Navigate / search

Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš

Vīrieša sirds

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.

Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”

Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.

Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.

Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.

Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.

Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.

Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.

Visuma vērpēji by Artūrs Bērziņš

Visuma vērpēji

Par šīs grāmatas iespējamo iznākšanu zināju jau labu laiku. Taču jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu visu laiku bija atvērts. Risks jau ar tiem jaunajiem autoriem vienmēr ir liels, es parasti saceros uz velns sazin ko (jaunu Azimovu kā minimums) un tad savu personīgo vilšanos reizēm nevaru noslāpēt, un speru ārā visu žulti. Lai gan prātīgāk būtu bijis pārlasīt klasiķi, ja jau man viņš tā patīk! No pārējiem grāmatu blogeriem sapratu, ka daļa labprāt pagaidīs kādu atsauksmi un tad izvēlēsies lasīt vai nelasīt. Nolēmu būt “pirmais” lasītājs; sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC, lai palūgtu eksemplāru, un to saņēmis, sāku lasīt.

Pirms turpinām, ir jāveic neliels izskaidrošanas darbs. Autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, kas saucas “new weird”. Tajā tiek nojauktas žanru robežas, te par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs un pavērstu tās pret lasītāju. Lai ar’ Vikipēdijā rakstīts, ka žanrs aizsācies deviņdesmitajos, tad es pat vecajā labajā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijā varu norādīt uz astoņdesmito gadu grāmatām, kurās apkopoti šāda tipa stāsti (man viņi nepatika). Bet nu pietiks vēstures, un ķeršos pie pašas grāmatas.

Neapskaužu anotāciju rakstītājus, sevišķi šajā žanrā, jo nudien ir grūti uzrakstīt to tā, lai nesamaitekļotu grāmatu, vai no malas neizskatītos pēc kaut kāda sviesta. Tuvākais raksturojums pēc izlasīšanas man sanāca šāds:

IMG_0200

Taču izdevniecībā cilvēki ir pacentušies un viņu anotācija:

“„Visuma vērpēji” ir aizraujošs ceļojums pa bagātas iztēles radītiem notikumiem, kas balstās nopietnos jautājumos par personisko izvēli un cilvēka un Visuma attiecībām. „Visuma vērpēji” aizraus gan piedzīvojumu un šausmu literatūras cienītājus, gan filozofisku mīklu risinātājus.”

Tagad es neapskaužu pats sevi, šajā žanrā apraksti man nekad nav padevušies. Grūti jau rakstīt apmulsušam. Varu uzreiz pateikt, ka grāmata man patika un bija laba. Žanra pamatmērķis ir samulsināt lasītāju un likt viņam padomāt. Ar mulsināšanu autoram viss izdevās pa pirmo. Pēc izlasīšanas man viss nudien nebija skaidrs, tagad man ir sava teorija, kas, iespējams, ir pareiza tikai manā prātā. Arī ar padomāšanu grāmata sasniedza mērķi, mūsu uztvertā realitāte ir tieši tikpat šaubīga, cik mūsu maņu orgāni, un nav zvanīts, ka viss apkārtējais ir tikai mirklis kādās “Bolcmaņa smadzenēs”.

Sākt no Vērmanes dārza un tikt līdz metavisuma mežģīnēm – tas ir jāmāk, pie tam iekļaujoties apjoma ziņā ne pārāk biezā grāmatā. Šādi stāsti ir jālasa nevis vadoties pēc loģikas un zinātniskā fundamentālisma, bet ar atvērtu prātu. Jābūt gatavam spekulēt ar visādiem: kā būtu ja būtu. Šajā gadījumā jāspēj pieņemt “technobabble”, cik tālu tas aizķer kvantu fiziku un dažādus filozofijas novirzienus. Pēc tam var mesties iekšā ar galvu pa priekšu vienā no slepenākajām cīņām mūsu Metavisumā.

Galvenā varone Karlīna nāk no latviešu ģimenes, vismaz viņai tā šķiet. Grāmatā ne par ko nevar būt īsti drošs, jo nosacītajam pretiniekam smadzeņu apmiglošana ir tīrākais nieks. Lasītājam līdz ar Karlīnu jācenšas šo miglu izklīdināt un ieviest notiekošajā kaut kādu skaidrību. Pēc neliela ievada uz skatuves sāk parādīties konspirācijas teorijas, un lasītājam vairs nav laika nekam citam kā tikai grāmatai. Varones piedzīvojumi un izaugsme paver plašu spektru notiekošā traktējumā, un katrs varēs atrast savu ideju par to, ko autors ir īsti vēlējies pateikt. Kā tēls viņa ir pietiekoši interesanta un viņas vietumis dīvainai rīcībai var mierīgi atrast pieņemamu izskaidrojumu. Viņas jaunais draugs Rihards, OMO grupas biedrs, kalpo kā tāds atskaites punkts pret realitāti un ir diezgan nozīmīgs varones izaugsmē. Tāpat gribu uzteikt Karlīnas vecākus un vectētiņu, kuriem sižetā atvēlēta būtiska loma. Sevišķi jau tētis Guntis, īsts mākslinieks, mierīgi var iet politikā, viņa runas man ļoti patika.

Autors ir sapratis žanra pamatbūtību – neļauties ierobežojumiem. Gadās lasīt stāstus, kuros autors ir nolēmis: okei piebremzēšu, paskaidrošu šo nedaudz sīkāk, atvēlēšu ļaunajiem, demiurgiem vai garāmgājējiem pāris lapaspuses ar patosa pilnām runām, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Un tad plauktiņi ar lasītāja plauktiņiem ne pārāk sakrīt, vai arī izskaidrojumi ir tik dīvaini, ka nākas apšaubīt autora saprātu. Šeit autors paļaujas uz lasītāju, pašam galva ir, lai liek pa plauktiem pats un mierīgi atlaiž jebkādas bremzes.

Pēc darbības vides aprakstiem uzreiz ir jūtams, ka autors ir mākslinieks, varētu teikt, ka ir diezgan nepierasti uzdurties kaut kam tik pozitīvi tēlainam pat visbriesmīgākajās vietās. Lai nu kas arī stāstā nenotiktu, vieta vienmēr būs forši aprakstīta, te nav vienkāršie telpas arhetipi, kas nosaukti tikai vārdā, te katrai vietai ir savas niansītes. Papildus simpātijas autors manās acīs nopelnīja ar daudzajām atsaucēm uz Lavkrafta mitosu (tas reizēm piedien pie “new weird” žanra). Vai nu apzināti vai neapzināti, autors pāris vietās bija tik labi iekļāvies mitosa pamatdogmās, ka varēja vien piekrītoši saukt: “Cthulhu fhtagn!”

Grāmatas fināls ir ļoti labs, sevišķi patiks tiem, kas dziļi sirdī zina, ka pasaules realitāte ir tikai plāns slānis, kas zem sevis slēpj skaudro patiesību, kuru ieraugot mums būtu grūti palikt pie pilnas saprašanas. Te tiek apspēlēta tēma, ka ļaunums un šausmas pasaulē neslēpjas tajā sliktajā, kas tev tiek nodarīts, bet nodarītāja vienaldzībā. Šīs šausmas lielākoties tevi neuzskatīs par ievērošanas vērtu, bet lai sargās tie, kuriem viņi nolemj veltīt savu personisko laiku. Tāpat nekad nebūs iespējams saprast šo būtņu motivāciju un mērķus, pat ja tev par tiem pastāstīs.

Pēc šiem sajūsmas pilnajiem vārdiem pienāktos iepilināt arī kādu darvas karoti. Piena analoģija, manuprāt, uz beigām bija nedaudz par daudz novazāta, bet nevar jau zināt, cik man pašam tas noslaukts un kādu iespaidu tas atstājis. Galvenā varone viskritiskākajos brīžos bija pārāk racionāla un loģiski analizējoša, varbūt īpašie cilvēki tādi ir.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man personīgi patika. Taču citiem lasītājiem es ieteiktu pirms grāmatas lasīšanas painteresēties par šo apakšžanru, lai pēc tam nebūtu jāraud un jālieto vārdi šizofrēnija un nesakarīgi murgi. Grāmatā ir ironiski ietvertas atbildes arī uz šādu reakciju.

Stouners by Džons Viljamss

Stouners

Pērngad par šo grāmatu lasīju daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes. Taču, izlasot anotāciju, es tomēr noraustījos un nelasīju. Taču tā sagadījās, ka Andris man iedeva to papīra versijā, sak, būs brīvs vakars, izlasīsi! Apritēja gads, brīvi vakari bija, taču lasījās pavisam citas grāmatas. Beigu beigās saņēmos un izlasīju.

Viljams Stouners, fermera dēls, apņemas studēt lauksaimniecību, taču atklāj sevī kaislību pret literatūru un kļūst par literatūrzinātnieku un pasniedzēju universitātē. Gadiem ritot, Stouners piedzīvo daudz vilšanos: ieprecēšanās “smalkā” ģimenē atsvešina viņu no vecākiem, karjerai tiek likti šķēršļi, sieva un meita salti novēršas no viņa, un jaunu mīlestību iznīcina skandāla draudi. Arvien vairāk ieiedams sevī, Viljams Stouners iepazīst stoisku klusēšanu un sastopas ar dziļu vientulību.

Sākšu uzreiz ar pozitīvajām lietām. Autors ir talantīgs, to es nemaz necentīšos apšaubīt. Valoda ir bagāta, un pat visikdienišķākās lietas tiek aprakstītas meistarīgi atklājot varoņu emocijas, raksturu un situāciju. Vēl vairāk, autors šajā grāmatā pierāda, ka viņš spēj labi rakstīt pat par visnotaļ garlaicīgu galvenā varoņa dzīvi.

Galvenais varonis Viljams Stouners man absolūti nepatika, bet tik depresīvu tēlu es sen nebiju manījis galvenā varoņa lomā, ja nu vienīgi kā Īā no Vinnija Pūka. Viljams ir gatavs samierināties ar pilnīgi visu, ko dzīve viņam liek priekšā. Viņu nevar īsti saukt par bezmugurkaulnieku, jo būtiskos jautājumos viņš tomēr spēj rīkoties mērķtiecīgi. Taču viņam trūkst jebkādas iniciatīvas, vēlmes uzlabot savu dzīvi. Var teikt, ka viņu neinteresē nekas, ja vien tas nav saistīts ar angļu literatūru, un tas neietekmē viņa mācīšanas procesu. Taču tā kā universitātes sienās dzīve lielākoties ir miera osta, tad Stounera dzīve ir peldēšana pa straumi.

Grozies kā gribi, lasot visu laiku ir jušana, ka autora centrālais vēstījums ir: katra dzīve ir dzīve. Lielākoties tā var būt visnotaļ bezjēdzīga nodarbe, un iespējams, ka dažam pagadās to nodzīvot tā, ka neviens to pat lāgā nepamana.  Taču pat ja tev šķiet, ka kādam cilvēkam dzīvē nav nekādas jēgas, tas nebūt nenozīmē, ka tev ir taisnība. Dzīvei aizraujoši piedzīvojumi un brīnumainas lietas ir diezgan rets notikums, visbiežāk tā ir pelēcīgā ikdiena, ar kuru mums katram nākas sastapties. Un iespējams, ka būt literatūras doktoram nemaz nav tas sliktākais variants. Taču mani pilnībā atgrūda varoņa šaurais skatījums uz dzīvi vispār, tāda nišas dzīve, kurā dominē viena vienīga samierināšanās.

Pats lasīšanas process man sanāca visnotaļ saraustīts, sākums aizgāja gludi, gandrīz kā latviešu literatūras grāmatās centrālais tēls zemnieku puika, un tādas lietas nedaudz aizdzen atpakaļ bērnībā un lasās labi. Mācību gaitas nav nekāda Hogvarta, bet universitātē Stouneram ir draugi un sociālā dzīve. Pēc kāzām es sapratu, ka grāmatu var mierīgi likt nost, jo sekoja visnotaļ garlaicīgs grāmatas posms, kas īsti atspērās tikai pie varoņa pusmūža krīzes.

Iespējams, ka es grāmatu lasīju nepareizajā dzīves sprīdī. Iespējams, ka lasot brīdī, kad esmu nedaudz depresīvākā noskaņojumā man autora vēstījums šķistu daudz nopietnāks un dzīvei pietuvinātāks. Iespējams, ka es par daudz esmu aizrāvies ar dižpārdokļiem un gribot negribot no grāmatām esmu pasācis gaidīt piedzīvojumus, kaut ko tādu, kas manā dzīvē nenotiek, un tagad esmu vienkārši samulsis, nedabūjis gaidīto. Visādi var gadīties, bet grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Uzrakstīta jau smuki, un nav garlaicīga, bet nav arī diez ko interesanta. Fanu pulkam īsti neesmu gatavs pievienoties, lai gan apjaušu, par ko autors tiek slavēts.

Civilizācijas skatlogs Stāstu krājums

Civilizācijas skatlogs

Šai grāmatai manā plauktā ir grūts liktenis, es viņu vienmēr sajaucu ar ko citu nelasāmu. Iespējams, tas ir vāka dēļ. Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas nākamo grāmatu, es šo paņēmu sagatavojies uz mocībām pārsimts lapaspušu garumā. Liels bija mans pārsteigums, kad šī grāmata izrādījās tas stāstu krājums, kura nosaukumu es nekādi nevarēju atcerēties.

Ko darīt ar «Eifiju»? Kurts Vonnegūts – ko darīt situācijā, ja būtu iespējams padarīt cilvēkus laimīgus? Autoram raksturīgi ironiskais un tai pat laikā savā būtībā patiess. Ilgstoša eiforija pie laba gala cilvēci nenovedīs, bet ja tāda būs iespējama, neviens nespēs atteikties. 10 no 10 ballēm.

Īssavienojums R. Skots – trako un ģeniālo zinātnieku stāsts, par mašīnu, kura spēj izpildīt tikai trīs vēlēšanās. Tā nu ir ar tām Galaktikas nomales planētu iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava konta un jāiztiek ar to, ko var dabūt par brīvu. 7 no 10 ballēm.

Nolaupītais ķermenis F. Pols – šis bija antimilitāristiskais stāsts, par zinātnieku, viņu izgudrojuma mēģinājumu pielāgot kara un slepeno dienestu vajadzībām. Un beigu beigās visi tiek apmānīti. Ideja interesanta, bet pats stāsts pārāk iestiepts. 7 no 10 ballēm.

Operācija «Skunkss» Klifords Saimaks – tipisks Saimaka gabals vārda vislabākajā nozīmē. Ko darīt citplanētietim, kas izskatās pēc skunksa un kurš grib tikt atpakaļ uz savu planētu? To mēs sapratīsim stāsta beigās, bet galvenais varonis – kolorīts lauķis, dzērājs un viņa sagrabējusī mašīna, ir ko vērts. Ja kaut kas izskatās pēc skunksa, viņš smird arī nesmirdēdams. 10 no 10 ballēm.

Civilizācijas skatlogs J. Cucui – viss, kas jāzina par fonoskatu, apbrīnojami aktuāls mūsdienās, kad ir visādi videozvani, live streams un videočati. Autors jau tad aizsenajos laikos saskatīja problēmas sakni, slēpto ekshibicionismu. 8 no 10 ballēm.

Nirējs klintīs Harijs Harisons – nav no tiem izcilākajiem autora darbiem, bet ideja ļoti laba, noteikti mūsdienās pietiktu seriālam ar pārdesmit sezonām. Par klinšu pētnieku, tādu kā jaunā Aļaskas zelta drudža upuri. Tikai te cilvēki prot iet cauri klintīm, ar acīm ir vieglāk noteikt iegulas. Bet kur ir nauda, tur ir bandīti un sīvā konkurence. 8 no 10 ballēm.

Ceturtā dimensija M. Leinsters – ideja par paralēlo pasauļu konverģenci un objektu paņemšanu no tām nav slikta, bet viss tas tika pasniegts kā pašvaka komēdija. Varbūt man nebija noskaņojuma, tādēļ 5 no 10 ballēm.

Profesora Feirbenka kļūda R. Rasels – par spēju ieskatīties pagātnē, mūža darbs un upuri, kas tādēļ nesti. Par veiksmīgu demonstrāciju un maksu par saviem darbiem. Diezgan standartizēts stāsts, 6 no 10 ballēm.

Spoguļspēle Aizeks Azimovs – kārtējais stāsts par robotikas likumiem. Tipisks detektīvs, kurās jānoskaidro pirmatklājēja tiesības. Pirmatklājēji ir matemātiķi, un viņu roboti sniedz pretrunīgas liecības, nākas iejaukties psihologam. 8 no 10 ballēm.

Miriona Flauersa pasaule F. Pols, S. Kornblats – rasisms un neveiksmīgs izgudrojums. Tāds visnotaļ traģisks stāsts, par to kā būtu, ja tu zinātu, ko apkārtējie par tevi domā. Autors uzskata, ka nekas labs no tā nesanāktu. 7 no 10 ballēm.

Pasteidzies, Džo! T. Šereds – par to, kā būtu, ja kāds izgudrotu aparātu, kurš spēj parādīt jebkuru vēstures punktu. Ko ar tādu aparātu iesākt un ko tas nozīmētu cilvēcei? Iespējams, ka antīkā vēsture būtu interesanta, taču tas parādītu arī visu mūsu grēkus un darbus. Interesants tēmas izklāsts, 10 no 10 ballēm. Protams, ka valdībām tas nepatiktu.

Arī šis ir stāstu krājums, kuru es nebaidītos ieteikt zinātniskās fantastikas cienītājiem. Bet tie jau šo grāmatu noteikti būs lasījuši! Tēmas aktuālas vēl šobaltdien, kā jau visas, kas balstītas uz cilvēku dabu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Fantastiskā sāga by Harry Harrison

Fantastiskā sāga

Nenoturējos un izlasīju vienu no labākajām grāmatām visa “Fantastikas pasaulē” sērijā. Šī grāmata manā plauktā ir bijusi jau no desmit gadu vecuma. Savulaik nopirku Rojas grāmatu veikalā. Tēvs kaut kur brauca haltūrēt, un bija paņēmis mani līdzi. Braucot atpakaļ man ļāva apmeklēt grāmatu veikalu, un tur nocenoto grāmatu plauktā atradu šo grāmatu, kuru vēl līdz tam nebiju lasījis. Skaidra lieta, ka, atbraucis mājās, es to tūlīt izlasīju un otrā dienā izlasīju vēlreiz. No tā brīža Harisons ir viens no maniem top rakstniekiem. Ar prātu jau saprotu, ka viņš nemaz tik dižs nav, un reizēm viņam pietrūkst patiešām spožu ideju. Piemēram, Nerūsējošā tērauda žurkas sērija viņam nepamatoti ievilkās. Toties “Austrumos no Ēdenes” man joprojām šķiet episks stāsts. Bet nu par pašu grāmatu.

Tagad pārlasot, daži stāsti man nešķita tik labi kā es viņus atcerējos, bet tas jau ir tikai normāli, pieaugot lasītājs kļūst nedaudz citādāks, un tādēļ stāsta uztveres akcenti var pamainīties.

Treniņlidojums – joprojām šķiet labs stāsts. Par to, kā piedabūt cilvēkus doties tālos kosmiskajos lidojumos. Sarakstīts laikā, kad cilvēki vēl bija gatavi doties uz Marsu un pat kaut ko upurēt, lai tur nokļūtu. Taču Niksons izrādījās par vāju, lai turpinātu Apollo programmu, un viss apstājās. Nav jau tā, ka tā laika cilvēki neapzinājās riskus, tie bija un ir. Autors ir atradis veidu, ka tos nedaudz apiet un ignorēt. Šī ideja pēc tam parādīsies daudzos fantastikas stāstos.

Likuma roka – laba korupcijas ilustrācija. Kad lasīju bērnībā, man galvenais šķita robots un viņa funkcijas. Tikai vēlāk es sapratu, ka autors vēlējās pavēstīt – ja vēlamies taisnīgumu un likumus visiem, cilvēks šajā bildē nekādi neiederas. To var nodrošināt tikai ne pārāk emocionāla skaitļojamā mašīna, kura, vēlams, ir neiznīcināma.

Mēmais Miltons… – šis ir par rasismu un segregāciju tā visskarbākajā izpausmē. Skumjš stāsts, par to kā ASV liela daļa no intelektuālā potenciāla tiek ignorēts aizspriedumu dēļ. Par to kā pasaule būtu labāka, ja visi būtu līdztiesīgi. Taisnība jau ir.

Mākslinieka portrets – cilvēks pret mašīnu, par to, kā automatizācija izspiež cilvēkus pat no šķietami kreatīvām profesijām. Autors nemaz nevarēja iedomāties, cik ātri tas viss notiks, viņa komiksu mašīnu, domāju, šodien var izveidot jebkurš centīgs automatizētājs. Labi, ka patērētājs vēl nav pieradis pie standartizētas mākslas.

Remontstrādnieks – mans mīļākais stāsts, citplanētieši, dīvaini kulti un remontstrādnieka attapība. Pat nezinu ko piebilst, ja nu to, ka jālasa obligāti!

Veselā planēta – šis stāsts ir par to, ka karš nekad nebeidzas. Gadās planētas, kas cīņās ir bijuši ierauti tik ilgi, ka viņu iedzīvotājiem trauma atrod vietu uzvedībā un kultūrā. Uz tādām planētām labāk nerādīties. Taču patiesībā šīs stāsts ir Vjetnamas kara kritika (iespējams, ka nav jāskatās izdošanas gads, ja pirms tad Korejas kara).

Robots, kas gribēja visu zināt – šis ir par mīlestību un robotu, kurš nebaidījās eksperimentēt. Man ne visai, bet ko lai zina, kā lietas notiks, ja kāds mākslīgais intelekts pēkšņi tiks pie emocijām.

Fantastiskā sāga – titulstāsts bija viss, ko es bērnībā varēju vēlēties. Laika mašīna, ceļošana pa dažādām ērām, Amerikas atklāšana, vikingi, cīņas ar indiāņiem un mežonīgais kinoindustrijas kapitālisms. Viens no labākajiem Harisona stāstiem, bērnībā izlasot es pat neticēju savai laimei, ka kaut ko tādu tik interesantu var sarakstīt. Tagad esmu kļuvis nedaudz izvēlīgāks, bet bērnības gaišās atmiņas nodrošina šim stāstam paliekošu vietu manā sirdī.

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt, Harisons ir no tiem autoriem, kas spēj uzķert nezūdošas un mūžam aktuālas tēmas. Ielikt tos stāstos, kuri nepakļaujas novecošanai un nezaudē savu spožumu arī pēc gadu desmitiem.

Ceturtais ledus laikmets by Kōbō Abe

Ceturtais ledus laikmets

Šo grāmatu nekad vēl nebiju lasījis, un ķēros tai klāt ar prieku. Mani uzmundrināja arī goodreads atrodamais citu lasītāju reitings – trīs ar kapeikām zvaigznes, tas nozīmē, ka grāmata ir lasāma. Arī nosaukums ir diezgan labi izvēlēts, lai raisītu interesi. Taču šoreiz man sanāca pamatīgs “aplauziens”.

Salīdzinoši netālā nākotnē PSRS uzbūvē pareģošanas mašīnu MASKAVA-I, tā dod lielu atspērienu tautsaimniecībai un liek kapitālistiskajām valstīm satrūkties. Skaidra lieta, ka imperiālisms gribētu plūkt šāda agregāta dotos augļus, taču tos baida nākotne. Nākotne, kas noteikti privātajam kapitālam nesolīs neko labu. Japāna kā ASV satelīts nolemj uzbūvēt savu pareģošanas mašīnu profesora Katsumi vadībā. Taču pēc tās uzbūvēšanas rodas problēma – speciālā darbu pārraudzīšanas komisija negrib simulēt nevienu nākotnes scenāriju, kas būtu saistīts ar politiku. Lai mašīna nebūtu jādemontē, Katsumi piedāvā kompromisu – simulēt atsevišķa indivīda nākotni; tagad tikai jāatrod īstais indivīds.

No viens puses kārtējais fatālistiskais japāņu gabals, kur viss ir slikti un galveno varoni velk uz suicīdu. Taču atšķirībā no Murakami šim autoram trūkst idejas plašuma (varbūt netrūkst, bet viņš neprot izteikties) un spējas strukturēti uzrakstīt savas pārdomas. Stāsts iesākas kā zinātniskā fantastika ar skaitļotājiem, kas spēj sniegt precīzas prognozes. Prognožu sniegšanas veids gan bija diezgan smieklīgi aprakstīts, un pat mūsdienās rūdītam meteoroloģijas prognožu patērētājam nākas iespringt lasot TV simulācijas aprakstus, bet nekas – bija interesanti. Tad autors pārslēdzas uz detektīvu, ļoti draņķīgu detektīvu, kas liek aizdomās turēt visus, un vēl vairāk – lasītājam pēc būtības ir pie kājas, kas tur īsti un kāpēc nogalināja. Tam seko aiz matiem pievilkta konspirāciju teorija par embriju zagļiem un viņu globāliem plāniem. Nenoliegšu, šī stāsta daļa būtu interesanta, ja vien būtu tikusi tālāk par Beļajeva Ihtindra līmeni, tajā vismaz bija piedzīvojumu elements. Te vienkārši zemūdens govju slaukšana un sivēni ar žaunām. Pēc tam seko nākotnes farss, kurā atklājas, ka vispasaules ūdens līmeņa celšanās gadījumā visā pasaulē neapplūstu vienīgi PSRS. No kurienes autors rāvis šādus faktus, nezinu, iespējams, tulkotājs no sevis pielicis klāt. Viss kopumā ir tik samocīts, ka atliek vien piekrist galvenā varoņa palīgiem, šādā gadījumā vislabākais ir piespiedu iemidzināšana.

Es jau saprotu, kādēļ padomju laikā šī grāmata bija laba, tajā kritizēja imperiālismu, parādīja PSRS pārākumu. Galu galā MASKAVA-III prognozēja komunisma iestāšanos. Vienīgais interesantais filozofiskais pārspriedums, kurš bija vērā ņemams, bija par prognozes ietekmi uz realitāti. Ja lietus vai nu ir vai nav, tad sociālie procesi ir daudz piņķerīgāka lieta, un zinot iespējamo nākotni, cilvēks var to izmainīt vai piepildīt. Lai no tā izvairītos, mašīnas procesus prognozē iterējot zināšanu par nākotni līmeņus. Uztaisa bāzes prognozi un tad simulē indivīdu, kurš jau zina prognozi un skatās jauno prognozi. Kas interesanti, latviešu valodā acīmredzot vārdu prognoze tik plaši vēl nelietoja un 1966. gada izdotajā grāmatā visu tiek lietots vārds pareģojums, kas mūsdienās vairāk saistās ar nezinātnisko sfēru.

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, varu saprast kādēļ cilvēki nekaunas ielikt maksimālo vērtējumu, klasiķis un citi saka, ka dikti laba. Man šis darbs šķita visnotaļ nevienmērīgi sarakstīts, kur autora kopumā interesantā ideja pazūd fatālismā un negaidītajos sižeta pavērsienos. Šī nu nebūtu no tām grāmatām, kuru es kādam rekomendētu.

The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4); The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham

The Spider's War

Nolēmu saņemties un pabeigt vismaz vienu iesākto sēriju. Šo biju marinējis plauktos jau veselu gadu, un nu beidzot ir pienācis brīdis, kad viņa ir pabeigta. Jāatzīst, ka ar grāmatu sērijām man tas negadās bieži – vairāk tiek iesāktas nekā pabeigtas. Jāatzīst, ka piekto un ceturto grāmatu autors varēja publicēt vienā biezā grāmatā kopā. Neviens pat i neaizdomātos, ka tur ir divas. Tādēļ arī rakstu par abām uzreiz.

Šīs grāmatas ir veltītas konflikta beigu fāzei. Geders ar saviem Zirnekļu dievietes priesteriem ir savu nāciju vedis pretī uzvarai. Drīz vien viņi būs iekarojuši visu pasauli. Šķiet, ka arī mērķis – miers visā pasaulē, ir rokas stiepiena attālumā. Taču nodevēji nesnauž, viņi izlien no pakšķiem un dara savus melnos darbus. Piemēram, Citrīna baņķiere, kas atraidījusi Gedera mīlestību meklē veidus, kā sakaut topošo tirānu. Markuss dodas ceļojumā, lai atrastu līdzekli pret Zirnekļu tempļa priesteru sērgu. Līdzeklis atrodas, bet tas ir visnotaļ savdabīgs. Beidzot pienāk arī tas brīdis, kad lasītājam tiek atklāts visa konflikta tūkstošgadu senā vēsture.

Centrālais temats paliek nemainīgs – varas aspekti. Te tiek apskatīti divi  galvenie – militārā un finansiālā. Lai veiksmīgi karotu, nemaz nevajag armiju kaujas laukā, pietiek ar finanšu impēriju un izdomu. Tas vienā ziņa sanāk pat lētāk. Autors ir pacenties, lai parādītu abu stratēģiju plusus un mīnusus. Militārā vara ir atkarīga no karavīriem un loģistikas. Gedera armijai nav problēmu ar motivāciju, priesteri nomotivēs pat kropli. Taču ir problēmas ar iekarotās teritorijas noturēšanu. Stratēģiskais armijas izvietojums ļoti atgādināja Otrā pasaules kara beigu fāzi, kad Hitleram armija vē

The Widow's House

l it kā bija, taču tā bija tik sadrumstalota pa iekarotajām teritorijām, ka nespēja pārgrupēties.

Arī baņķieriem uzvarēt karu nav viegli, jo nauda kā resurss tomēr ir ierobežots. Patika veids, kā autors atrisināja šo problēmu, modernizējot finanšu sistēmu. Citrīnas mērķis nav sakaut Gederu, viņa vēlas  tādu iznākumu, kas neierautu gan iekarotājus, gan iekarojamos jaunā visaptverošā karā. Tas ir diezgan nereāls pasākums, ņemot vērā, ka šoreiz ļaunuma sakne nav tikai cilvēku ambīcijas.

Ja runājam par varoņiem, tad autoram viņi visi ir izdevušies. Sērijai ritot varoņi ir izauguši gan raksturā, gan pieņēmušies prātā. Citrina sāka kā pablāvs tēls, bet lēnā garā, notikumiem attīstoties, viņa kļuva par nopietnu spēlētāju. Varbūt tieksme iemest pa graķītim bija diezgan netradicionāla sievietei fantāzijas pasaulē. Ekonomika un finanšu sistēmas ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Var tikai pabrīnīties, cik daudz fantāzijas darbu palaiž garām tik nozīmīgu dzīves sastāvdaļu kā preču apriti un pievienoto vērtību. Šajā sērijā autors ekonomiku ir padarījis par neatņemamu sižeta sastāvdaļu, un ar to vien būtu pelnījis uzslavu. Pat šodien autori nemaz neapjēdz, ko tas nozīmē ekonomikai sapulcēt miljons orku armiju, lai cik viņi nebūtu izturīgi, tie apsprāgtu no dizentērijas vai bada jau pēc pāris nedēļām. Šeit ar to viss ir kārtībā, karš maksā naudu, un ja naudas nav, nav arī kara. Citrīnai labākajās mūsu pasaules tradīcijās nākas izgudrot zelta aizstājēju.

Geders savukārt joprojām ietur nūģu atriebības līniju. Viņš arī r izaudzis no grāmatu tārpa līdz milzīgas impērijas vadītājam. Darbs ir grūts, lai noturētu jauniekarotās teritorijas, ir jāķeras pie genocīda un citiem briesmu darbiem. Taču ideja par mieru pēc tam ir pārāk vilinoša, lai atteiktos no soda ekspedīcijām. Geders neprot uzņemties atbildību par saviem darbiem, viņam vienmēr atrodas citi, kurus vainot, lai tikai pats paliktu balts un pūkains. Turklāt viņš vēl grib būt mīlēts. Tas ļauj autoram viņam sagatavot izcilu finālu, kurš ļoti labi saskan ar pirmās grāmatas notikumiem. Iespējams, ka Gedera beigu darbs patiešām ir saucams par varoņdarbu, bet cilvēki ir vieni nepateicīgi salašņas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, beigas bija pārāk neitrālas un fantastiskas, lai pilnīgi atbilstu manai gaumei. Sērijai kopumā gan lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt kaut ko no fantastikas, kurā ir episks stāsts, vēsture un armijas nerodas no zila gaisa, silti iesaku.

Einšteina smadzenes by Jozefs Nesvadba

Einšteina smadzenes

Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, šoreiz paņēmu tādu, kura man atmiņā ir palikusi ar pilnīgi neko. Zināju, ka vismaz vienreiz esmu viņu lasījis, bet neparko nespēju atcerēties tās saturu. Diezgan drausmīga situācija, vēlējos noskaidrot, kas tad tur ir bijis pa ūdeni, kas izlijis man no atmiņas.

Stāstu krājums sākas ar slavinošu priekšvārdu, kurā autors tiek ielīdzināts fantastikas grandiem. Slavināta viņa pieeja žanram, kur uzsvars tiek likts nevis uz nākotnes izgudrojumiem, bet uz cilvēka rakstura īpašībām, par to kas atšķir cilvēku no Cilvēka. Rudzrogas sajūsmu saprotu, jo autors ir pilnīgi par Čehoslovākijas iekļaušanu PSRS ietekmes zonā.

Maigi izsakoties, stāsti man lielākoties šķita neinteresanti un garlaicīgi. Iespējams, ka savulaik tajos bija nopietna deva oriģinalitātes, taču lielākoties autoram piemīt vājība par savu stāstu tēliem izmantot jau žanrā populārus varoņus. Piemēram, Tarzānu un kapteini Nemo. Lētākais triks pasaulē, lai piesaistītu lasītāju. “Tarzāna nāve” pēc būtības ir slavenās Tarzāna sērijas ripofs, kurā klāt piemests britu imperiālisms un fašisti. Autors cenšas parādīt, ka cilvēku sabiedrība ir mantkārīga un nežēlīga. Tajā pat laikā viņš nemaz nav pacenties papētīt lielo pērtiķu ēdienkarti. Viņam mērkaķi ēd tikai banānus. Tēli ir tikai tādēļ, lai paustu autora uzskatus. Stāsti par kapteini Nemo neizceļas ne ar ko, var runāt par aizmirstiem varoņiem un eksistences jēgu. Par to, ka zinātnieki ir aizgājuši prom no galvenā un aizraujas ar nesvarīgām lietām. Taču veids, kā tas pasniegts, ir diezgan primitīvs un garlaicīgs.

Visus stāstus vairāk vai mazāk caurstrāvo pēckara populārākā tēma – antimilitārisms. Militāristi, protams, ir kapitālisti, un viņi ir gatavi mērķa labā izmantot jebkādus līdzekļus. Stāstā Ksēnemindes idiots galvenais varonis ir kāds atriebīgs puišelis, pēc papīriem idiots, bet īsts inženieris – ģēnijs, kas mīl uzspert gaisā cilvēkus ar vadāmām raķetēm, kuri viņam šķietami nodarījuši pāri. Vispār šis ir viens no labākajiem krājuma stāstiem, kas visnotaļ labi ilustrē kara dziļāko būtību, kur cilvēki abstraktu ideju un šķietamu aizvainojumu dēļ ir gatavi viens otru galēt nost.

Vislabākais stāsts (šis pat bija man palicis atmiņā) ir “Pa sniega cilvēka pēdām”, par alternatīvo cilvēces attīstības modeli, apsēstību, jetijiem – telepātiem un portāliem, kuros var ar viņiem sastapties. Šeit autora varoņi agrāk vai vēlāk viļas mūsu pasaulē un cenšas atgriezties pie saknēm, primitīvisma, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu. Šāda stratēģija, autoraprāt, ļaus pārdzīvot mūsu cilvēku standarta attīstības modeli, un kas zina, varbūt brangi izdancoties uz tehnogēnā cilvēka kapiem.

Stāstu krājumam varu likt 4 no 10 ballēm, ja dikti nevelk uz čehu agrīno fantastiku, kas vēl atrodas bērna autiņos, tad lasīt varbūt nav vērts. Protams, nav slikti paplašināt savas zināšanas specifiskos tematos, bet tur pietiktu ar pāris rindkopu izlasīšanu kādā gudrā grāmatā veltītai fantastikas žanra vēsturei.

Tālā varavīksne by Arkady Strugatsky, Boris Strugatsky

Tālā varavīksne

Izvēloties Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, paņēmu tādu, kas man vienmēr ir bijusi vienaldzīga. Tās notikumus atcerējos visnotaļ pavirši. Neko daudz no šīs grāmatas nesagaidīju, lai arī Strugacki ir ļoti labi rakstnieki, reizēm man viņu darbi nepatīk.

Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.

Tas bija no anotācijas, patiesībā tā ir sarakstīta daudz dramatiskāka un koncentrētāka nekā grāmata. Grāmata ir par to pašu Zemes fiziķu bezatbildību. Viņi veic nopietnus eksperimentus ar teleportāciju, Nulles lauku un ko tik vēl ne. Taču izveidojusies situācija ir tāda, kas neļauj zinātniekiem apstāties un apkopot savus rezultātus. Visa pasaule gaida no viņiem lielus atklājumus un tādēļ nākas vien doties uz priekšu, neskatoties uz materiālu un pētāmās problēmas izpratnes trūkumu. Kaut kur aiz horizonta viņus gaida lielie fundamentālie atklājumi, un šie kā dullie Daukas iet pa plānu ledu.

Viena papildus tēma uz pāris lapaspusēm ir diskusija par to, kas labāks – humanitāro vai eksakto zinātņu pārstāvji. Viens no varoņiem labprāt visus pārkaltu par eksaktajiem, lai paplašinātu cilvēces tehnoloģiju potenciālu. Citi atkal uzskata, ka bez humanitārajiem cilvēki pazaudēs paši sevi. Tad vēl tiek apspriesta loģistikas un enerģētikas problēmām. Zinātnieku ir daudz, visa planēta pilna ar eksperimentētājiem, taču enerģijas nav, kā izvērtēt prioritāros eksperimentus, tautsaimniecībai noderīgos no tīrām spekulācijām? Neviens to nezina, un ir radusies nežēlīga konkurence, kur katrs ir pats par sevi.

Nu un tam visam pa vidu ir Roberts, viens no ulmotronu stacijas dežurantiem. Viņš ir iemīlējies bērnudārza audzinātājā Taņā, un šķiet, ka viņa nākotnē būs viens vienīgs prieks un laime. Bet tad kaut kur uz Varavīksnes zinātnieki veica eksperimentu un radās Vilnis. Tikai šoreiz Vilnis ir pavisam savādāks, jauna tipa, tāds, kas jaudā pārspēj visus iepriekšējos. Roberts ir izvēlēts kā cilvēks, kuram krīzes situācijā izlīdīs visas zemiskākās īpašības. Viņš ir panikotājs, egoists, nodevējs un kas tik vēl ne. Apkārtējie pret viņa rīcību izturas iecietīgi, nenobriedusi persona, kas nespēj tikt galā ar spriedzi. Viss jau būtu labi, ja šis tēls neizskatītos kā samākslots idiots, autoriem padodas diskusijas dialogu formā, bet tēlu ticamība viņiem šajā darbā nav pieslīpēta. Te visi ir tādi kā kiberi, katrs ar savu vēstījumu lasītājam. Var saprast to, ka viņi racionāli pieņēmuši savu un planētas bojāeju un tādēļ atšķirībā no Roberta nepaniko, bet tas, kā viņi nonāk pie autora uzdotās tēmas, ir dikti samākslots.

Tāda patumša lokāla apokalipse, kura neskatoties uz grāmatas plānumu ir iestiepta. Varoņi pārāk vienveidīgi un sabāzti tekstā tikai autora uzskatu nodošanai lasītājam. Galvenais “ļaunais” varonis ir ar diezgan pašvaku motivāciju, vairāk impulsīvs un izskatās pēc pilnīga idiota. Lieku 7 no 10 ballēm.

Plikie rukši by Rihards Bargais

Plikie rukši

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem  – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.

%d bloggers like this: