Navigate / search

Новые земли (Пограничная река #7) by Артём Каменистый

%d0%bd%d0%be%d0%b2%d1%8b%d0%b5-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b8-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d0%bd%d0%b0%d1%8f-%d1%80%d0%b5%d0%ba%d0%b0-7-by-%d0%b0%d1%80%d1%82%d1%91%d0%bc-%d0%ba

Kādu dienu gāju garām Polaris grāmatnīcai (vispār jau es tur garām eju katru dienu) un plauktā pamanīju šo grāmatu. Godīgi sakot, man par šo konkrēto autora sēriju ir zudušas jebkādas ilūzijas un nekādu šedrevru vairs nesagaidu. Tomēr viņas ir ļoti laba smadzeņu košļene, valoda laba, lasās raiti un sižeta trūkums lasot galvenā varoņa piedzīvojumus pārāk acīs nekrīt.

Kolonisti pret pašu gribu lēnām saprot, ka sākotnējā nometnes vietā viņiem nav ko ķert, te gaida lēna degradācija, kuru, iespējams, paātrinās vietējo uzbrukums. Lai lietu labotu, ir jāsalauž valdošā iekārta, cilvēki jau paspējuši izveidot nopietnu birokrātiju, savairot liekēžus. Tā vietā, lai plānotu stratēģiski, vadība nedomā tālāk par rītdienu. Notiek maigs apvērsums, nostiprinās diktatūra un jaunais vadonis Holods uzdod Rogovam uzdevumu atrast jaunu apmetnes vietu.

Rogovs ir īsts pionieris teicamnieks, ko viņam liek, to viņš arī dara, domā par kopējo labumu un priekšniekos neraujas. Viņam ir arī mīļotā vārdā Kat (viņai gan bija cits vārds, bet meitenei savs vārds nepatika un izdomāja sev jaunu), dikti labi šauj ar loku, bet slimo ar vēzi. Šīs grāmatas centrālais temats ir Rogova pūliņi atrast panaceju meitenes ārstēšanai. Kā par laimi vietējā planēta piedāvā šādu iespēju, nosit dimanta skorpionu, izgriez viņam no galvas akmeni un ārstē jebkādu ligu uz nebēdu. Sākumā domāju būs nopietns kvests, bet ko tur ar šo problēmu Rogovs tika galā tik ātri, ka, šķiet, paņēma uz izbrīnu arī pašu autoru.

Pēc pirmās grāmatas ceturtdaļas sākas neliels sižeta haoss, kur ciematnieki gan dodas uz jauno vietu, gan līgst draudzību ar vaksiem, gan cīnās ar pirātiem. Vaksi jaunajā vietā ir civilizētāki un nav pilnīgi mežoņi; arī tiem, izrādās, ir ārpolitika. Tā teikt, mēs cilvēkus ēdam tikai pa lieliem svētkiem, bet laba biznesa dēļ esam gatavi atteikties arī no šīs sentēvu tradīcijas. Pirāti savukārt ir puiši bez īpašiem prāta dotumiem. Pašnāvnieciski tendēti un, ieraugot peļņas iespēju, zaudē prātu. Tai pat laikā viņi nez kā pamanījušies izveidot veselu valstiņu kaut kur tālu un klinšainos krastos.

Šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Zemes iedzīvotājiem nākas izmantot visu savu zināšanu bagāžu, lai ne tikai izdzīvotu, bet arī uzkundzētos vietējiem par saimniekiem. Pagaidām viss iet kā pa sviestu. Savā starpā pārāk nekašķējas, jo kopējie ienaidnieki vieno. Vēl nav īsti skaidrs, kā izsisties līdz civilizācijai. Holodam ir padomā laba stratēģija zināšanu saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, vietējo daļēja asimilācija, spējīgāko atlase un apmācīšana. Ceru jau, ka viss izdosies, jo citādi ar pāris tūkstošiem savējo tālu netiksi pat ar lāzerieročiem (kuru viņiem nemaz nav).

Arī šo es ieteiktu tikai popodancu žanra cienītājiem, ja vēlies iepazīties ar šo žanru arī tad ir labāk sākt ar citu grāmatu, kaut vai šīs sērijas pirmo, tā nudien nebija slikta. Šai es lieku 7 no 10 ballēm, galvenokārt par to, ka pilnībā atbilda tam, ko es sagaidīju. Labs stāsts, īpašu līdzdomāšanu neprasa, izklaide un piedzīvojumi garantēti.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый

Чужих гор пленники

Lai arī ko es pēc grāmatas uzrakstīšanas nesarakstītu par autoru un viņa izvēlētā sižeta trūkumu, tik un tā brīdī, kad viņam iznāks jauna grāmata es būšu pirmajās pircēju rindās. Šķita jau, ka pēc grāmatas Это наш дом iznākšanas Haitanai veltītais cikls ir noslēdzies un autors pievērsīsies jauniem projektiem. Likās tā kādus piecus gadus, un te negaidīti iznāca sērijas piektā grāmata. Nācās vien izlasīt.

Rogovs ir parasts ofisa planktons, kas savu ikdienu vada mazas firmiņas kabinetā. Dzīvi nevar saukt par neizdevušos, bet nekāda prieka arī īsti nav. Un tad pēkšņi vienu dienu viņš attopas kupenā, lai ar tikko ir sēdējis ofisa krēslā. Laiks ir auksts un salst. Un tāds nav viņš vienīgais, puse pilsētas (pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis) ir pārnesta uz kāda dīvaina kalna nogāzes. Vēl jo vairāk izskatās, ka šī ir pavisam cita planēta. Rogovam atliek izvēlēties palikt par pusmežoni, kas nesmādē cilvēka gaļu, vai doties prom no pilsētas drupām, lai atrastu vietu jaunas dzīves uzsākšanai.

Ja ir lasītas desmit autora iepriekšējās grāmatas, tad skaidrs, ka ar negaidītiem sižeta pavērsieniem autors vairs nepārsteigs. Šis darbs ir atgriešanās pie paša cikla Пограничная река pirmsākumiem, jo sākums ir gandrīz identisks. Vienīgā atšķirība šeit ir augstkalnu klimatiskie apstākļi un sniegs. Visādi citādi variācija par tēmu, kas atsauc atmiņā kaut ko jau sen lasītu.

Ar popodancu apakšžanru ir tā – vai nu tev viņš nepatīk vai patīk. Ja patīk, tad nekādām pretenzijām pret šo grāmatu nevajadzētu būt. Viss notiek stingri pēc kanona. Cilvēki nonāk jaunā pasaulē iepriekš nesagatavojušies. Pirmais darbs ir izdzīvot un uzkrāt pieredzi. Neviens jau nerakstīs grāmatu, kurā cilvēki uzreiz nokļūst pie ēdiena pārpilniem galdiem, tad zudīs visa pasākuma jēga. Nesanāks sociālais eksperiments ar cilvēku grupām, lai parādītu cik labi un cik slikti cilvēki spēj būt. Šim autoram dikti patīk stratēģiski domājoši varoņi, nevis tādi, kas pieēd pilnu vēderu un ir labi. Autora varoņi, protams, pašlabumu nesmādē, tomēr brīdī, kad kuņģis ir pilns, viņi mēģina atrast dzīvei mērķi. Tā kā RPG spēles ir manas mīļākās, man nav nekas pret to, lai es lasītu daudzu lapaspušu garumā stāstus par to kā tiek attīstīta saimniecība, karots ar naidniekiem.

Žanra vājās vietas, tāpat kā visos izdzīvošanas stāstos, ir nepieciešamība pēc speciālista, vienalga kādās jomās. Redz, Rogovs prot cīnīties ar cirvjiem, Žanna šaut ar loku, Ket ir alpīniste. Lielai daļai no ļaudīm piemīt kaut kāda īpašā spēja, kas ļauj tiem izdzīvot. Jā, solis ir sperts no Žila Verna laikiem, kad bija jāpaļaujas tikai uz Sareisa Smita enciklopēdiskajām zināšanām. Varbūt tādi mēs tiekam mierināti, sak, lai arī kas nenotiktu, tas, ka tu reiz esi redzējis, kā cep maizi, tev vēlāk var lieti noderēt. Arī šajā stāstā katram cilvēkam atrodas kaut kas noderīgs. Otra lieta – neviens nekad savus cilvēkus uzreiz nenometīs rajonā, kur viņus naidnieki tūlīt iznīcinās. Labi, reizēm tā gadās gan, bet šis autors ar to neaizraujas, te varoņiem tiek nodrošināts pakāpenisks levelup. Viņu problēma ir vaksi cilvēkēdāji, kuri ir kaut kāds neandertāliešu paveids ar noslieci uz eksokanibālismu. Daļu protams viņi novāks, bet palikušie norūdīsies, lai vēlāk spētu pilnvērtīgi cīnīties.

Varoņi pagaidām savā starpā atšķiras tikai pēc savām spējām un tā kā izdzīvojuši pirmajās dienās. Par nopietnu tēla attīstību var runāt tikai Rogova gadījumā, jo caur viņa acīm mēs raugāmies uz pasauli. Viņš ir vienīgais, kas neatstāj viendimensionāla tēla iespaidu. Pārējiem šis tas no cilvēka emociju pasaules parādās reti un atgādina kartona figūriņas, kuriem uzrakstīts virsū vārds un īpašības. Tiem arī ir grūti just līdzi, man piemēram bija vienalga, vai tur kādu lācis noplēsīs vai vaksi zupā izvārīs, nerodas emocionālā sasaiste. To visu var norakstīt, ka šī ir nosacīti pirmā grāmata jau esošā cikla turpinājumā, un centrā tomēr ir piedzīvojumu komponente. Bet būtu bijis daudz labāk, ja autors tomēr būtu pacenties ar vairāku varoņu izveidi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tā kā iepriekšējās cikla grāmatas jau lasītas, šī vairāk asociējas ar vecas tēmas izvēršanu jaunos apstākļos, lai ar man rodas aizdomas, ka beigu beigās scenārijs atkārtos jau reiz sacīto. Bet tik un tā patika, jo šis žanrs ir mana vājība.

ЭТО НАШ ДОМ by Артем Каменистый

EtNasDom

Kārtējais krievu fantastiskā bojevika gabals. Šī ir Haitanas hroniku ceturtā grāmata. Kosmiskās kataklizmas rezultātā neliela Krievijas pilsētiņa tiek pārnesta uz paralēlo pasauli. Pārnesti tiek arī pārdesmit tūkstoši tās iedzīvotāji. Skaidrs, ka jaunajā pasaulē viņi nav īpaši gaidīti viesi, sākumā viņus vajā kanibāli vaksi, vēlāk simbiotu haitu armijas. Tomēr Zemes iedzīvotājiem, liekot lietā savu pārsvaru tehnoloģijās un šaujamieročos, izdodas ne tikai izdzīvot, bet arī nodibināt savu valsti.

Lielie iekarojumi veikti, valsts nodibināta, ārējais ienaidnieks sakauts, bet naudiņas autoram vajag. Par ko, lai autors raksta? Šādos gadījumos paliek tikai pāris iespējas – pastāstīt par jaunās pasaules vēsturi, sākt aprakstīt arī notikumus no cilvēku ienaidnieku redzespunkta, atrast citus izdzīvojušos, par kuriem vēl nav stāstīts, un iekšēja revolūcija.

Šoreiz autors izlēmis par labu pēdējiem diviem variantiem, izrādās, pārnesta ir ne tikai pilsēta, bet arī viena lidmašīna ar pasažieriem, kas nolaidusies ne vairāk ne mazāk kā haitu teritorijā. Un salinieku ciematā sākas neliels militārs apvērsums. Tad nu vis sižets risinās ap šiem diviem notikumiem. Lasītājs šo to jaunu uzzina par haitu civilizāciju (vairāk gan nākas piedomāt pašam), palasīties pāris prison break cienīgas bēgšanas epizodes, ir arī pāris Austrālijas vēstures cienīgi „last stand” un veiksmīgas izglābšanās no nāves.

Tā kā pēdējo cikla grāmatu lasīju kaut kur gadu atpakaļ, tad jāatzīst, neko lāga neatcerējos no iepriekšējiem notikumiem. Sākot lasīt, atmiņa sāka ataust, un pašam par brīnumu, lielāko daļu atcerējos. Te nu būtu vietā pasūdzēties par triloģiju un megaloģiju autoru slinkumu. Tev, cilvēkam, izlasot, teiksim, cikla pirmo grāmatu, nākamo nākas gaidīt veselu gadu. Gaidīšanas procesā tu paspēj aizmirst to, kas bija pirmajā. Sadabūjis otro grāmatu, tu nemaz vairs lāga neatceries, par ko bija pirmā grāmata (tādēļ jau es rakstu savu blogu, lai saliktu sev atmiņai ceļazīmes un atcerētos).

Kopumā grāmata viduvēja lieku 7 no 10 ballēm, sižets ar īpašu oriģinalitāti vairs neizceļas. Grāmatas galvenais varonis Oļegs pretiniekus klopē bariem, ideoloģiskos ienaidniekus nospiež ar intelektu un, kā jau ģeologam pienākas, atrod pa kādai rūdas iegulai. Un lai ar cik kritiski es te neizteiktos, grāmatu izlasīju vienā paņēmienā no vāka līdz vākam.

ЧЕТВЕРТЫЙ ГОД by Артем Каменистый

4God

Tātad tipiskais scenārijs: uz zemes nokrīt meteorīts un bums liels sprādziens. Sprādzienam ir viens interesants pēc efekts, daļa no cietušās teritorijas tiek pārvietota paralēlajā pasaulē, kas pēc savas attīstības atrodas viduslaiku līmenī. Tas viss notika cikla pirmajās grāmatās, kuras iznāca kādus pāris gadus atpakaļ. Šī ir Haitanas cikla trešā grāmata.

Cilvēki ir sagrupējušies un nostabilizējušies dzīvei jaunajā pasaulē. Tomēr ne viss ir jauki, no visām pusēm viņiem uzglūn ienaidnieki gan vietējie neanderātālieši – cilvēkēdāji, gan viduslaiku tipa bruņinieki un visstiprākie haiti (tāda kā ģenētiski modificētu cilvēku rase ar augstu katra indivīda specializāciju). Haitiem ir tāda tradīcija katru ceturto gadu doties karagājienā pret cilvēkiem. Kādēļ – to neviens nezina, vispār cilvēki ir maz informēti par haitiem. Tad nu cilvēkiem ir jāstājas viņiem pretī.

Pēc būtības standarta variācija par tēmu, kas notiktu, ja mūsdienu cilvēces sabiedrības daļu iemestu pagātnē. Vai viņi spētu izdzīvot? Diemžēl ar to arī visa variācija aprobežojas. Šī jau ir trešā grāmata, bet varoņu izaugsme joprojām ir tuvu nullei. Varētu padomāt, ka cilvēki mainīsies nonākot jaunā vidē un nestandarta apstākļos – nekā bandīts paliek bandīts, narkomāns narkomāns un ģeologs par ģeologu. Par grāmatas varoņu iekšējo dzīvi nerunāsim vispār, jo tādas vienkārši nav. Ir šausim nost tagad vai vēl paskatīsimies. Dialogi ir tikai par lietu – no kurienes, uz kurieni, atnes to, padod to, re ko mēs izgudrojām. Veiksme tradicionāli ir galvenā varoņa Oļega sabiedrotā, ja arī viss neiet kā plānots, tad tik un tā beigās sanāk vēl labāk.

Arī pati cilvēku sabiedrība ir tāda kā dīvaina. Pilsētas iedzīvotāji izlemj, ka ienaidnieku aplenkumā, mežā pie plēsīgiem zvēriem viņiem vienatnē būs vieglāk izdzīvot. Un ciematos mitinās nelabprāt. Izbrīna bērnu trūkums, to nav vispār, ir tikai pieaugušie (tāds kā warcraft), karošana notiek visu laiku, bet cilvēku neaptrūkstas.

Grāmatā vīlos, patiesībā tā lielākoties ir batāliju apraksts, kur haitu kavalērija savos čūskgalvainajos zirgos dodas frontālā uzbrukumā pret cilvēku muskatieriem un artilēriju. Nedaudz tiek sniegta jauna informācija par apkārtējo pasauli. Tāda „bei čužih” tipa grāmatiņa. Dodu 5 no 10 ballēm, nav tas labākais ko lasīt brīvajā laikā.

%d bloggers like this: