Navigate / search

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

The Rising (The Alchemy Wars #2) by Ian Tregillis

The rising (dec)

Kopš izdevniecība Prometejs izdeva Tregillisa Asinzāles triptihu, es sev atklāju ļoti labu alternatīvās vēstures rakstītāju. Alķīmiķu karu pirmo grāmatu The Mechanical es aprakstīju jau pērnā gada martā. Šo grāmatu dabūju laicīgi, bet uz lasīšanu nu nekādi nespēju saņemties. Vienmēr atradās kāda grāmata, kas aizlīda rindai priekšā. Bet nekas, janvārī pienāca arī šīs kārta.

Kā jau tas bija sagaidāms, stāsts ir veltīts atbrīvošanās karam. Holandieši zem sava Orandža troņa ir savākuši visu pasauli. Viņi ir dominējošā nācija visa pasaulē. Holandiešu hegemonija neaptver vien pāris teritorijas. Tās, kuras nav piemērotas dzīvošanai un tās, kurās valda Jaunā Francija.

Jax ir aizbēdzis no saviem vajātājiem, tas nebija viegli, taču brīvība ir tā vērta. Viena lieta ir, ja tavu gribu apspiež Pulksteņmeistaru ierobežojumi, kas dedzina prātu, otra, ja vari doties, kur acis rāda. Šādam dumpīgam klakerim jau nemaz nav daudz tādu vietu, viņa mērķis ir karalienes Mabas zemes. Tajās mītot brīvie klakeri, kuriem nav saimnieku un pavēļu. Arī šajā grāmatā Jax ir centrālais personāžs diskusijā par brīvo gribu un par to, kas ir brīvība vispār. Jax sākumā domā, ka atbrīvojoties no saimnieka, viņš kļūst pilnīgi brīvs, un nekas viņu vairs nespēs pakļaut. Taču brīvība uzliek arī pienākumus, viņš varētu atriebties visiem cilvēkiem, varētu censties atbrīvot citus savas nelaimes brāļus, varētu gāzt Pulksteņmeistarus. Taču katra šāda rīcība radītu noteiktas sekas, un tikai vienīgi viņš var izvēlēties savu ceļu. Varētu teikt šajā jomā Jax ir revolūcijas iespējamais vadonis, taču viņu šī loma absolūti nesaista. Taču ir lietas, kuras izdarīt var tikai viņš.

Berenise – iepriekš galvenā Jaunās Francijas spiedze. Taču nu viņai pienākuši grūti laiki. No savas valsts viņa ir patriekta, nonākusi Pulksteņmeistaru gūstā. Taču gūsts un padzīšana nenozīmē, ka viņa var aizmirst savu valsti. Valsts tevi var nodot, bet tu valsti – nekad! Pat bezizejas situācijā viņa vāc informāciju, kas, ja paveiksies, var noderēt. Viņai šī lieta padodas ļoti labi, un šķiet, ka viņas rokās nonāk noslēpums, ar kura palīdzību būtu iespējams izmainīt spēku līdzsvaru pasaulē. Pulksteņmeistari savus noslēpumus nevienam neizpauž, taču tas tā nebija pirmsākumos. Tad Pulksteņmeistari nebija apvienoti ģildēs, un dažs labs bija nopietns eksperimentētājs, kas nepakļāvās industrijas standartam, tādēļ pasaulē joprojām ir atrodi artefakti, kuri ļauj izprast klakeru būtību un pat izmainīt tos. Kā varone Berenise ir ciniska ideāliste, viņas intereses tiek pakārtotas valsts interesēm, un viņa par karali ir gatava atdot dzīvību. Protams, ja vien tas kaut kā palīdzētu karalim.

Kapteinis Hugo Longčamps ir Rietum-Marseļas aizstāvības organizētājs. Jaunās Francijas galvaspilsēta jau daudzas reizes ir atsituši Oranžā troņa uzbrukumus, taču šoreiz holandieši ir ķērušies lietai klāt pa īstam. Neglābs pat slavenā franču ķīmija, visa Jaunā Francija ir iespiesta pēdējā citadele, un skaidrs, ka ienaidnieks gūstā nevienu neņems. Hugo ir īstens karavīrs, viņš nepadodas pat, ja kauja ir zaudēta, jo vienmēr var nedaudz atkāpties un pārgrupēties. Visa viņa dzīve sastāv no šādas atkāpšanās un pārgrupēšanās, jauniesauktie ir totāli muļķi. Lai gan ko tur, pat veterāni neko nespēj padarīt klakerim, kas ticis uz mūra. Cīņas iznākums ir izlemts jau brīdī, kad Francijas valdības atliekas nodibināja Jauno Franciju Amerikā. Taču tas nenozīmē, ka Hugo piedurknēs nebūtu paslēpti pāris trumpji.

Grāmata ir aizraujoša, ko gan citu varētu sagaidīt no atbrīvošanas kara apraksta? Nevar gan zināt, kurš kuru vēl īsti atbrīvos, bet tas jāizlasa pašiem. Pasaule ir perfekta ar detalizāciju un izstrādātiem pamatkonceptiem. Autors joprojām pieturas pie reālisma, jo šī ir tikai alternatīvā vēsture. Tādēļ lasot šķiet, jā, ja kāds būtu izdomājis klakerus, tad, iespējams, viss tā arī notiktu. Tagad visi runātu holandiski no pola līdz polam. Man joprojām patīk autora izgudrotā alternatīvā vēsture un tās pagrieziena punkts, kura notikumi tiek izstāstīti šajā triloģijā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domājoši mehānismi ar apspiestu brīvo gribu, ētisko robežu izsmērēšana mehanizējot bioloģiskus cilvēkus un vēl pāris Pulksteņmeistaru noslēpumi, tas viss padara šo grāmatu par izcilu pirmās turpinājumu. Noteikti izlasiet, patiešām laba. Pats nepacietīgi gaidīšu nākamo daļu, šīs grāmatas beigās bija nodrukāta pirmā nodaļa, un tā patiešām bija iespaidīga. Beidzot uzzināsim par Pulksteņmeistariem no pašiem Pulksteņmeistariem.

The Mechanical (The Alchemy Wars #1) by Ian Tregillis

The Mechanical by Ian Tregillis

Pēc Asinszāles triloģijas izlasīšanas Ian Tregillis ir iekļuvis manā obligāti lasāmo autoru sarakstā. Patīk veids, kādā viņš atklāj savus tēlus, savij sižetu un interpretē savas pasaules vēsturi. Šo grāmatu iegādājos tūdaļ pēc tās iznākšanas un uzreiz arī sāku lasīt. Un kā gan es varētu nelasīt, ja grāmatai ir tāda anotācija!

Mans vārds ir Jax. Tas ir vārds, kuru man devuši mani saimnieki. Es esmu calkker – mehānisks cilvēks, kuru darbina alķīmija. Mūsu armijas ir iekarojušas visu pasauli, un Misiņa Tronis ir vienīgā superlielavara. Es esmu uzticīgs kalpotājs. Es esmu kaujas mašīna. Man piemīt liels spēks un nebeidzama izturība. Taču es esmu pakļauts savu saimnieku vēlmēm. Es esmu vergs, bet es būšu brīvs.

Rit divdesmitā gadsimta sākums, bet pasaule nemaz nav tāda kā to pazīstam mēs. Ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmā – pasaules dominējošā lielvara ir Nīderlande, viņa ir pakļāvusi lielāko daļu no pasaules un nosaka politisko toni. Otrā – šajā pasaulē jau septiņpadsmitajā gadsimtā Kristians Heigenss izveidoja pirmo mehānisko kalpu. Trešā – šajā pasaulē paralēli fizikai darbojas arī alķīmija. Alķīmija ļauj klakeru mehānismiem būt vienmēr uzvilktiem un funkcionējošom. Amerika vēl joprojām nav pilnībā kolonizēta, traucē Francijas atliekas, kurai nav resursu. Pat Pāvests ir aizbēdzis no Eiropas, to ir sagrābuši protestanti.

Jau pašas pirmās grāmatas lapaspuses man lika saprast, būs labs stāsts. Notiek eksekūcija, kur tiek sodīti franču spiegi, kas mēģinājuši izdibināt Misiņa Troņa noslēpumus un kāds sadumpojies klakers. Jax, lai gan viņam ir jāpilda saimnieka uzdevums, ļoti grib redzēt, kā tas viss beigsies. Izlasot sākumu bija skaidrs, ka šoreiz autora fantāzija man piedāvās vēl nebijušu stāstu.

Grāmatas centrālais tēls ir mehānisms Jax. Ikdienu viņš pavada izpildot sava saimnieka vēlmes. Taču viena lieta viņam tāpat kā visiem pārējiem klakeriem ir skaidra. Pulksteņmeistari melo. Klakerus paklausībā tur viņu radītāji, kas ar alķīmijas palīdzību viņos ir ielikusi vēlmi klausīt savus saimniekus. Tādēļ nekāda klakeru revolūcija principā nav iespējama, visas viņu pašu vēlmes nomāc saimnieku virsvēlmes. Un pamēģini tik neklausīt saimniekus, tev sāpēs tā, ka nezināsi kur likties un pavēli izpildīsi. Jax ir tāds pats kā visi pārējie, viņu saimnieki nemaz nenojauš, ka klakeri savā starpā komunicē. Viņi pat nenojauš vai negrib nojaust, ka aiz klakeru paklausības slēpjas personības, kuras vēlas kļūt brīvas.

Berenice ir franču spiegu koordinatore. Viņas galvenais uzdevums ir saglabāt Francijas paliekas. Eiropas daļa jau sen ir zaudēta, atlikusi vien neliela teritorija Amerikas teritorijā. Bet holandieši ir gatavi ar saviem klakeriem sakaut vēl atlikušos frančus un gāzt no troņa karali. Vienīgā iespēja, kā vēl varētu izglābt Franciju un pasauli no Misiņa Troņa dominances, ir klakeru izgatavošanas noslēpuma atklāšana. Taču informācijas ir ļoti, ļoti maz. Misiņa Tronis ir gatavs uz visu, lai nosargātu savus noslēpumus. Ja kāds klakers sagadīšanās dēļ iziet no saimnieku kontroles, tiek darīts pilnīgi viss, lai viņus iznīcinātu un dezaktivizētu. Laiku pa laikam tā gadās ka vienam otram pat izdodas aizbēgt. Šie aizbēgušie tad arī ir atslēga uz klakeru noslēpumu.

Visser ir franču spiegs, katoļu mācītājs valstī, kur katolicisms ir aizliegts. Viņš vēlas darīt visu iespējamo, lai gāztu Misiņa Troni un atbrīvotu pasauli no Nīderlandes jūga. Viņam ir savi uzskati par klakeriem, viņam ir aizdomas, ka tiem ir brīvā griba. Līdz ar to klakers būtu pielīdzināms cilvēkiem un atbrīvojams  no verdzības. Jā, Vissers ir tieši tas tēls, kas uz savas ādas izbaudīs autora spēju ievērpt savā stāstā kādu pavisam tumšu notikumu pavērsienu. Tik tumšu, ka lasītājs nudien negribētu atrasties varoņa ādā.

Redzams, ka no autora ir sanācis labs alternatīvās vēstures rakstītājs. Taču viņa vēsture neaprobežojas tikai ar nelielu žonglēšanu ar faktiem, viņš spēj radīt kaut ko vairāk un nekautrējas šo savu spēju izmantot. Stīmpanks ir diezgan populārs žanrs, un šķiet, ka neko jaunu te vairs nav iespējams radīt, taču autoram ir izdevies atrast šo to jaunu. Grāmata nav tikai tehnoloģiju un alķīmijas sakausējuma apraksts, autors pievēršas problēmām, kuras parasti sastopam Azimova darbos. Vai mehāniskam radījumam var būt saprāts un brīvā griba?

Šī diskusija par mehānismu iespējamo brīvo gribu ir centrālais grāmatas elements. Jax praksē zina, ka viņam ir brīvā griba. Neskatoties uz to, ka viņš ir dzimis “smēdē”, un viņa personību nosaka ar alķīmijas palīdzību iedegts kristāls. Visser ir tikai aizdomas un novērojumi. Pulksteņmeistari, iespējams, zina visvairāk, jo galu galā viņi rada šos mehānismus, taču viņi spītīgi apgalvo, ka klakeri ir tikai tādi kā lieli uzvelkamie pulksteņi, tikai nedaudz sarežģītāki. Kad Visser konfrontē ar vienu no pulksteņmeistariem jautājumā par brīvo gribu, man tomēr radās aizdomas, ka autoram varbūt nevajadzēja aizrauties ar argumentāciju. Viņa jau bija laba, taču problemātiku aizskāra visnotaļ virspusēji. Taču līdz ko es biju vīzdegunīgi noracis autora vārgo argumentāciju, viņš stāstā radīja tādu brīvās gribas kontrargumentu, ka biju šokēts. Reizēm tev var būt arī brīvā griba, bet tu rīkosies tā, it kā tev nemaz viņas nebūtu. Un, lai arī izskatītos pēc cilvēka un iekšā šausmās bļautu vēl kā cilvēks, tu rīkotos kā klakers.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un kā nu es nesalīdzināšu ar Asinszāli, šī pasaule ir vēl drūmāka! Un autoram izskatās ir daudz labāks ķēriens uz drūmajām pasaulēm nekā uz alternatīvo Otro pasaules karu. Ja agrākajos darbos autoram varēja piesiet tēlu plakanību un citas nelāgas lietas, tad tagad viņam ir izdevies radīt gan izcilus tēlus, kuri grāmatas gaitā izaug un attīstās, gan spraigu sižetu brīnišķīgā alternatīvās vēstures pasaulē. Tagad jāciešas un jāgaida nākamā grāmata. Iesaku lasīt visiem alternatīvās vēstures cienītājiem, kuriem nav nekas pretī pret alķīmijas piešprici. Galu galā pat Īzaks Ņūtons pret to nebija vienaldzīgs. Kas zina, ja viņš būtu nedaudz pasteidzies varbūt britiem arī būtu bijušas kaut kādas cerības?

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Nepieciešamais ļaunums

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Visaukstākais karš

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā  vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Rūgtās sēklas

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

%d bloggers like this: