Navigate / search

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Brāļoi Grosbarti

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā by Jaroslavs Hašeks

Shveiks

Vienu vakaru sēdēju un domāju, ko gan es varētu palasīties. Neko nopietnu negribējās, un nolēmu nedaudz atgriezties pie bērnu dienu grāmatām. Šo grāmatu esmu izlasījis vismaz kādas piecas reizes. Pēdējā reize gan bija kādus desmit gadus atpakaļ, tādēļ izvēle krita par labu šai grāmatai. Bija jau viens papildus iemesls, darbā sanāca neliela saruna par tēmu – skauti. Tad nu tā sanāca, ka vienīgā grāmata, kurā atcerējos pieminam skautus, bija Šveiks.

Diez vai Latvijā atrodams kāds iedzīvotājs, kurš kaut vai nedaudz virspusēji nebūtu informēts par Šveika piedzīvojumiem pasaules karā. Ja kāds neatceras, tad grāmata sākas ar sekojošiem vārdiem:

„Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu…”

Tātad Austroungārijas impērija tiek ierauta Pirmajā pasaules karā, un plānprātības dēļ karadienestu pametušais Šveiks nevar mierīgi noraudzīties kara gaitā nepildot savu pienākumu pret Kungu un Ķeizaru. Tad nu viņš dodas karā, paspējot nonākt trako namā, cietumā kā simulants, kļūt par feldkurāta kalpotāju, vēlāk par obrlajtnanta Lukaša kalpotāju un vēlāk pat par rotas raitnieku.

Protama lieta, ka viss šis pasākums tiek aprakstīts kā satīriska esošās valsts iekārtas kritika.Ir centīgi slepenpolicisti, kas provocē iedzīvotājus un vēršanos pret Ķeizaru, ir mācītāji dzērāji un ateisti, nekompetenti kadru virsnieku un senils Ģenerālštābs. Diezgan nopietni tiek kritizēta militārā elite, kur militāra karjera tiek garantēta totāliem idiotiem, un jo dumjāks, jo labākas izredzes nokļūt augstāk.

Lasot grāmatu veselīga humora deva garantēta, pēc būtības jau tās stāsta struktūra ir vienkārša: notiek kāds notikums un galvenais personāžs Šveiks labprāt dalās ar notikumiem no savas atmiņas, kas raksturo līdzīgu situāciju ar vientiesīgu tiešumu. Vispār tā nopietni padomājot, sāku šaubīties vai Šveiks tiešām ir idiots, vairāk nosliecos uz ideju, ka viņš ir slīpēts viltnieks.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu 10 no 10 ballēm. Žēl gan, ka rakstnieks viņu līdz galam tā arī nepaspēja uzrakstīt. Viņa darba turpinātāja rakstīšanas stils tomēr diezgan atšķiras no sākotnējā un nav vairs tas.

The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy by Douglas Adams

THGTTG

Šī grāmata skaitās vien no labākajām savā žanrā, vismaz fanu pulciņš tai ir pieklājīgs. Es kaut kā šo grāmatu bija palaidis garām, nesen beidzot saņēmos, Londonā šo grāmateli iepirku un apņēmos lasīt. Līdz lasīšanai gan pagāja mēnesis, bet tagad lieta padarīta.

Grāmatas saturu lielākā daļa cilvēku jau atceras no filmas. Zeme diemžēl ir gadījusies Hyperspace lielceļam ceļā un tiek iznīcināta. No Zemes iedzīvotājiem izdzīvo grāmatas galvenais varonis Arthur Dent, kas kopā ar pieredzējušu Galaktikas Hitchhiker Ford Perfect (Betelagizes pamatiedzīvotājs) uzsāk piedzīvojumus plašajā Galaktikā. Izlasot grāmatu uzzinām, kas patiesībā bija Zeme un kas patiesībā ir peles. Protams, tiek meklēta atbilde uz jautājumu „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”, atbilde ir vienkārša – 42, bet kāds ir jautājums. Skaidra lieta, ka runa ir par mūsu pašu Zemes iedzīvotāju sadzīves niansēm, ekstrapolētām kosmiskos apjomos.

Izlasot grāmatiņu nācās secināt – pirmā triloģijas daļa ir tīri laba. Daudzas visai oriģinālas idejas, labs britu humors, un tas viss apkopots nelielā kosmiskā odisejā. Lasījās labi, neskatoties uz visai pieklājīgo darba vecumu, dažas idejas joprojām ir oriģinālas. Arī galveno varoņu veiksme neatgrūž, jo te tā vismaz tiek pamatota ar Improbability drive, skaidra lieta, ka šādā raskladā veiksmīgas sagadīšanās būs riņķī apkārt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Darbība brīžam risinās pārāk haotiski un reizēm nevar lāga saprast, uz ko tas viss virzās. Priekš radio uzveduma varbūt tas bija labi, grāmatai ne visai. Un otra lieta, grāmatiņa ir nedaudz par īsu, to drīzāk varētu saukt par stāstu.

Stardust by Niel Gaiman

Stardust

Domājams, ka visi ir redzējuši filmu ar šādu pašu nosaukumu. Tad, lūk, grāmatas galvenā sižeta līnija no filmas pārāk neatšķiras. Kāds jauneklis vārdā Tristian dzīvojošs ciematiņā ar nosaukumu Wall jūtu uzplūdā apsolās savai „lielajai mīlestībai” Victoria Forester atnest nesen nokritušu zvaigzni. Tā kā zvaigzne nokritusi aiz sienas, kas norobežo Wall no pasaku valstības, Tristians dodas tur. Te nu viņu sagaida daudz un dažādi piedzīvojumi un atklāsme, ka zvaigznes ne vienmēr ir apdeguši metāla gabaliņi.

Grāmatu sāku lasīt ar cerību, ka tā būs daudz interesantāka par filmu. Patiesībā viss izrādījās pavisam otrādi, filma ir daudz interesantāka par grāmatu. Grāmatā autors ir radījis interesantu pasauli ar plašām iespējām, tomēr viņš tās praktiski neizmanto. Jā, ir daži diezgan detalizēti aprakstiņi, kas pasauli labi ieskicē, bet man gribējās uzzināt kaut ko nedaudz vairāk. Arī pats galvenais varonis Tristian ir tāds virspusējs tēls vai nu lai labāk izceltu viņa jaunības maksimālismu, vai kaut ko citu, bet diez ko labu iespaidu neatstāja. Tāds dīvains tips – nedaudz vientiesīgs, reizēm absolūti nejēdz ko dara, bet ar tendenci kļūt par īstu varoni.

Nav jau tā, ka grāmata nav interesanta, viņa ir pat ļoti interesanta. Labs humors sastopams veselīgās devās un pats galvenais, ka joki neatkārtojas. Visai interesanta sižeta līnija ir prinču cīņa par Stormheld karaļvalsti. Darbība grāmatā norisinās diezgan dinamiski, lai gan sižets pa īstam sāk attīstīties tikai pēdējā grāmatas trešdaļā.

Tātad, ja esi redzējis filmu, tad grāmatas lasīšanu vari droši izlaist, jo filma šoreiz ir labāka par grāmatu. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir zemē metama, es viņai dodu 8 no 10 ballēm. Un protams paša Niel Gaiman blogs, kurā var izlasīt pāris ļoti labus īsstāstus.

Anansi Boys by Neil Gaiman

AnansiBoys

Cilvēks šad tad aizdomājas par jautājumu- nez kā būtu, ja es būtu Dievs? Šī grāmata ir par cilvēku Fat Charlie, kurš par šādu jautājumu nekad neaizdomājās. Tikai pēc tēva nāves viņš uzzināja, ka viņa tēvs patiesībā ir bijis dievs vārdā Anansi. Viņš uzzina, ka viņam ir arī brālis, kurš mantojis visas tēva dievišķās īpašības. Tā nu Fat Charlie uzaicina brāli paciemoties, bet ar dieviem tā ir, ka, uzaicinot viņus ciemos, tikt no viņiem vaļā ir grūti.

Grāmatas galvenais varonis Charlie ir tipisks ofisa planktons, viņš peld pa straumi. Viņš nemāk komunicēt ar apkārtējiem un jūtas vainīgs par citu darbiem. Nu tāds īsts zaudētājs. Tāds viņš arī paliktu, ja neuzrastos viņa brālis, kas sevī iemieso visu to, kāds vēlētos būt pats Charlie. Charlie brālis Anansi rīkojas ar pasauli tā kā cilvēks rīkojas datorspēlē ievadot cheat kodus. Viņam ir iespējams viss, viņu tai pat laikā neuztrauc ko domā citi par viņu dzīves izmainīšanu. Tā nu viņi viens no otra ietekmējas un pilnveidojas.

Visai humoristisks stāstiņš uz to var skatīties gan kā uz aizraujošu piedzīvojumu, var lasīt arī kā izirušas ģimenes attiecību aprakstu. Humors šoreiz ir lielākās devās nekā „American Gods”. Dievi šeit figurē tikai kā dzīvnieku totēmi – Anansi zirneklis, Tīģeris, Putns. Kādreiz visi stāsti piederēja Tīģerim, bet tad atnāca Anansi, kas visus tos ar viltību pievāca sev. Labs grāmatas bonuss ir dažas īsas pasaciņas par Anansi – zirņu lauka shēma, Mirusī vecmāmiņa un Putna apmānīšana.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, sākot to lasīt vairs nav iespējams nolikt grāmatiņu malā. Sākums liekas nedaudz pastiepts garumā, bet tā jau nu būtu piesiešanās pie sīkumiem.

An Utterly Impartial History of Britain by John O’Farrell

Impartial history

Grāmatiņu nopirku tepat Rīgā – grāmatnīcā. Bija daudz brīva laika, un, noslaistījies veselu pusstundu pa bodi, nolēmu, ka kaut kas jāiepērk. Izlasījis grāmatas vāka anotāciju un iemetis aci priekšvārdā, sapratu, ka tā nebūs viss parasta Britu vēsture, bet tāda ar humoristisku piesitienu.

Sākot lasīt grāmatu, tad arī gaidīju, kad sāksies humoristiskais piesitiens. Cerēju uz nelielu britu melno humoriņu. Diemžēl pēc kādām 50 lappusēm sapratu – aplauziens. Mans un autora uzskats par labu humoru nesakrīt. Autora humors – salkani jociņi, kas parasti tiek izspēlēti dialogu veidā, viduslaiku situāciju pārnesot mūsdienās. Atzīšu, dažas piezīmes tiešām ir labas, bet tās diemžēl ir mazākumā.

Tātad jokos es vīlos, bet grāmata ir arī par vēsturi. Vēstures daļa ir uzrakstīta diezgan virspusēji. Tā kā autors nav nekāds vēsturnieks, tad viņa darbs vairāk rada tādu kā kompilējuma iespaidu – „redz ko es ciema bibliotēkā par savas valsts vēsturi atradu”. Lai arī nekur īpaši piemelots netiek, tomēr vietām trūkst dziļākas procesu analīzes, kas ļautu lasītājam saprast arī ne tikai to, ka notikums notiek, bet arī kāpēc notikums notiek.

Tā nu grāmatiņa tāda ne īsti humors, labs joks jāgaida pārdesmit lapaspuses, ne īsti vēsture, wikipedia sniegtu vairāk informācijas. Rezultāts – ne šis, ne tas. Diezgan garlaicīga un virspusēja lasāmviela, izlasīju tikai tādēļ, ka bija žēl iztērētās naudas.

Grāmatu novērtēju ar 6 no 10 ballēm, jo virsraksts neatbilst saturam, joki pašķidri un vēsture virspusēja. Tā kā neticiet ļaudis, ko par šo grāmatu saka kritiķi:

Excellent…John O’Farrell gives an extra squirm to the traditional English comedy of embarrassment

– Sunday Times

So funny because it rings true…Packed with painfully observed jokes
– The Times

Punchline fuelled, relentless humour…Is John O’Farrell funny? Very!
– The Mirror

%d bloggers like this: