Navigate / search

Civilizācijas skatlogs Stāstu krājums

Civilizācijas skatlogs

Šai grāmatai manā plauktā ir grūts liktenis, es viņu vienmēr sajaucu ar ko citu nelasāmu. Iespējams, tas ir vāka dēļ. Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas nākamo grāmatu, es šo paņēmu sagatavojies uz mocībām pārsimts lapaspušu garumā. Liels bija mans pārsteigums, kad šī grāmata izrādījās tas stāstu krājums, kura nosaukumu es nekādi nevarēju atcerēties.

Ko darīt ar «Eifiju»? Kurts Vonnegūts – ko darīt situācijā, ja būtu iespējams padarīt cilvēkus laimīgus? Autoram raksturīgi ironiskais un tai pat laikā savā būtībā patiess. Ilgstoša eiforija pie laba gala cilvēci nenovedīs, bet ja tāda būs iespējama, neviens nespēs atteikties. 10 no 10 ballēm.

Īssavienojums R. Skots – trako un ģeniālo zinātnieku stāsts, par mašīnu, kura spēj izpildīt tikai trīs vēlēšanās. Tā nu ir ar tām Galaktikas nomales planētu iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava konta un jāiztiek ar to, ko var dabūt par brīvu. 7 no 10 ballēm.

Nolaupītais ķermenis F. Pols – šis bija antimilitāristiskais stāsts, par zinātnieku, viņu izgudrojuma mēģinājumu pielāgot kara un slepeno dienestu vajadzībām. Un beigu beigās visi tiek apmānīti. Ideja interesanta, bet pats stāsts pārāk iestiepts. 7 no 10 ballēm.

Operācija «Skunkss» Klifords Saimaks – tipisks Saimaka gabals vārda vislabākajā nozīmē. Ko darīt citplanētietim, kas izskatās pēc skunksa un kurš grib tikt atpakaļ uz savu planētu? To mēs sapratīsim stāsta beigās, bet galvenais varonis – kolorīts lauķis, dzērājs un viņa sagrabējusī mašīna, ir ko vērts. Ja kaut kas izskatās pēc skunksa, viņš smird arī nesmirdēdams. 10 no 10 ballēm.

Civilizācijas skatlogs J. Cucui – viss, kas jāzina par fonoskatu, apbrīnojami aktuāls mūsdienās, kad ir visādi videozvani, live streams un videočati. Autors jau tad aizsenajos laikos saskatīja problēmas sakni, slēpto ekshibicionismu. 8 no 10 ballēm.

Nirējs klintīs Harijs Harisons – nav no tiem izcilākajiem autora darbiem, bet ideja ļoti laba, noteikti mūsdienās pietiktu seriālam ar pārdesmit sezonām. Par klinšu pētnieku, tādu kā jaunā Aļaskas zelta drudža upuri. Tikai te cilvēki prot iet cauri klintīm, ar acīm ir vieglāk noteikt iegulas. Bet kur ir nauda, tur ir bandīti un sīvā konkurence. 8 no 10 ballēm.

Ceturtā dimensija M. Leinsters – ideja par paralēlo pasauļu konverģenci un objektu paņemšanu no tām nav slikta, bet viss tas tika pasniegts kā pašvaka komēdija. Varbūt man nebija noskaņojuma, tādēļ 5 no 10 ballēm.

Profesora Feirbenka kļūda R. Rasels – par spēju ieskatīties pagātnē, mūža darbs un upuri, kas tādēļ nesti. Par veiksmīgu demonstrāciju un maksu par saviem darbiem. Diezgan standartizēts stāsts, 6 no 10 ballēm.

Spoguļspēle Aizeks Azimovs – kārtējais stāsts par robotikas likumiem. Tipisks detektīvs, kurās jānoskaidro pirmatklājēja tiesības. Pirmatklājēji ir matemātiķi, un viņu roboti sniedz pretrunīgas liecības, nākas iejaukties psihologam. 8 no 10 ballēm.

Miriona Flauersa pasaule F. Pols, S. Kornblats – rasisms un neveiksmīgs izgudrojums. Tāds visnotaļ traģisks stāsts, par to kā būtu, ja tu zinātu, ko apkārtējie par tevi domā. Autors uzskata, ka nekas labs no tā nesanāktu. 7 no 10 ballēm.

Pasteidzies, Džo! T. Šereds – par to, kā būtu, ja kāds izgudrotu aparātu, kurš spēj parādīt jebkuru vēstures punktu. Ko ar tādu aparātu iesākt un ko tas nozīmētu cilvēcei? Iespējams, ka antīkā vēsture būtu interesanta, taču tas parādītu arī visu mūsu grēkus un darbus. Interesants tēmas izklāsts, 10 no 10 ballēm. Protams, ka valdībām tas nepatiktu.

Arī šis ir stāstu krājums, kuru es nebaidītos ieteikt zinātniskās fantastikas cienītājiem. Bet tie jau šo grāmatu noteikti būs lasījuši! Tēmas aktuālas vēl šobaltdien, kā jau visas, kas balstītas uz cilvēku dabu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Fantastiskā sāga by Harry Harrison

Fantastiskā sāga

Nenoturējos un izlasīju vienu no labākajām grāmatām visa “Fantastikas pasaulē” sērijā. Šī grāmata manā plauktā ir bijusi jau no desmit gadu vecuma. Savulaik nopirku Rojas grāmatu veikalā. Tēvs kaut kur brauca haltūrēt, un bija paņēmis mani līdzi. Braucot atpakaļ man ļāva apmeklēt grāmatu veikalu, un tur nocenoto grāmatu plauktā atradu šo grāmatu, kuru vēl līdz tam nebiju lasījis. Skaidra lieta, ka, atbraucis mājās, es to tūlīt izlasīju un otrā dienā izlasīju vēlreiz. No tā brīža Harisons ir viens no maniem top rakstniekiem. Ar prātu jau saprotu, ka viņš nemaz tik dižs nav, un reizēm viņam pietrūkst patiešām spožu ideju. Piemēram, Nerūsējošā tērauda žurkas sērija viņam nepamatoti ievilkās. Toties “Austrumos no Ēdenes” man joprojām šķiet episks stāsts. Bet nu par pašu grāmatu.

Tagad pārlasot, daži stāsti man nešķita tik labi kā es viņus atcerējos, bet tas jau ir tikai normāli, pieaugot lasītājs kļūst nedaudz citādāks, un tādēļ stāsta uztveres akcenti var pamainīties.

Treniņlidojums – joprojām šķiet labs stāsts. Par to, kā piedabūt cilvēkus doties tālos kosmiskajos lidojumos. Sarakstīts laikā, kad cilvēki vēl bija gatavi doties uz Marsu un pat kaut ko upurēt, lai tur nokļūtu. Taču Niksons izrādījās par vāju, lai turpinātu Apollo programmu, un viss apstājās. Nav jau tā, ka tā laika cilvēki neapzinājās riskus, tie bija un ir. Autors ir atradis veidu, ka tos nedaudz apiet un ignorēt. Šī ideja pēc tam parādīsies daudzos fantastikas stāstos.

Likuma roka – laba korupcijas ilustrācija. Kad lasīju bērnībā, man galvenais šķita robots un viņa funkcijas. Tikai vēlāk es sapratu, ka autors vēlējās pavēstīt – ja vēlamies taisnīgumu un likumus visiem, cilvēks šajā bildē nekādi neiederas. To var nodrošināt tikai ne pārāk emocionāla skaitļojamā mašīna, kura, vēlams, ir neiznīcināma.

Mēmais Miltons… – šis ir par rasismu un segregāciju tā visskarbākajā izpausmē. Skumjš stāsts, par to kā ASV liela daļa no intelektuālā potenciāla tiek ignorēts aizspriedumu dēļ. Par to kā pasaule būtu labāka, ja visi būtu līdztiesīgi. Taisnība jau ir.

Mākslinieka portrets – cilvēks pret mašīnu, par to, kā automatizācija izspiež cilvēkus pat no šķietami kreatīvām profesijām. Autors nemaz nevarēja iedomāties, cik ātri tas viss notiks, viņa komiksu mašīnu, domāju, šodien var izveidot jebkurš centīgs automatizētājs. Labi, ka patērētājs vēl nav pieradis pie standartizētas mākslas.

Remontstrādnieks – mans mīļākais stāsts, citplanētieši, dīvaini kulti un remontstrādnieka attapība. Pat nezinu ko piebilst, ja nu to, ka jālasa obligāti!

Veselā planēta – šis stāsts ir par to, ka karš nekad nebeidzas. Gadās planētas, kas cīņās ir bijuši ierauti tik ilgi, ka viņu iedzīvotājiem trauma atrod vietu uzvedībā un kultūrā. Uz tādām planētām labāk nerādīties. Taču patiesībā šīs stāsts ir Vjetnamas kara kritika (iespējams, ka nav jāskatās izdošanas gads, ja pirms tad Korejas kara).

Robots, kas gribēja visu zināt – šis ir par mīlestību un robotu, kurš nebaidījās eksperimentēt. Man ne visai, bet ko lai zina, kā lietas notiks, ja kāds mākslīgais intelekts pēkšņi tiks pie emocijām.

Fantastiskā sāga – titulstāsts bija viss, ko es bērnībā varēju vēlēties. Laika mašīna, ceļošana pa dažādām ērām, Amerikas atklāšana, vikingi, cīņas ar indiāņiem un mežonīgais kinoindustrijas kapitālisms. Viens no labākajiem Harisona stāstiem, bērnībā izlasot es pat neticēju savai laimei, ka kaut ko tādu tik interesantu var sarakstīt. Tagad esmu kļuvis nedaudz izvēlīgāks, bet bērnības gaišās atmiņas nodrošina šim stāstam paliekošu vietu manā sirdī.

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt, Harisons ir no tiem autoriem, kas spēj uzķert nezūdošas un mūžam aktuālas tēmas. Ielikt tos stāstos, kuri nepakļaujas novecošanai un nezaudē savu spožumu arī pēc gadu desmitiem.

Ekspedīcija uz Zemi by Autoru kolektīvs

ekspedīcija

Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.

Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.

Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.

Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.

Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.

Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.

Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.

Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.

Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.

Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!

%d bloggers like this: