Navigate / search

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas  – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Pirmie cilvēki uz mēness

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

Laika mašīna. Ārsta Moro sala. Neredzamais cilvēks by Herberts Velss

Laika mašīna

Šīs grāmatas izlasīšana bija mans bērnības sapnis. Mani uzrunāja jau pats nosaukums “Laika mašīna”. Tas man likās iespējamais zinātnes sasniegumu kalngals. Taču realitātē no uzzināšanas par šādu grāmatu līdz izlasīšanai man nācās gaidīt kādus četrus gadus. Jo kāds labs cilvēks bija grāmatu paņēmis no bibliotēkas un ilgi nenesa atpakaļ. Beigās izlasīju, patika, un tagad pēc kādiem divdesmit gadiem pārlasu vēlreiz.

Grāmatā atrodami vieni no slavenākajiem Herberta Velsa stāstiem  – Laika mašīna, Ārsta Moro sala un Neredzamais cilvēks.

Laika mašīna sniedz lasītājam ieskatu par to, kāda Zeme izskatīsies 802’701. To visu mums vēsta kāds laika ceļotājs. Viņš uzbūvējis laika mašīnu un izmēģinājis tās darbību praksē. Klausītāji ir ārsts, žurnālists, kāds izdevējs un cilvēks , kurš to pierakstījis. Stāstā autors ir diezgan pesimistisks par cilvēces attīstību. Jā, iespējams mēs kaut kad sasniegsim savu varenību, taču kapitālisms galu galā novedīs pie divu cilvēku rasu izveidošanās. Morloki, bijušie strādnieki, degradēsies līdz pazemes apdzīvotājiem, kuriem būs bail no saules gaismas. Un eloji – bijušie kapitālisti un aristokrāti, izpriecās deģenerēsies tik tālu, ka vairs nesapratīs savas dzīves jēgu un pastāvēšanu. Laika ceļotājs cilvēci atrod tieši šādā stāvoklī. Neizpaliek piedzīvojumi, bet tā vairāk ir cīņa par izdzīvošanu un vēlmi tikt atpakaļ. Stāsts ir deskriptīvs un distopisks, par to kādēļ nākotne ir tāda, mums ir vienkārši jātic stāstītāja pieņēmumam.

Lai vai kā, šis stāsts mani bērnībā ļoti ietekmēja, es biju kā traks uz laika mašīnām un centos izlasīt visu, ko vien par šo tematu varēja dabūt. Nekas jau nav mainījies, tagad arī, ja grāmatā būs pieminēta laika mašīna un tā tiks izmantota jēdzīgi, es būšu sajūsmā.

Ārsta Moro sala – manuprāt, spēcīgākais stāsts grāmatā. Bērnībā es to vairāk uztvēru kā eksotisku piedzīvojumu, taču vēlāk pārlasot, man tas iepatikās aizvien vairāk. Šajā stāstā kāds no Britu salām padzīts zinātnieks ir atradis patvērumu tropu salās. Šeit neviena netraucēts viņš nodarbojas ar eksperimentiem. Eksperimentu uzdevums ir pārvērst ar ķirurģijas, antiseptiķu un hipnozes palīdzību dzīvniekus saprātīgās būtnēs.

Šķiet, ka Moro domā, ka forma ir pāri saturam. Pietiek dzīvniekam piešķirt cilvēcisku formu, un tas sāks uzvesties kā cilvēks. Taču neskatoties uz visu hipnozi, kaut kas noiet greizi. Radījumi vienmēr regresē uz dzīvnieku. Autors uzskata, ka cilvēki bez Likuma pārvērstos par dzīvniekiem un saimnieks ir vajadzīgs arī cilvēkiem. Citādi cilvēki ātri aizies līdz instinktiem un zvēru kārtībai. Cik varēja noprast no autora mājieniem, tieši sievietēm civilizācijas slānis ir visplānākais. Labs darbs un viela pārdomām par zinātnes ētiku.

Neredzamais cilvēks – kādam zinātniekam izdodas atklāt metodi, kā kļūt neredzamam. Viss būtu labi, taču neredzamība, lai ar paver plašas iespējas, rada diezgan lielas problēmas. Taču vislielākā problēma ir pats atklājējs, viņa galvenā rakstura iezīme ir augstprātība, nežēlība un paranoja. Viņš visur saredz konkurentus un domā kā kļūt par pasaules valdnieku. Tipisks trakais zinātnieks.

Domāju, ka manas paaudzes cilvēki visi ir redzējušu mūsu bērnībā bieži rādītos britu seriālu “Neredzamais cilvēks”. Grāmata ir ļoti līdzīga, tikai nedaudz vairāk no paša neredzamā cilvēka perspektīvas. Labs detektīvs un piedzīvojums.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt, klasiska zinātniskā fantastika, kas parāda žanra pirmsākumus.

%d bloggers like this: