Navigate / search

A Universe from Nothing: Why There Is Something Rather Than Nothing by Lawrence M. Krauss

a universe fro nothing

Šī grāmata man rindā uz izlasīšanu stāvēja veselu gadu. Tā nu ir ar tām grāmatām, ieraugu, nopērku, domāju – nu tikai lasīšu, bet mainās prioritātes, un lasāmais atliekas. Šai grāmatai bija grūti tikt līdz augšgalam, ieraugot viņu domāju – nē, kur nu vēl vienu par kosmoloģiju, pāris jau šogad izlasītas. Bet visām lietām reiz pienāk sava kārta, un neliela saruna par Visuma izcelšanās jautājumu mani pamudināja šo grāmatu izlasīt.

Autora vārds skeptiķiem un ateistiem nebūs svešs. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka, lai mūsu Visums sāktu eksistēt, nav vajadzīgs radītājs. Visuma rašanās cēlonis un varbūt par radīšanas mērķis ir gadsimtiem ilgi nodarbinājis teologu un filosofu prātus. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi līmeni, kas ļauj ieskatīties Visuma rašanās procesa pirmsākumos un izskaidrot kā no nekā var rasties kaut kas. Autors pieņem, ka lasītājs tikai nedaudz pārzina fiziku, un tādēļ iesākumā tiek dots nopietns ievads kosmoloģijā, fizikā un kvantu fizikā. Tikai pašās beigās, kad lasītājs ir uzzinājis visu par kosmoloģiju, tiek apskatīta teorija, kā no nekā var iegūt kaut ko.

Ja jau esi lasījis daudzas grāmatas par šo tematu, varētu šķist, ka autors atkal pārstāsta jau zināmo. Tomēr, ja šī ir pirmā grāmata par kosmoloģiju, ko tu lasi, tad šī ir viena no strukturētākajām, kuru jebkad esmu lasījis. Autors prot izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši, tai pat laikā nenoplicinot izskaidrojamo lietu ar šaubīgu alegoriju. Viņš precīzi definē pielietotos terminus, nosprauž problēmas, kurās vēlas lasītājam izskaidrot. Autors nekaunas atzīt, ka ir lietas, par kurām zinātnei ir pavisam maz saprašanas. Grāmata lasās viegli, reizēm gan nākas lapaspusi pārlasīt trīs reizes, lai saprastu, ko autors mums ir vēlējies pateikt, bet ticiet man – citiem autoriem ir vēl trakāk.

Interesanta bija nodaļa par kosmoloģiju pēc pāris triljoniem gadu, kad paātrinātā visuma izplešanās būs radījusi tieši tādu Visumu, kādu to redzēja pētnieki simts gadus atpakaļ. Proti vienu lielu galaktiku tukšumā. Tad vairs nebūs ne kosmiskā fona starojuma, ne citu galaktiku, ne atskaites punktu, kas liecinātu par telpas izplešanos. Todienu zinātne šajā gadījumā nemaz nespētu atbildēt uz jautājumu par Visuma rašanos.

Galvenās atziņa ko guvu no šīs grāmatas – nekas ir trakoti nestabila lieta; labāk ir mēģināt saprast Visumu, kāds tas ir nevis mēģināt to pakārtot savam domāšanas veidam; Visuma eksistencei nav nepieciešam ne radīšana ne pastāvēšanas mērķis.

Pozitīvais: labi strukturēta; apskata nopietnu problēmu lasītājam saprotamā valodā; autors saprot ko viņš stāsta.

Negatīvais: dikti plāniņa.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba lasāmviela par nopietniem jautājumiem. Īpaši reliģiskam cilvēkam viņa varētu arī nepatikt, tomēr loģiski domājošiem problēmām nevajadzētu būt. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē astronomija, kosmoloģija  vai vienkārši pasaule kurā mēs dzīvojam.

The Grand Design by Stephen Hawking, Leonard Mlodinow

the grand design

Atceros, kā sensenos laikos, kad iznāca Hokingsa pirmā grāmata „Īsi par laika vēsturi”, es to tūdaļ nopirku un ar neviltotu interesi izlasīju visu par melnajiem caurumiem un gaismas staru kā notikumu horizonta starp pagātni un nākotni ierobežotājiem. Gan tad, gan tagad man šī grāmata šķiet laba esam.

Nākamā Hokingsa grāmata „Visums rieksta čaumalā” man vairs tā nepatika. Maksāja daudz dārgāk, daudz smuku bildīšu, bet satura izklāsta ziņā Brian Green ieliek kloķi. Šī grāmata bija par stīgu teoriju, laika mašīnām un nedaudz par melnajiem caurumiem. Tai laikā novērtēju kā vējā izsviestu naudu. Tā domāju arī šobrīd.

Nupat iznāca Hokingsa jaunākais darbs „The Grand Design”, un, piezīmēšu, nemaz tik diža šī grāmata nav. Grāmata ir sarakstīta ar domu izstāstīt zinātnes pēdējos atklājumus un secinājumus jebkuram cilvēkam. Galu galā ir sanākusi tāda bilžu grāmata, kas patiesībā nepastāsta lasītājam neko. Tā ir pilna ar dažādiem apgalvojumiem, no kuriem lielākā daļa nav ilustrēta pat ar piemēriem. Praktiski netiek parādīta neviena matemātikas formula bez kuras, manuprāt, relativitātes teoriju ir diezgan nereāli ilustrēt nespeciālistam.

Tomēr, ja tu esi fizikas stundās gulējis un neko nezini par gaismas duālo dabu, tad, iespējams, šī grāmata varētu būt īsts atklājums. Tas pats par Stringu teoriju, (nē, šī ir no fizikas, lai gan no grāmatas teksta varētu saprast arī burtiski, grūti gan iedomāties septiņdimensionālus stringus) aprakstīta diezgan virspusēji un, domājams, cilvēks, kas nav neko par šo tēmu lasījis, vairāk gudrāks netiks. Arī zinātnes pēdējais sasniegums M-teorija mums tiek pasniegts kā fundamentāla fizikas teorija, kas ir Theory of Everything kandidāte. Un viss nekas netiek stāstīts, kāpēc tieši M-teorija ar ko tā labāka par citām, tās trūkumi un plusi – vai nu tici autoram uz vārda vai ej ratā.

Arī tādi spēcīgi apgalvojumi kā „mūsdienu filosofija netiek līdzi zinātnei, lai izskaidrotu realitāti” paliek bez dziļākas iztirzāšanas, lai lasītājam pavēstītu, kur tad ir šīs problēmas. Tāpat tiek apskatīti teoloģiski jautājumi par Dieva esamību vai neesamību, īpaši neiedziļinoties, bet virspusēji pārskrienot stiprajam un vājajam antropajam principam. Pēdējā nodaļa „Grand design” izraisīja reālu vilšanos, pusi no nodaļas aizņēma „The game of life” apraksts.

Toties grāmatā ir Glosārijs, kurā tiek diezgan virspusēji izskaidroti fizikas termini un definīcijas. Labākais ir tas, ka daži izskaidrotie vārdi pašā tekstā nemaz nav sastopami, piemēram, neitrīno.

Domāju, ka šoreiz puiši ir pārcentušies ar vienkāršošanu un galu galā nekas prātīgs nav sanācis. Vienu brīdi pat prātā ienāca diezgan ciniska doma, ka Hokings vienkārši pelna naudu jaunam ratiņkrēslam.

Grāmatā esmu vīlies, tas nekas, ka viņa būs dižpārdoklis, jo to tak sarakstījis pats Hokings. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm savās 200 lapaspusēs tā mums tā arī neko konkrētu nepastāsta. Sadaļa par filosofiju ieteiktu izlasīt kādā filosofijas vēstures grāmatā. Par Visuma piemērotību cilvēkiem un Visuma rašanos es ieteiktu izlasīt Paul Davis „The Goldilocks Enigma: Why Is the Universe Just Right for Life?”, par string teoriju un M teoriju, laba grāmata ir Brian Green „The Elegant Universe: Superstrings, Hidden Dimensions, and the Quest for the Ultimate Theory” un „The Fabric of the Cosmos: Space, Time, and the Texture of Reality”.

Intelektuāls jautājums LXX jeb citplanētu ģeogrāfija

IMG_3789

Kārtējais laterālo domāšanu stimulējošais uzdevums, nekā sarežģīta, bet interesanti.

Iedomājamies planētu T40. Uz planētas dzīvo tikai divas saprātīgas būtnes Ņuņņa un Ģīga. Būtne Ņuņņa dzīvo uz liela kontinenta, kura vidusdaļā atrodas milzīgs ezers. Ģīga dzīvo uz salas, kas atrodas iepriekšminētā ezera pašā vidū. Ņuņņa un Ģīga neprot peldēt, lidot un teleportēties, viņu vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir iet ar kājām pa sauszemi. Bet neskatoties uz visu to, Ģīga katru rītu brokasto pie Ņuņņas. Kā tas ir iespējams?

PS.

„Ar kājām pa sauszemi” – izslēdz laivas, lidmašīnas un visu citu, izņemot iešanu. Ezerā ir ūdens. Planētai ir gravitācija. Ģīga nevar elpot zem ūdens, viņai nav skafandra un akvalanga, arī elpu viņš tik ilgi nevar aizturēt. Uz salu tilts neved. Ezeram pāri pārlekt nevar ne Ņuņņa, ne Ģīga. Ģīga katru vakaru nakšņo savā mājā uz salas. Ne Ņuņņa ne Ģīga nevar izdzert visu ezeru. Ūdenī nav tik daudz sāls, ka negrimst nost. Arī paisumi un bēgumi nav tik stipri, lai izveidotu sauszemes tiltu. Ezers nekad neaizsalst. Ezerā nav tuneļa. Arī gājputni saprātīgas būtnes nepārnēsā un zivis viņas nenorij un uz muguras neļauj vizināties. Ne Ņuņņa ne Ģīga tiltus, dambjus un citas inženiertehniskas būves nebūvē. Ezers nav pārpurvojies. Arī krokodilu, begemotu un citu dzīvnieku tilts neeksistē. Ne Ņuņņa, ne Ģīga nevar pārstiepties ezeram pāri.

Dark Side of the Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Fate of the Cosmos by Iain Nicolson

dark_side_of_the_universe

Ja tu, cilvēks, ej pa ielu un jūties nedaudz piekāsts, tad zini – šīm sajūtām ir nopietns pamatojums. Mēs visi esam apmānīti. Mūs ir apmānījis pats Visums. Cilvēks ar savām metodēm var novērot labākajā gadījumā 4% no Visuma matērijas. Jeb, pareizāk sakot, tikai 4% no Visuma sastāv no atomiem tāpat kā mēs, krēsli un galdi utt. ~26% sastāda Dark matter un pārējie 70% ir Dark energy. Nav slikti vai ne?

Reiz vasarā biju nolēmis atrast normālu grāmatu par Dark matter, izrādās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša, vismaz skatoties pēc amazon.com lasītāju reitingiem. Lielākā daļa no šai tematikai veltītām grāmatām ir totāls sviests, vai nu tik sarežģītas, ka parastam cilvēkam neizprast. Tad nu izsverot visus par un pret izvēle krita uz šo grāmatu.

Grāmatiņa ir smuki noformēta, iespiesta uz krītpapīra A4 formātā ar daudzām bildītēm un grafikiem. Tieši šīs bildes un grafiki grāmatas lasīšanas tempu diezgan piebremzē. Laiku pa laikam pieķer sevi pie tā, ka pēti kādu supernovas uzliesmojuma vai kādas tālas galaktikas fotoattēlu jau piecas minūtes. Lai arī grāmata nav bieza ~200 lpp., tās izlasīšana man aizņēma veselu nedēļu. Valodu par vieglu nenosauksi un vietām nākas visu nodaļu pārlasīt vēlreiz, lai vismaz kaut ko saprastu.

Nedaudz par to, kas ir pašā grāmatā. Grāmata sastāv no 12 nodaļām.

Pirmā nodaļa dod mums ātru un vispārīgu ieskatu par to, kas ir galaktikas, kā veidojas zvaigznes, kā līdz tām izmērīt attālumus. Cilvēkam, kas lasījis daudzas grāmatas par šādu tēmu, ieteiktu apskatīt tikai bildītes un doties uz nākamo nodaļu.

Otrā nodaļa cenšas mums īsumā pastāstīt par Visuma mikroviļņu fona starojumu, Habla konstanti, laiku un iespējamo visuma izcelsmes modeļiem. Kosmoloģija vienu vārdu sakot. Man jau sāka šķist, ka līdz Dark Matter tā arī nekad nenonāksim.

Trešā nodaļa beidzot sāk mums vēstīt, no kurienes radusies ideja, ka Visumā ir kaut kāda matērija, kas apslēpta mūsu acīm un instrumentiem. Par to liecina gan galaktiku rotācijas neatbilstība novērojamajam matērijas daudzumam.

Ceturtā nodaļa apskata vienu no Dark Matter kandidātu grupām – MACHO jeb Massive Compact Halo Objects. Tās ir izdzisušas zvaigznes, melnie caurumi, gāzu mākoņi, putekļi, bet diemžēl ar tiem nepietiek pat 20% no paredzētā Dark Matter daudzuma.

Piektā nodaļa piedāvā vēl vienu Dark Matter kandidātu – neitrīno, labs neitrīno detektēšanas metožu apskats. Izrādās, ka neitrīno ir veseli trīs paveidi (elektronu, mionu un tau), kurus šis varot brīvi mainīt. Tas sākumā radīja lielu apjukumu neitrīno mednieku aprindās. Tad nodaļā parādās VIMPS – Weakly Interacting Massive Particles un panesās string theory, Klauza-Kleina daļiņas, supersimetrijas, fotīno un vēl vesela čupa ar eksotiskām daļiņām, kuras neviens tā arī nekad nav redzējis.

Sestā nodaļa veltīta MOND – Modified Newtonian Dynamics iespējams nemaz Dark Matter nav nepieciešama lieta, vajag tikai pamodificēt gravitācijas īpatnības vai Nutona formuli, sīki un smalki dažādi par un pret.

Septītā nodaļa VIMPS atgriežas, tiek apskatītas dažādas alternatīvās detektēšanas metodes. Interesanti, bet, ja pareizi sapratu, nekādi īsti pierādījumi VIMPS eksistencei joprojām nav.

Astotā nodaļa veltīta Visuma mikroviļņu fona starojumam, valoda vairs nemaz nav viegla, daļu no idejām nācās papildus lasīt wikipedia. Īsumā Visuma inflācijas modelis paredz, ka lielākā daļa no visuma enerģijas – matērijas blīvuma nesastāv no barioniem. Tautas valodā mēs nezinām, kas ir atlikušie 70 %.

Devītā nodaļa pastāsta, kāpēc novērojot supernovas tipu Ia sanāk ka Visums izplešas paātrināti. Diezgan interesanti modelīši, protams, katra trūkumi un plusi.

Desmitā nodaļa lēnām aizved mūs līdz Dark energy idejai, attīstot dažādus Visuma izplešanās modeļus.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta Dark energy, izlasot to kļūst skaidrs, ka nevienam nav ne jausmas, kas tā par lietu, ko viņa ēd un par tās nozīmi tautsaimniecībā. Tiek apskatīts vesels bars ar dažādām idejām – Vakuuma enerģija kā kosmoloģiskā konstante, fantomu lauki un man jau šķita mirusī kvintesences ideja. Tiek piesaukti arī abi antropie principi, multiversi, Bubble universes, Big Crunch un Big Rip.

Divpadsmitā nodaļa veltīta mūsdienu zinātnes pētījumiem, uzskaitītas visas nākamās desmitgades kosmosa misijas saistītas ar šo tematiku.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt jebkuram, kas interesējas par astronomiju, fiziku, astrofiziku un citām gaisīgām ikdienā nepielietojamām lietām – palīdzēs radīt gudra cilvēka iespaidu kaut vai ar frāzi: „Neitrino ir masa, jo bez masas viņš pārvietotos ar gaismas ātrumu, tādējādi viņa laika ritējums būtu nulle, tas nozīmētu, ka viņš nespētu pārmainīties no viena sava veida uz otru, pa ceļam no Saules līdz Zemei.” Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Gravity’s Arc: The Story of Gravity from Aristotle to Einstein and Beyond by David Darling

Gravitys_Arc_large

Gravitācija – vairumam cilvēku, izdzirdot šo vārdu, rodas asociācija ar krītošu ābolu. Tur pie vainas ir leģenda par Ņūtonu, ābeli un ābolu. Tāpat mēs zinām, ka gravitācija ir tā, kas mūs tur pie zemes un nodrošina to, ka nekas nepaliek gaisā karājoties. Bet atbildes uz jautājumiem, kāpēc gaisā uzmests priekšmets nokrīt atpakaļ, kāpēc mēness nekrīt virsū zemei un kas tad īsti ir gravitācija, cilvēks neieguva uzreiz.

Tā kā arī mani šie jautājumi interesē, tad šīs nedēļas sākumā, blandoties pa Londonas grāmatu veikalu, šo grāmatu nopirku. Sarakstīta vienkāršā un saprotamā valodā. Vietām rindkopa ir jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu kā autors pie šādiem secinājumiem nonācis. Sākums varētu likties visai garlaicīgs, jo veltīts sengrieķu filozofijai. Daudz tiek spriests par kustinātājiem, kustību un pirmelementiem. Toties pēdējās četras nodaļas ir ļoti labas. Viens no iemesliem, kādēļ šo grāmatu lasīju bija gravitācijas ātruma noskaidrošana. Vismaz lai uzzinātu autora viedokli par šo jautājumu. Šī grāmata proponē, ka gravitācijas ietekme izplatās ar gaismas ātrumu un gravitācija pēc būtības ir telplaika konfigurācija.

Visai negaidīts man šķita „Allais effect” , par tādu nebiju neko dzirdējis. Cilvēki apgalvo, ir eksperimentāli pierādīts, ka saules aptumsuma laikā svārstam parādoties anomāla precesija, ko nevar izskaidrot ar zemes griešanos. No tā izrietot, ka iespējams masīvi objekti spēj aizsegt viens otra gravitācijas lauku. Man šī ideja izklausās visai dīvaina.

Laba šķita arī informācija par Pioneer-10 un Pioneer-11 novirzīšanās no paredzētās trajektorijas, pagaidām neizskaidrotu apstākļu dēļ. Tas radījis idejas, ka gravitācija, iespējams, nav tikai spēks, kas pievelk. Pagaidām šīs novirzes cēlonim izskaidrojuma vēl nav. Diezgan labi aprakstītas metodes, ar kurām, iespējams, reiz noķersim gravitācijas viļņus un pierādīsim gravitonu eksistenci.

Labs ieskats dots artilērijas un raķešbūves attīstībā, pārdomas par kosmisko liftu un Pizas torņa eksperimenta „patiesā” notikumu gaita.

Kopumā grāmatu ir vērts lasīt jebkuram, kuru nedaudz interesē fizika. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Te apskatāma arī grāmatas autora mājas lapa.

АРХАНГЕЛ by Данила Соловьев

Arhangel

Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.

Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.

Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.

Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.

Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

Gravitācijas ātrums

Visi ļaudis zin, gaismas ātrums ir 300 000 km/s, taču cik liels ir gravitācijas ātrums? Es te domāju un lasīju, sanāk, ka to nezin neviens. Vieni saka momentāns, citi, ka tikpat ātrs kā gaismas ātrums. Veiktie eksperimenti liecina, ka gravitācija izplatās tikpat ātri kā gaisma, vai arī daudz ātrāk. Ņūtona fizikā, gravitācijai jāizplatās momentāni, Einšteina relativitātes teorija paredz, ka gravitācijas ātrums ir vienāds ar gaismas ātrumu. Ja gravitācija ir ātrāka par gaismu, vai tad tās ātrums maz ir nosaucams par ātrumu?

Es personīgi domāju, ka gravitācija neizplatās ātrāk par gaismas ātrumu (pierādījumu man nav). Un Jūs?

%d bloggers like this: