Navigate / search

The Illustrated Longitude: The True Story of the Lone Genius Who Solved the Greatest Scientific Problem of His Time by Dava Sobel

longitude

Ja tā padomā, tad garuma grādu noteikšanas problemātika mani īpaši nekad nebija nodarbinājusi. Bērnībā pirmā saskarsme radās lasot grāmatu „Noslēpumu sala”, tur kāds Vīrs uzvārdā Smits ar hronometra, saules un klints ēnas palīdzību mierīgi noteica salas koordinātas, lieki piebilst, ka man radās jautājums: pričom te hronometrs? Savukārt par pāris ekstrēmām garuma grādu noteikšanas metodēm man savulaik pavēstīja U. Eko „Viņdienu Sala”. Tomēr gāja laiks, un man radās interese uzzināt kaut ko vairāk.

Papētīju piedāvājumu, un šī grāmata tika rekomendēta visvairāk, tā kā man patīk bilžu grāmatas, tad skaidra lieta – ņēmu ar bildēm. Bija gan jāpērk lietota, jo redz grāmata ir iznākusi pasen un vairs nav pieejama.

Tātad pat 19. gadsimta sākumā pieredzējuši jūras braucēji spēja bez problēmām noteikt platuma grādus, tomēr garuma grādu noteikšana bija vairāk uz izjūtu balstīta nekā uz aprēķiniem. Mūsdienās tas liekas smieklīgi, jo nu jau gandrīz katrā mobilajā telefonā un ūdens vārāmajā aparātā ir GPS uztvērējs. Tā kā tirdzniecība starp kontinentiem attīstījās pamatīgi, tad arvien biežāk radās situācijas, kad klinšu salas, kas pēc kapteiņa domām atradās simts jūdžu attālumā no kuģa kursa, riebīgā kārtā parādījās naktī priekšā kuģa ceļā. Tika zaudēta krava un kuģi, arī kartes par diez ko precīzām nenosauksi. Tas viss radīja arvien lielākas problēmas, līdz briti izsludināja 20000 sterliņu mārciņu lielu prēmiju tam, kas spēs izgudrot praktisku metodi un ierīces, ar kuru palīdzību noteikt garuma grādu līdz pusgrāda precizitātei.

Bija divas dominējošās idejas, zvaigznes debesjumā un pulksteņi. Abām bija mīnusi, zvaigznēm vajadzēja nopietnus novērojumus, pulksteņu pendelēm atklātā jūrā neklājās viegli. Bija arī simtiem nestandarta risinājumu, lielgabala šaušana no stacionāriem kuģiem, telepātija, debessfēras sadalīšanas miljons sektoros, kuri visi jāiegaumē no galvas, ieroča un brūču savstarpējā saite.

Grāmata vairāk ir veltīta tieši pulksteņiem un vienam no pirmajiem hronometra izgudrotājiem John Harrison dzīvesstāstam. Puisim ir bijis reāls ķēriens pulksteņu mehānismos. Tomēr ar ambīcijām gan viņam ir bijis visai pašvaki, to savukārt nekautrējās izmantot „labi ļaudis”, kas reāli aizkavēja viņa godīgi saņemtās prēmijas saņemšanu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz pulksteņos ar sekmēm izmantoja koka zobratus. Jāatzīmē, bildes grāmatai nāca tikai par labu.