Navigate / search

The Strange Library by Haruki Murakami

Strange library

Šo Murakami grāmatu diez vai būtu pircis un lasījis, ja vien to tīri nejauši nebūtu pamanījis Rīgas grāmatu veikalā. Murakami grāmatu lasīšana un vēlāka novērtēšana ir ļoti atkarīga no tā, kādā garastāvoklī es esmu bijis kā lasītājs. Melanholiskos brīžos viņas ir labu labās, taču, ja esi liels optimists un cīnītājs par savu vietu zem saules, tad reizēm var kaitināt grāmatu varoņi, kas padodas liktenim un peld pa straumi. No fatālisma viņus spēj izvest tikai kāds trešais spēks, bīdītājs un provocētājs.

Vai kādreiz esat aizdomājušies – kā tas nākas, ka bibliotēkas grāmatas dod lasīt vienkārši tāpat, kas ir tie cilvēki, kas par mazu atalgojumu sēž pie grāmatu izdošanas un pieņemšanas? Vai tā ir vienkārši labdarība? Lielākai daļai no cilvēkiem tā šķistu gan, kamēr vien viņi kādas grāmatas meklējumos nenonāktu bibliotēkas pagrabos. Šī stāsta puikam kā reiz gadās izvilkt tieši šo nelaimīgo lasītāja kartiņu, viņa liktenis ir izlemts, viņš kalpos kā samaksa par visām izlasītajām grāmatām. Viņa iespējamā izglābšanās ir iespējama tikai ar Aituvīra un Klusās meitenes palīdzību.

Grāmatas centrālā ideja ir izcila. Protams, jaunākam lasītājam izlasot šo grāmatu varētu pazust visa vēlme jebkad apmeklēt bibliotēkas, Japānā noteikti. Radīsies priekšstats, ka tai bibliotēku un bibliotekāru lietā ne viss ir tīrs. Personīgi man patīk tādi interesanti skatījumi un konspirāciju saskatīšana pavisam ikdienišķās lietās.

Grāmatas varonis ir tipisks Murakami puika bez vārda, kurš nejauši nonācis dīvainos apstākļos. Viņš pilnīgi padodas liktenim, neprotestē saviem pāri darītājiem, un ir pilnīgs fatālists. Pieņem savu likteni un, ja vien viņa ieslodzītājā kalpi viņu nemudinātu uz bēgšanu, diez vai mēs jelkad viņa stāstu uzzinātu. Viņam ir bērnības trauma, viņš vairāk uztraucas par citiem nevis par sevi, un, pat piespiedu darbus darot, ir īsts izcilnieks.

Papildus pluss ir grāmatas vizuālais noformējums, tas gan lasāmo tekstu padara uz pusi īsāku. Taču papagaiļu, virtuļu un suņu bildes ir tīri smukas. Jauki arī, ka pati grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi, visādi zīmodziņi un atzīmes. Komentāri uz lapaspušu malām te gan nav atrodami.

Pats stāsta fināls lika vēlēties ko vairāk, aprāvās bez nekāda atrisinājuma. Varētu jau teikti, lasītājam pašam ir galva, lai domā, kurš izrāvās no gūsta un kurš ne. Taču beigas ir tik atvērtas, ka droši var iedomāties pārējo likteņus, kādus vien vēlies, un līdz ar to visa spēle ar beigu iztēlošanos zaudē jebkādu vērtību.

Grāmatas koncepcija ir laba un vizuālais noformējums ir izcils. Taču pats stāstījums, un sevišķi nekāds nobeigums neļauj man likt vairāk kā 7 no 10 ballēm. Tāds interesants piedzīvojums, kas atņems no dzīves pusstundu, taču bez nekāda loģiska nobeiguma.

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage by Haruki Murakami

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage

Ar Murakami grāmatām man ir tā, ka pāri grāvim pakaļ viņām nelēktu, bet, ja rodas iespēja izlasīt neatsakos. Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau labu laiku; pirms nopirkšanas grāmatbodē viņu biju vairākas reizes izcilājis. Mani ieinteresēja grāmatas anotācija, un pie sevis nospriedu, kad uznāks luste uz kaut ko tādu lēnu un mierīgu, noteikti izlasīšu. Luste uznāca, un tā kā egrāmata amazon maksāja nesamērīgi augstu cenu, čāpoju tepat uz vietējo grāmatu bodi, lai pirktu grāmatu papīra versijā.

Tsukuri Tazaki skolā bija četri draugi. Tā nu bija sagadījies, ka to vārdos bija krāsas. Zēniem  Akamatsu – Sarkanā priede, Oumi – zilā jūra. Meitenēm,  Shirane –baltā sakne, Kurono – melnais lauks. Tazaki vārdā gan nekādas krāsas nebija, un tad nu viņš bija tāds bezkrāsainais starp saviem krāsainajiem draugiem. Viss bija labi, līdz vienu dienu viņa draugi pateica, ka nevēlas viņu vairs redzēt un satikt. Tazaki bija neizpratnē, bet viņš arī neuzstāja. Tā nu palika samulsis viens lielajā pasaulē. Dzīve no tā laika viņam vairs nebija tāda kā agrāk. Bet tad viņš satika Sara, un pateicoties viņas pamudinājumam, saņēmās beidzot noskaidrot, kāds bija patiesais viņa atstumšanas iemesls.

Sākšu ar bēdīgāko, šī Murakami grāmata nav nekas oriģināls, sevišķi, ja ir lasītas viņa iepriekšējās grāmatas. Galvenais varonis Tzaki ir tipisks Murakami tēls, tāds pašatstūmies no sabiedrības vientuļnieks, kuram dzīvē tomēr viss ir labi. Sevi viņš nevērtē diez ko augstu un mīl reflektēt uz agrākiem laikiem “kad viss ir bijis kārtībā”. Taču Murakami grāmatu skuķiem tādi cilvēki patīk, un viņi kalpo kā katalizators dzīves izmaiņām. Ja vēlas, grāmatā var atrast i metaforas, i alegorijas, to nu viņam neatņemt. Neizpaliek erotiskie sapņi un fantāzijas. Kā jau ierasts, notikumi risinās gausi un nesteidzīgi, viena un tā pati lieta tiks apzelēta pāris reizes. Taču reizēm šādas grāmatas ir tieši laikā.

Ar ko šī grāmata atšķiras no pārējām? Te visiem personāžiem ir vārdi, pat galvenajam varonim. Te praktiski nav kaķu, kā fizisks radījums tie vispār netiek pieminēti. Arī kulinārie apraksti ir netipiski īsi un minimāli, nav pat neviena, kas jēdzīgi mācētu gatavot ēst. Toties šeit galvenā varoņa klikšķis ir dzelzceļa stacijas, viņam patīk stundām ilgi sēdēt un vērot vilcienu pienākšanu un atiešanu. Un tas neskatoties uz to, ka dienu viņš pavada projektējot dzelzceļa stacijas. Sižetā praktiski iztiek bez maģijas, izņemot stāstu par pianistu un stāstus par cilvēkiem, kuriem ir seši pirksti.

Kas patika – viņa sniedza tieši to, ko no viņas sagaidīju, tāds melanholisks darbs, kuru palasīties pa vidam standarta lasāmā plūsmai. Arī stāsts neskatoties uz savu paredzamību ir visnotaļ interesants.

image

Nepatika – autors ir kļuvis pārāk paredzams, varbūt esmu viņu salasījies jau pārāk daudz. Vispār man ir aizdomas, ka tulkojumā, iespējams, pazūd kāds jēgas slānis, kas saprotams tikai lasot viņu oriģinālā, un līdz nejapāņiem nonāk tikai tāds kā atšālējusies limonāde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika un bija interesanti. Ceru, ka autors uzrakstīs atkal ko līdzīgu “Skarbajai brīnumzemei”. Murakami fani noteikti grāmatu izlasīs arī tāpat. Bet tie, kas domā šo grāmatu lasīt kā pirmo, tiem ieteiktu “Skarbo brīnumzemi”.

PS. Bonusā man grāmatā bija vesela lapa ar novelkamajām bildītēm, kuras izstrādājuši pieci japāņu dizaineri. Izdevēju ideja ir aplīmēt ar tām grāmatas vāku un piedalīties konkursā par labāko kompozīciju. Es gan savas pataupīju neizlīmētas.

Kafka liedagā by Haruki Murakami

Kafka liedagā

Dīvaini, gadu atpakaļ es par Murakami biju tikai dzirdējis, nevienu no viņa darbiem tā arī nebija sanācis izlasīt. Šogad šī jau ir septītā Murakami grāmata, ko esmu izlasījis. Varētu pat teikt, ka ir nokosts pamatīgs kumoss no Murakami sarakstītajiem darbiem, un tikai pieci no lielajiem darbiem palikuši nelasīti. „Kafku liedagā” savos nagos dabūju sadarbojoties ar Zvaigzni ABC.

Kafka ir piecpadsmit gadus vecs pusaudzis, kas ir nolēmis aizmukt no mājām. Viņš šai lietai ir nopietni gatavojies, un iesākumā viss rit pēc plāna. No mājām aizbēgt ir pavisam viegli, jo viņa un tēva attiecības nevarētu nosaukt par draudzīgām. Bet viss mainās Kafkam nonākot kādā attālā Japānas pilsētiņas bibliotēkā, te notikumi sāk uzņemt dīvainus un mistiskus apgriezienus.

Nakata, savukārt, ir jau vecs vīrs un viņam gar apkārtējo pasauli nav nekādas daļas. Bērnībā viņš ir guvis traumu, kas to padarījusi par plānprātiņu. Tomēr tālāk kā grūtības ar atcerēšanos, grūtībām komunicēt ar citiem cilvēkiem un nespēju lasīt tā nesniedzas. Viņš ir labdabīgs večuks, kas prot sarunāties ar kaķiem, un šie godājamie radījumi sarunājas arī ar viņu. Viņš ir apkārtnē slavens pazudušu kaķu meklētājs. Tomēr arī viņa dzīve izmainās, sastopot kaķu bendi Džonija Volkera izskatā.

Stāsts apraksta pārmaiņus Kafkas un Nakatas piedzīvojumus. Viņiem abiem ir viens mērķis, viņi ir nepieciešami viens otram, tomēr viņiem nav ne jausmas  par otra personāža eksistenci. Kafka, kā jau tas pierasts Murakami darbos, ir vientuļnieks, cilvēks ar dziļu dvēseli. Viņš aizbēgot mēģina sakārtot savas domas par savu ģimeni. Tēvu viņš ienīst, māte viņu pameta bērnībā, māsu viņš nekad nav redzējis. Viņam paveicas, un sastaptie cilvēki viņa stāstu saprot un dod gan pajumti, gan darbu.

Nakata arī ir vientuļnieks, tomēr viņu vada mērķis. Viņam nav ne jausmas, kāds tas ir, bet viņš saprot ko darīt, kad atrodas pareizajā vietā un situācijā. Tāds kā dieva instruments, kurš tiek izmantots. Viņš gan par to īpaši neuztraucas, jo viņa pasaules uztverē paša prioritātes nebūt nav pirmajā vietā.

Grāmatu var uzskatīt par mūsdienīgu Edipa mīta pārstāstu, vismaz šī tēma vijas cauri visai grāmatai. Nedaudz ir arī no stāsta par Persefoni un Aīda valstību. Nakatam ir pašam sava Odiseja, kuras galamērķi viņš nemaz nespēj aptvert. Vispār jau ar to aptveršanu ir visai grūti. Stāsts ir biezā slānī piebāzts ar dažādām atsaucēm uz seniem un mūsdienu mītiem, kurus tā varoņi mēģina izdzīvot savās dzīvēs. Tie tā pārņem viņu ikdienu, ka pat paši stāsta tēli apjūk un vairs nezina, ko gaidīt. Lieki piebilst, ka arī lasītājs apjūk un nekādi nespēj saprast, uz kurieni tad stāsts patiesībā ved, tā vismaz bija manā gadījumā.

Lasīšana vedas ļoti raiti, vajag tik sākt un pēc tam i atrauties nevari. Lai ar stāsta kopaina brīžiem ir grūti uztverama, sīkās lietiņas uztveras ļoti labi, un stāsts ļoti saintriģē. Beigās gan var justies nedaudz piemānīts, jo stāsta nobeigums nav skaidri definēts, un lasītājam, kuram mīklu minēšana un fantazēšana nav mīļākā nodarbe, varētu pat justies apkrāpts. Man ar’ radās jautājums: un ko gan es esmu ieguvis izlasot šo grāmatu? Labu izklaidi, tēlus, kas tagad man labu laiku neliks mieru, un kur stāstā ir noslēpta visa notiekošā jēga. Vai manis saprastā ir īstā, jeb varbūt tur ir vēl kāda nepamanīta?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors gan mierina, ka grāmatu labāk var saprast, ja to pārlasa vairākkārt.

Dejo, dejo, dejo by Haruki Murakami

Dejo, dejo, dejo 1

Februārī sāku savu iepazīšanos ar Murakami darbiem. Pirmais, ko izlasīju, bija „Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tad izlasījās vēl pāris autora darbiem, bet šīs grāmatas turpinājumam kaut kā nesanāca pieķerties. Nesen ar Zvaigznes gādību tiku pie „Dejo, dejo, dejo”.

Galvenais grāmatas varonis nodarbojas ar reklāmtekstu rakstīšanu, žurnāliem un brošūrām. Kādu laiku viņa dzīve rit vienmuļi, līdz sapnī nesāk rādīties hotelis „Delfīns”. Tas viņam atgādina par dzīvē iepriekš pazaudēto. Gan par draugu vārdā Žurks, meiteni ar skaistajām ausīm, izrādās, viņai ir vārds Kika, un sastapto Aituvīru. Viņā rodas vēlme kaut nedaudz atgūt šo pazaudēto dzīves daļu, un viņš dodas uz „Delfīnu”. Te nu viņš tiek ierauts Murakami raksturīgā mistiskā piedzīvojumā, kura mērķis ir ļaut varonim saprast gan zaudēto, gan dot spēku dzīvot tālāk. Aituvīrs atklāj viņam savu īsto lomu mūsu pasaulē, un neatliek nekas cits kā dejot.

Grāmatai ar Aitu medīšanas piedzīvojumiem kopīgs ir tikai galvenais varonis un Aituvīrs. Manuprāt, viņas var lasīt arī atsevišķi . Kas mani pārsteidz šajā grāmatā, bija tas, ka varoņiem bija vārdi, Murakami parasti saviem personāžiem vārdus nedod, labākajā gadījumā viņi tiek pie iesaukām. Te gan gandrīz visiem ir vārdi. Meitenei ar ekstrasensa dotībām ir vārds Juki, rakstnieka vidusskolas draugs ir Gotanda. Tas nenoliedzam palīdz labāk sekot līdzi grāmatā notiekošajam.

Pamatā grāmatu varētu uzskatīt par detektīvu, tiek meklēta rakstnieka zudusī mīlestība Kika. Meklēšana diez ko nesokas, un ja nebūtu daudzās papildus sižetu līnijas, tad grāmata būtu visai garlaicīga. Bet tā varam palasīt par slavenu kinoaktieru grūto dzīvi, par vecākiem, kuri neprot komunicēt ar savu bērnu, par slepkavu, kas žņaudz dārgas prostitūtas viesnīcā. Tas viss beigās sapinas vienā stāstā.

Visa notikumu attīstība norit nesteidzīgi, te nekas nenotiek pa galvu pa kaklu. Galvenais varonis bieži nododas dziļām pārdomām par apkārt un ar viņu notiekošo. Uz pavērsieniem savā dzīvē skatās ar tādu filozofisku mieru un nelielu fatālismu. Autoram nākas laiku pa laikam viņu sapurināt ar kādu satikšanos, ideju vai sapni, lai notikumi kaut cik virzītos uz priekšu.

Vispār jau grūti saprast to varoņu loģiku, paši neko nedara praktiski bez iniciatīvas. Kaut ko gaida un skatās kā būs. Šķiet, ka autors ar to dejošanu vairāk mudina savus varoņus iesaistīties pašus savā dzīvē. Galu galā dzīvošana taču nozīmē savas īstenības radīšanu, nevis dzīvošana citiem un līdz ar to citu pasaulēs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja patīk Muarakami darbi, tad šo var droši lasīt, būs interesanti.

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

1Q84 by Haruki Murakami

1Q84

Uz šo grāmatu skatījos visai ilgi un domāju: lasīt vai nelasīt. Parasti es atturos no dižpārdokļu lasīšanas, jo parasti nekas dižs tur nav atrodams. Beigās tomēr padevos un izlasīju visu triloģiju vienā piegājienā. Arī rakstīšu par visām uzreiz, jo radās priekšstats, ka grāmatas sadalītas trīs sējumos vairāk mārketinga un peļņas maksimizācijas dēļ nevis dēļ satura.

Grāmatā notikumus mums vēsta no trīs dažādu varoņu skatupunktiem, te ir Aomame (vārds latviski nozīmētu zaļie zirnīši) fitnesa trenere un brīvajā laikā algota slepkava, kas nogalina vīriešus, kuri ir darījuši pāri sievietēm. Tengo – novelists iesācējs, pats neko lāga nav publicējis, bet ir dažos projektos piedalījies, kā cita autora darbu uzlabotājs. Ušikava – cilvēks ar visai nepatīkamu ārieni, kas strādā par privātdetektīvu, ļoti laba loģiskā domāšana, bet pavisam švakas socializācijas spējas.

Grāmatas centrālā lieta ir novele, kas nosaukta „Gaisa kūniņa”. To ir sarakstījusi kāda Fuka Eri, kas savulaik dzīvojusi noslēpumainā sektā. Stāsts ir visai primitīvas, taču ļoti aizraujošs un Tengo redaktors Komatsu nolemj šo grāmatu izdot, lai to paveiktu, Tengo grāmata ir nedaudz jāuzlabo. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā iesākumā liekas, stāsts sevī ierauj gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē visus personāžus, un pamazām viņu atsevišķie stāstījumi kļūst par vienu.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir detalizētie varoņi, mēs par viņiem uzzinām praktiski visu, kas mums ir jāuzzina un pat vairāk. Notikumiem attīstoties, mums tiek pavēstīts par daudzām viņu biogrāfijas detaļām. Bet nu tas jau no Murakimi nav nekas neparasts.  Darbības norises vieta ir 1984. gada Japāna ar visām tās reālijām, no nereālās pasaules te ir tikai sekta un Mazie cilvēki ar savu Gaisa kūniņu/-ām. Ir arī paralēlā pasaule, kurai par godu tad grāmata ir nosaukta 1Q84. Paralēlā pasaule gan nav īsti paralēla, jo ir tikai viena realitāte.

Grāmatas mīnuss ir stāsta pārlieku lēnā attīstība, kas neizbēgami noved pie garlaicības lasītājā. Nu ir jau interesanti lasīt varoņu ikdienas rutīnas, sarunas ar citiem cilvēkiem, bet ne jau tūkstoš lapaspušu garumā. Bet to varētu pieciest, ja vien nebūtu atkārtošanās. Vieni un tie paši notikumi tiek pārstāstīti no tā paša varoņa, pilnīgi ar tādu pašu interpretāciju vairākas reizes. Šī lieta ir sastopama tik bieži, ka rodas jautājums, vai grāmatai maz ir bijis redaktors pirms publicēšanas. No šiem pārstāstiem nav absolūti nekādas jēgas un sižetam papildus, izņemot iestiepšanu viņi neko nedod.

Kopumā lasīt var un, ja esi pieradis pie grāmatām, kur notikumi risinās gliemeža ātrumā, tad nav ne vainas. Man gan gribējās nedaudz vairāk dinamisma, mazāk nevainīgu ieņemšanu un viltīgākus pretiniekus. No zinātnes viedokļa planētu sistēma, kurā figurē divi pavadoņi, mēness lielumā, rezultētos ar ~6 reizes stiprākiem paisumiem un bēgumiem, paaugstinātu vulkānismu, lēnāku zemes rotāciju un citām lietām, kas nemaz neļautu tai Japānai izskatīties kā mūsējai. Labi, varbūt divi mēneši ir tikai simbolisms un man nevajag visu uztvert tik burtiski. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad izlasi visas trīs daļas uzreiz.

A Wild Sheep Chase by Haruki Murakami

A Wild Sheep Chase

Šo grāmatu izvēlējos visai triviāla iemesla dēļ. Man Amazonē ilgu laiku piedāvā iepirkt Murakami grāmatu, kas saucas 1Q84, un šajā blogā es izlasīju atzinīgus vārdus par Murakami vispār, un šajā uzzināju vēl nedaudz papildus informāciju. Noskaidroju, ar kuru grāmatu būtu vērts sākt rakstnieka daiļrades iepazīšanu, un ķēros klāt pie šīs.

Kā jau var noprast, grāmata ir par aitām, pareizāk gan būtu teikt, par kādas konkrētas Aitas meklējumiem. Bet tas tā būtu, ja mēs uz sarakstīto skatītos tā virspusēji un meklētu action elementus tajā. Vairāk jau mums tiek vēstīts par galvenā varoņa dzīvi un pasaules uzskatu. Kāds ir galvenā varoņa vārds, to mēs nekad neuzzinām, tāpat kā citu personāžu vārdus. Labākā gadījumā tās ir tikai iesaukas, te pat kaķim nav vārda. (Kaut kur biju salasījies, ka Murakami patīkot stāstā pieminēt seksu, smēķēšanu, džezu un kaķus. Šī grāmata, izņemot smēķēšanas aspektu, neteiktu, ka pārāk ar to izceltos. Domāju, ka pie vainas ir tas, ka grāmata sarakstīta gandrīz trīsdesmit gadus atpakaļ). Stāsts ir tāds kā neliels detektīvs, kur galvenajam varonim ir mērķis atrast kādu jau sen neredzētu aitu. Lai to sasniegtu viņam ir dota palīgos sieviete ar ļoti skaistām ausīm, un viņu skubina Bosa palīgi, kuriem Japānā acīmredzot ir liela teikšana.

Sākot lasīt man bija grūti saprast, uz kuru pusi tad stāsts vispār velk. Sākumā autors atceras savas vecās brūtes, dzīvi ar sievu, darbu utt. Liekas, ka tāda muļļāšanās vien būs ar pāris domugraudiem, bet nekā – lēnu garu visas stāsta daļiņas smuki sakrita savās vietiņās un nevarētu teikt, ka autors kaut kur būtu lieki burtus rakstījis. Visa iegūtā infa noderēja, ar to viņš nopelnīja manās acīs plus punktu. Arī pati ideja par Aitu, un dažu varoņu enciklopēdiskās zināšanas par aitām Japānā mani apbūra. Vienmēr ir patikuši stāsti par šauri specifiskām jomām (ne tikai ar zootehniku saistītām). Protams, nevaru teikt cik autors te ir bijis precīzs, bet pārliecība, ar kādu viss tika vēstīts, man patika. Un skaidra lieta, ka ar aitām viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās, tām ir sava iekšējā hierarhija, tāpat kā cūkām sava lietu kārtība.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nav īsti mana tradicionālā (fantasy un populārzinātniskā literatūra) lasāmā zonā, bet šad tad vajag kādas pārmaiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā labprāt izlasīšu vēl kādu šī autora darbu.

%d bloggers like this: