Navigate / search

Fooling Houdini: Magicians, Mentalists, Math Geeks, and the Hidden Powers of the Mind by Alex Stone

Houdini

Lidojot mājās no Honkongas, savā elasīklī uzgāju šo grāmatu. Viņu biju iegādājis, jo ieinteresēja tā burvju mākslinieku padarīšana. Kuram gan nepatīk fokusi! Protams, vislabākie ir tie, kuru noslēpumus tu nezini.

Grāmatas autors ir amatieris, kurš ticis līdz burvju mākslinieku olimpiādei. Tajā viņš pamatīgi izgāžas, un tiek diskvalificēts. Aleksim šķiet, ka nu viņa karjerai ir pienācis gals un met trikus pie malas, un sāk mācīties fiziku. Tomēr izrādās, ka no burvju trikiem nav tik viegli atteikties, un autors nolemj savu karjeru atsākt jau profesionālā līmenī. Lai to paveiktu, viņš sāk ņemt privātstundas pie jau atzītiem burvju māksliniekiem, tādiem kā guru, un cer beidzot atrast savu nišu.

Katrs no sastaptajiem lielmeistariem ir speciālists kādā triku jomā. Kāds ir virtuozs ar kārtīm, cits spēj iedvest cilvēkam, ka prot lasīt prātu. Nemaz jau nerunājot par cilvēku pārzāģēšanu un lietu pazudināšanu. Triku ir daudz, bet, lai sasniegtu panākumus, ir daudz un nopietni jātrenējas.

Vispār jau valda uzskats, ka visi galvenie triki jau lielākoties ir atklāti un atliek vien strādāt pie prezentācijas, lai spētu triku parādīt jaunā veidā. Par triku noslēpumu atklāšanu parastajai tautai domas dalās arī pašu burvju mākslinieku vidū. Daļa uzskata, ka slepenība kavē mākslas attīstību. Nav vairs ziedu laiki, kad konkurējošie burvju mākslinieki uzstāšanos sāka ar konkurenta trika noslēpuma atklāšanu. Tas radīja nepieciešamību izdomāt jaunus trikus un to variācijas. Daļa uzskata, ka amata noslēpumu atklājējus vajag patriekt ar kaunu. Arī Aleksim gadās misēklis, viņš kādā žurnālā nopublicē pāris burvju triku aprakstus. Par to nākas dārgi maksāt, viņu izslēdz no biedrības, un tiek nopelnīts pamatīgs nosodījums.

Interesantas bija nodaļas, kas veltītas ielu krāpniecībai. Vecajai labajai uzpirksteņu spēlei vai spēlei ar trīs kārtīm. Tā lieta jau nemaz tik parasta nav, un tajā strādā aroda meistari, un viņi ir vesela komanda. Un tikai muļķis var iedomāties, ka šajā spēlē ir iespējams uzvarēt.

Grāmata ir ļoti interesanta un liek aizdomāties par cilvēka vēlmi pēc brīnuma un kaut kā neizskaidrojama. Mums ir paveicies, ka dzīvojam laikos, kad burvju triku veicēju vairs nestiepj uz ugunskuru. Ja vēlamies investēt laiku, tad varam iemācīties jebkuru triku. Mentālistu gadījumā gan šai lietai ir divas puses, jo šo metodi labprāt izmanto dažādi zīlnieki un citi pūšļotāji, jaucot cilvēku to cilvēku prātus, kas nesaprot lietas būtību. Un vispār jau arī trika noslēpuma zināšana nespēj nokaut brīnuma sajūtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē burvju mākslinieku darba aizkulises un arī daža laba trika noslēpums.

River Town: Two Years on the Yangtze by Peter Hessler

River Town

Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.

Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.

Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.

Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.

Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

СКАЛОЛАЗКА И МИРОВОЕ ДРЕВО by Олег Синицын

Šī ir ceturtā grāmata no cikla, kas veltīts Alenas klinšu kāpējas – lingvistes piedzīvojumiem. Pirmā un trešā jau apskatīta, otro vēl nav izdevies atrast. Šī izskatās ir pēdējā un noslēdzošā cikla grāmata. Visas mīklas tiek atminētas un atbildes atrastas. Iespējams, ka es maldos.

Alena mierīgi vada savu dzīvi Maskavā, cenšoties izārstēt savu māti, līdz pēc viņas ierodas stāsta ļaunuma iemiesojums Toms Klarks. Izrādās, ka arī galvenajam pasaules ļaundarim ir problēmas; viņa Organizācija ir slēgta un pat viņš slēpjas no ASV valdības. Izrādās, ka Klarks meklē Pasaules koku, viņa slepenā bāze atrodas Šambalas ielejā, kurā tad arī šis koks Alenai ir jāatrod. Stāsta gaitā varone atklāj, ka Klarks patiesībā ir viņas sen pazudušais tēvs, kurā iemiesojies dēmons Molohs. Tagad viņas mērķis ir atrast Pasaules koku ne tikai lai izdziedinātu māti, bet arī lai palīdzētu tēvam atbrīvoties no Moloha varas.

Kā jau var redzēt no īsā satura atstāsta, sižeta līnija liktu meksikāņu seriālam izskatīties pēc komplicēta un prātu rosinoša pasākuma. Autors joprojām nevairās no veiksmīgām sakritībām, dažādu leģendu un mistisku lietu brīvām interpretācijām. Izskatās, ka, lai piesaistītu lasītājus no Muldašova piekritējiem, autors ir izvēlējies Šambalas reklamēšanu. Arī lingviste, kas iepriekšējās grāmatās dziļi nosodīja melnos arheologus, tagad grāmatas sākumā aplaupa Kambodžas klosteri. Tādējādi nonivelējot visās iepriekšējās grāmatās radīto uzsvērti labo tēlu. Tomēr beidzot autors ir sācis izkopt savu varoņu tēlus, nu pasaule no melnbaltas ir kļuvusi pustoņiem bagātāka, un ļauns vairs nav ļauns tikai sevis pēc.

Lineārais sižets un paredzamība neļauj man vērtēt grāmatu augstāk kā 5 no 10 ballēm, tipiska sēnalu literatūra, sižets aizrauj, lasi, atpūties un jūties gudrāks par autoru.

Bilde no Armada.

%d bloggers like this: