Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nokļuvu līdz šim Žila Verna darbam. Par autoru es esmu izteicis diezgan skarbus vārdus. Viņam grāmatas kalpo, lai pārstāstītu enciklopēdiju saturu, varoņi kā kartona gabali un tā tālāk. No vienas puses pusaudžu gados tas ir vairāk nekā pietiekami, lai iekvēlinātu lasītāju pret žanru. Aplauziens nāk tikai paaugoties, kad ir lasīts kaut kas labāks, un tad kaut kādu apsvērumu dēļ ir nolemts ķerties pie klasikas pārlasīšanas. Tad bieži vien seko vilšanās bērnības grāmatās. Lieki piebilst, ka pie šīs grāmatas ķēros ar zināmām bažām. Pat bērnu dienās man viņa diez ko nepatika.

Pirmais stāsts Meteora medības savā nosaukumā ietver maitekli. Aizpērnajā gadsimtā astronomija bija izplatīts hobijs, debesīs ķīķerēja visi, kas to varēja atļauties. Tie bija laiki, kad par jaunatklātu asteroīdu ziņoja pirmajās avīžu lapaspusēs, un astronoms – amatieris varēja kļūt par slavenību. Autors ir nolēmis izmantot šo laikmeta iezīmi, lai pasmietos par amerikāņiem un to zinātnieku polemiku. Jāatzīst, ka viņam tas ir izdevies diezgan labi (cik nu es varu salīdzināt). Konflikts starp Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu par meteora atklājēja slavu ir sanācis labu labais. Lai lasītājam nebūtu jāieslīgst orbītās un trajektorijās, viņam tiek piedāvāta paralēla mīlestības līnija, pat vairāk – tās ir veselas divas. Nevajag cerēt uz izjustiem personāžiem, te mīlestība ir laulības. Kā jau autora romānos pierasts, te parādās nevienam nezināms un pasaules neatzīts ģēnijs. No tiem, kuri sēžot pie brokastu galda var izgudrot mūžīgo dzinēju, ko pagatavot no pārdesmit burkām un veca ratu riteņa, bet kuram nekad nav laiks savu izgudrojumu uzlikt uz papīra. Skaidra lieta, ka šis cilvēks ir francūzis Zefirens Ksirdals. Nu un vēl – meteorīts sastāv no zelta.

Kad visas standarta lietas atķeksētas, autors tekstu ir piepildījis ar notikumiem un aprakstiem. Apraksti veltīti trakajiem amerikāņiem, kuri savā jaunās nācijas entuziasmā nezina, kur likt savu enerģiju. Salikti iekšā nejēdzīgi gari personu rīcības apraksti, kas padara jebkuru situāciju komisku, daudz tiek stāstīts par Grenlandi, cik nu tā laika enciklopēdijās bijis atrodams. Mūsdienu izlepušajam lasītājam grāmata liksies pasausa un pārāk vienkārša. No zinātniskās puses autoram nav kur piesieties, tēlus viņš nekad nav spējis izveidot ticamus, tās ir tikai mutes faktu gūzmai, kurs autorā nespēj noturēties. Varu uzteikt autoru arī par ekonomikas teorijas pārzināšanu, kas kādam Ksirdala radiniekam ļāva tikt pie bagātības. Piedzīvojumi ir pietiekami aizraujoši, lai lasītājs spētu izlasīt plāno grāmatu līdz galam un tādēļ lieku 7 no 10 ballēm. Mīnus viens par katrām laulībām.

Begumas pieci simti miljonu nemaz nav sarakstījis Žils Verns, to esot paveicis kāds nabaga gandrīz komunists Grusē (ja ticam pēcvārda rakstītājam). Puisim nav bijis naudas, un Verna redaktors viņa darbu nopircis un licis Vernam to pārstrādāt. Tādēļ šis stāsts atšķiras no pārējiem Verna stāstiem. Vienā teikumā vācu militāristi pret franču higiēnistiem. Es par divu pilsētu konkurenci ASV teritorijā nebiju lielā sajūsmā. Te ir klasiska melnbaltā pasaule, kur ir ļaunie industriālisti un labie dabas bērni, kas mazgājas vismaz reizi dienā. Vienā – metalurģija, otrā  – ekofašisms. Lasītāja simpātijas ir zaļo pusē, jo Marsels taču ir no viņiem, un Šulcs ir īsts ļaunais ģēnijs, kurš sev blakus rakstāmgaldam tur lādiņus ar ogļskābo gāzi. Rakstāmgalds savukārt atrodas blakus milzu lielgabalam. Lasītājam lēnām tiks atklāts, ka šāda sacensība un varas koncentrēšana vienās rokās pie laba gala nenovedīs. Bet tomēr ļaus lasītājam apbrīnot vāciešu ordnungu pilnā apmērā. Man gan šis stāsts nepavisam nepavilka, un vairāk kā 5 no 10 ballēm likt nevaru.