Navigate / search

The Particle at the End of the Universe: How the Hunt for the Higgs Boson Leads Us to the Edge of a New World by Sean Carroll

The patricle at the end of the universe

Gudrās grāmatas kaut kā bija sanācis nolikt malā un daudz laika veltīt daiļliteratūrai. Nolēmu, ka nu ir laiks nedaudz investēt laiku arī savā izglītībā. Nav jau tā, ka par Higgsa bozoniem neko iepriekš nezinātu un pirmoreiz par to uzzinātu pērnā vasarā, kad CERN pētnieki paziņoja par iespējamu tā atklāšanu. Tajā laikā šķita, ka pilna Latvija mums ir ar speciālistiem šajā jomā. Tomēr zināšanas, ja vien tās praktiski netiek pielietotas ikdienā, ir vērts atkārtot.

Ar šā autora darbiem man nav diez ko labi gājis. Grāmatu, kurā viņš raksta par laiku, man tā arī nav izdevies pievārēt. Ar šo bija nedaudz vieglāk, izlasīju līdz galam un uzzināju daudz ko jauna. Lai gan es, vīzdegunis, pēc grāmatas Massive  izlasīšanas domāju, ka man par šo jautājumu vairs nekas papildus nebūs jāzina. Izskatās, ka šo to tomēr esmu palaidis garām. Viena lieta ir par to masu, izrādās, ka Higgsa lauks jau nemaz tik daudz to masu nedod, kā biju domājis, un domājis es biju, ka visa masa nāk no šiem bozoniem. A nekā – izrādās, ka galvenā viņa nozīme ir tā, ka šamais piedod masu elektronam, bet fotonam nē.

Papildus bonusā mēs varam uzzināt daudz ko par CERN vēsturi, izveidi un nākotnes mērķiem. Kā pareizi uzbūvēt detektorus, kas ļauj atklāt Higgsa bozonu, kā pareizi organizēt datu apstrādi un galu galā, kas tās par piecām sigmām, kuras tiek piesauktas runājot par Higgsa bozonu.

Viens ir skaidrs – diez vai mēs aiznākamgad varēsim nopirkt spaini ar Higgsa bozoniem, ko sabērt savos antigravitācijas dzinējos. Iespējams, ka mēs nekad tā arī neatradīsim praktisku pielietojumu šīm daļiņām. No otras puses, kad tika atklāti radioviļņi, tad ar nevienam nebija idejas, ko ar tiem pasākt. Optimistiskākie cer, ka daļiņa nemaz nav Higgsa bozons, un ir pavisam kaut kas cits. Un ka, iespējams, ir nevis viens, bet vairāki Higgsa bozoni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, ja vēlies ne tikai zināt, ka ir tādi vārdi kā hadronu paātrinātājs, Higgsa bozons, Standartmodelis, bet arī saprast, ko tas viss nozīmē.

Collider: The Search for the World’s Smallest Particles by Paul Halpern

286203_cover.indd

Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.

The Void by Frank Close

Grāmata ir par neko. Tieši tā vakums fizikā tiek saprasts kā nekas. Tātad grāmata stāsta par vakumu, jeb tukšumu. Tā kā šī lieta mani interesē, es šo grāmatu nopirku. Nav jau nekāda biezā ~150 lapaspuses. Domāju fiksi izlasīšu un kļūšu nedaudz (vai daudz) gudrāks.

Patiesība izrādījās nedaudz skarbāka! Grāmatas autoram diez ko neiet ar populārzinātnisko rakstniecību. Daudzi koncepti tiek ieviesti garāmejot. Okei, es esmu daudzas šādas grāmatas lasījis un Higgsa lauks man šausmas neizraisa. Tāpat kā kvantu fluktuācijas. Ja es pagalvotu, ka šīs lietas pats saprotu un prastu arī citiem tās izstāstīt, tad tagad droši vien tagad būtu Nobela prēmijas laureāts. Patiesībā esmu šīs lietas tikai apgrābstījis daudzu gadu garumā, saprotu par ko iet runa, kādas sekas tas rada, bet tas arī viss.

Nu par pašu grāmatu sīkāk. Read more

%d bloggers like this: