Navigate / search

Brīnumainā Havaja by Miloslavs Stingls

brinumaina-havaja

Ja man būtu jāizvēlas viens rakstnieks no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas, kura grāmatas man sagādājušas vislielāko piespiešanos, tad šis būtu saraksta augšgalā. Es pat īsti nevaru pateikt kādēļ, bet viņa grāmatas nelasās. Iespējams pie vainas ir tulkotājs.

Šoreiz cienījamais autors lasītāju aizved uz Havaju salām. Šeit viņš ir pabijis veselas piecas reizes, kas priekš Varšavas pakta valsts cilvēka ir ievērojams skaits, laikam viņa antropologa papīri būs bijuši īpaši stipri. Iespējams viņš dziļi sirdī ir bijis īstens komunists. Tad nu caur viņa novērojumiem lasītājs iepazīstas ar šo salu ģeogrāfiju, ceļu izvietojumu, vēsturi, mitoloģiju, trāpīgiem kapitālistu tūristu novērojumiem un daudzām citām šo salu šķautnēm.

Grāmatas sākums ir vienkāršs savā tiešumā. “Havaju salas ir vissvarīgākā piestātne Klusajā okeānā. Kārlis Markss. Šai seko otra tikpat trāpīga un visaptveroša atziņa “Havaju salas ir pusceļš starp Panamu un Honkongu.” Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Pēc tik dziļdomīgiem izteikumiem ir skaidrs, ka kapitālisma kritikas te netrūks. Autors nekavējas ne mirkli un sākumā aizgrābts stāsta par Havaju salu ģeogrāfiju. Kartes, protams, grāmatā nav atrodamas, tādēļ ir jāļauj iztēlei lidot līdzi autora vārdiem. Taču viņš nav nekāds aprakstu meistars, un lasītāja prāts pēc pāris lapaspusēm neglābjami nomaldās no stāsta un aiziet pa kādu džungļu ceļu. Pat nevar būt īsti drošs, vai tas bija tas ceļš, pa kuru autors brauca vai viens no tiem, par kuriem viņš nebrauca, bet labprāt pastāstīja.

Tad seko pāris nodaļas, kas veltītas ziedu virtenēm. Te tiek piesauktas orhidejas, puķes un daudzi citi vainagiem noderīgi augi. Par to, kā virtenes jānēsā un kā nevajag kautrēties tās pieņemt par dāvanu. Šī lieta acīmredzot ir ļoti svarīga, jo autors nekautrējas vienu un to pašu faktu uzsvērt vairākkārt. Labi vien ir, jo arī šajā grāmatas daļā smadzenes izslēdzas un tāda atkārtošanās palielina iespēju, ka kaut ko beigās atcerēsies.

Par mitoloģiju autors stāsta nestrukturēti, bet vismaz saprotami. To, ka man nav lemts atminēties havajiešu dievu vārdus, es sapratu jau sākumā un tādēļ ļāvos leģendām un svētnīcu apmeklējumiem. Ar svētnīcām bija, paši saprotiet, daudz autora deskriptīvu aprakstu, un īsti nevarēja saprast, ko kurš tur īsti darījis.

Bet ne viss ir zemē metams, polinēziešu vēsture ir sarakstīta ļoti labi. No senajiem līdz jaunajiem laikiem. Gan salu atklāšana, gan vietējās karaļvalsts izveide, gan kolonizācija un visbeidzot Pērlhārbora. Šī sadaļa ir vislabākajā kārtībā, un tā bija grāmatas ceturtdaļa, kura izlasījās ar prieku. Autors pat neaizrāvās ar kapitālistu kritiku vairāk nekā tas bija vajadzīgs, centās atturēties no savas interpretācijas uzspiešanas un kaut kā pamanījies to visu padarīt lasāmu.

Beigās gan seko diezgan garlaicīgas nodaļas par hulu dejām un sērfošanu un vietējo pludmaļu apmeklētāju apģērbu. Anotācijā tika piesaukt bagāts ilustrētais materiāls. Varbūt man gadījies brāķēts eksemplārs, bet tas bija visnotaļ izplūdis un švaki pārkopēts. Gan jau ka pie vainas ir tā laika tipogrāfijas metodes. Varbūt autors vienkārši nemāk fotografēt.

Neskatoties uz pāris labi sarakstītām vietām, grāmata iet kā pa viļņiem. Vietām atslēdz smadzenes, vietām var lasīt ar interesi (tādu vietu gan nav daudz). Marksa, Ļeņina un Darvina pīšana iekšā vietā un nevietā uzskatāma par nodevu sarakstīšanas laikam, bet pēc būtības ir tipiska pielīšana režīmam. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt jau var, bet mūsdienās ir daudz labāk nostrādāti avoti par šo pašu tēmu. Grāmatas beigās, protams, ir pēcvārds, kur lasītājam, ja tam vēl nav dalecis, kāds profesors izskaidro tekošo politisko situāciju, ASV sit nēģerus un Havajieši ir balto kolonizatoru upuri.

Cloud Atlas by David Mitchell

Cloud atlass

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē.  No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

Fires of Eden by Dan Simmons

fires of eden

Grāmatas darbība risinās Havaju salās. Miljardieris Bryan Tumbo kādā no salām ir uzcēlis lielisku viesnīcu ar mērķi pārdot to japāņu investoriem, bet ir viens neliels „bet”. Hotelī sāk pazust cilvēki, un apkārt tam notiek dīvainas lietas. Ir parādījušies senie dēmoni. Pa salu tagad klejo Suns, Haizivs un Kuilis, kas nesmādē cilvēku gaļu un vadās pēc sev vien zināmiem mērķiem. Grāmatas galvenā varone Eleanor ir labi informēta par šiem notikumiem, jo šādas lietas te nenotiek pirmo reizi, un dara visu, lai tos novērstu.

Drīz būšu kļuvis par Simmons daiļrades pazinēju, pēdējā laikā esmu izlasījis diezgan daudz viņa sarakstītas grāmatas. Teikšu uzreiz – šī nav viena no labākajām grāmatām, es pat teiktu – viduvēja. Parasts trilleris ar misticisma pieskaņu. Arī dekorācija ir standarta – nomaļš hotelis (S.Kinga „Shining”), nolādēta vieta, senču kapi, dēmoni (kurā šausmu stāstā tad tādu nav), cilvēku alkatība un pāris cilvēku, kas zina kādas lietas jādara. Tas viss kopā radīja iespaidu – kaut kur jau lasīts. Arī havajiešu mitoloģija nebūt nav attēlota tik saistoša, lai spētu ieviest sižetā novitāti.

Arī autora mēģinājums sižetā iepīt M.Tvena un galvenās varones Tantes ceļojumu uz Havaju salām mani nedaudz izbrīnīja. Neliels spoileris. Galvenā varone visu laiku vazā sev līdzi tantes dienasgrāmatu, kurā aprakstīti notikumi, kuri norisinājās uz šīm salām pāri par simts gadus atpakaļ. Dienasgrāmata visur tiek netieši pieminēta, lielākā daļa no galvenajiem tēliem viņu arī izlasa un nosaka, redz, kas te notiek, nu mēs zinām. Tajā pat laikā lasītājs nedabū uzzināt par tās saturu praktiski neko, arī lielie lasītāji, cik var noprast pēc sižeta no tās dienasgrāmatas nav ieguvuši neko daudz vairāk, cik parasts bērns izlasot Brīnumzemes pasaku grāmatu. Nezinu kāpēc, bet tieši šī dienasgrāmata mani reāli aizkaitināja.

Tumbo, iespējams, bija spilgtākais tēls. Jā, alkatīgs biznesmenis visa notiekošā galvenais vaininieks, tomēr viņš ne brīdi nezaudē optimismu par savu plānu veiksmīgu realizāciju un jāatzīst, ja autors nebūtu iejaucies viņš to hoteli visticamāk būtu japāņiem pārdevis.

Kopumā grāmata ir okei, ja negribas lasīt neko nopietnu. Es gan biju sagaidījis kaut ko nedaudz nopietnāku, bet diemžēl vīlos. Grāmatai liekamas 7 no 10 ballēm. Šo to jau par havajiešu mitoloģiju uzzinām, bet grāmatai, kas veltīta Havaju salām tā kā nedaudz par maz.

%d bloggers like this: