Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.
“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”
Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.
Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.
Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.
Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.
Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.
Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.
Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”
Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.
Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.
Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.
Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.
Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.
Šī bija viena no tām gaidītajām grāmatām. Nevaru teikt, ka par viņu uzzināju pirms tās sarakstīšanas brīža, nē, par šo grāmatu uzzināju vien pāris nedēļas pirms tās izdošanas. Līdzšinējā pieredze rādīja, ka autores sarakstītie darbi man patīk. “Mēness teātri” es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem paldies, jo lasāmais Ziemassvētkos man bija nodrošināts.
Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.
Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.
Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.
Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.
Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.
Kad pirms Ziemassvētkiem grāmatblogeri bija sapulcējušies uz Zvaigznes ABC eglīti, es uzzināju, ka iznāks šāda grāmata. No tā brīža šī grāmata ieņēma augstu vietu manā gaidāmo grāmatu sarakstā. Jo iepriekšējais stāstu krājums “Purpura karaļa galmā” manās acīs kotējās diezgan labi. Tagad janvāra otrajā pusē tas brīdis beidzot bija klāt, grāmata tika izdota. Saku paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC par apskatīšanai iedoto “Zilie jūras vērši” eksemplāru.
Krājumu veido divdesmit stāsti, kas ieguva atzinību otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Autoru vidū ir gan jau pazīstami un populāri latviešu rakstnieki, gan debitanti.
Sākot lasīt šo stāstu krājumu, ir jābūt gatavam uz to, ka stāstu kvalitāte un vēriens starp tiem diezgan daudz variēs. Šoreiz nolēmu īsi apskatīt katru stāstiņu, tā lai neviens neapvainojas, ka nav pieminēts.
Zilie jūras vērši by Džeina Tamuļeviča – Pamatā ir distopiska pasaule, kuru pārvalda korporācijas, cilvēki ir tikai skrūvītes. Taču arī skrūvītēm ir dota iespēja sevi pierādīt sociālajos tīklos. Par virtuālās un patiesās pasaules sajaukumu, par to cik viegli ir pašam sevi tajā visā pazaudēt. Manuprāt, stāsts labi ieskicēja pasauli un šādas distopijas problemātiku, par to kā sistēmas bags rutīnā var tapt uztverts kā nebijis piedzīvojums. Tāds vairāk apcerīgs nekā konkrēts.
Domracis by Anna Kalna – stāsta nosaukums jau visu pasaka priekšā. Kur paliek mūsu doma, tās, kas aiziet uz neatgriešanos, gan vajadzīgās, gan prom metamās. Domracis ir šī procesa personifikācija, viņam ir tāds darbs palīdzēt atbrīvoties no domām. Nedaudz ironisks par darba ētiku.
SIA Harons by Anna Kalna – pasaule mainās un mirušo pārcēlājiem ir jāmainās tiem līdzi. Distopiska pasaule, kur sabiedrība savā veidā ir apguvusi mākslu nomirt vai, precīzāk sakot, tapt nomirdinātiem. Neviens dzīvot nespiež, negribi, samaksā un mirsti, kad vien vēlies. Nedaudz paskumjš bet ar ironiju. Te gan jāpiezīmē, ka ir nācies lasīt daudz un dažādas variācijas par Hārona lomu mūsdienu sabiedrībā, un šajā nekas jauns nebija.
Skārda mūza Melānija by Anna Kalna – arī ironisks stāsts par mūzas un dzejnieka attiecībām. Fantāzija te ir tikai tik daudz kā pārdabiskas būtnes mūzas ieviešanas. Var teikt, ka tāds viegls pastāsts par mīlestību, pienākumu un mūzas būtību. Bija ok.
Filemons by Lilija Berzinska – par mūsu iepriekšējām dzīvēm, regresīvo hipnozi un par to, vai maz ir vērts interesēties par to, kas reiz jau bijis. Bonusā nedaudz demonoloģijas Filemona personā. Šis stāsts man ļoti atgādināja kādu senu A. Šaļimova stāstu „Logs uz bezgalību”. Filemonā darbība ir vairāk vērsta uz fantāzijas plāksni. Vispār ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Maikla Ņūtona grāmata „Dvēseļu ceļojumi”.
EMP by Jānis Valks – šķiet, kas stāsts tapis bastoties uz Lielā Hadronu Paātrinātāja palaišanas konspirāciju, tad arī „zinoši” ļaudis teica: „Tās ir cilvēces beigas!”. Stāstā cilvēci šīs beigas patiešām ir piemeklējušas, izdzīvojuši ir tikai daži, un nākotnes perspektīvas nav nekādas. Zombiju te nav, bet viņus nemaz arī nevajag, pietiek ar tehnogēnajām katastrofām, kuras izraisa cilvēku pēkšņa bojāeja. Diezgan loģiski, zinātniski un ekonomiski pamatots skatījums uz pēcapokaliptisko pasauli. Ir vērts izlasīt.
Jēzus ķirzaka by Ieva Melgalve – stāsts alegorija par bazilisku, īsti nevarēju saprast, vai lasot man vajadzēja tik daudz meklēt kopīgo ar Jēzus ķirzakas patieso dabu. Iespējams, ka es kaut ko arī palaidu garām, bet noskaņa, stāstījuma veids un nestandarta situācija man patika. Tāds modernizēts mīts par Persefoni, tikai bez Aīda. Patika, noteikti laiku pa laikam par šo stāstu apdomāšu.
Torņkalna dvēsele by Lāsma Ģībiete – stāsts par aizkapa dzīvu un dvēselēm, kas mīt mūsu vidū. Pēc stila nedaudz atgādināja Le Fanu darbus deviņpadsmitā gada beigās. Tad ar dvēseles pēc nāves lāgā nezināja ko darīt un dirnēja netālu no savas nāves vietas. Gribējās no stāsta nedaudz vairāk kā tikai par spoku neizprotamo dabu.
Smiekli by Lūsija Nīdvāla – par to kā ir būt pasaules gala vaininiekam. Oriģināla ideja, nedaudz apsēstības un cerība, ka stāsta galvenais tēls ir vienkārši jucis. Patika.
Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi by Arnis Buka – kādam stāstam taču ir jābūt vislabākajam, un šis man no krājuma patika vislabāk. Dīvaina pasaule un tikpat dīvainas paražas. Ērmu Nīmusu nav par ko apskaust, pēc Brīnuma viņš ir kļuvis citāds. Cik tieši citāds, viņš pats īsti nezina, reizēm jau viņam gribētos mainīties, bet ērmam taču ir jāēd un Māte jāklausa. Labprāt uzzinātu vairāk par Nīmusa pasauli, par Brīnumu un sociālo struktūru.
Rakstāmgalds by Ģirts Šimanauskis – labs spoku stāsts par nolādētām lietām un vietām. Studentiem jau visādi gadās. Tāds sadzīviski humorīgs gabals ar misticisma piesitienu.
Luna Mare by Ilze Eņģele – distopiskais stāsts par zemes sabiedrības noslāņošanos, naidu starp šīm divām cilvēces pusēm. Par atriebību, un vai vispār ir vērts atriebties. Stāstam, manuprāt, viens otrā plāna varonis bija lieks, nedeva nekādu pienesumu sižetam, tā vietā varēja atklāt vēl nedaudz Luna Mare pasaules faktu.
Atklātie by Inga Znotiņa – smieklīgs stāsts par daudzdimensionālām būtnēm un Zemes iedzīvotājiem. Īss, bet labs.
Deja ar citādo by Dace Znotiņa – stīmpanks latviski, tas bija visnotaļ negaidīti. Visnotaļ labs stāsts par dzīves jēgu. Mīlestību un vietu pasaulē. Ir vērts izlasīt.
Zagļi by Armands Skutelis – Stāsts kas noteikti jāizlasa visiem Latvijas patriotiem. Latvieši know-how un latvijas Nokiju nolēmuši uzbūvēt ar nelielu krāpšanos. Viņiem ir laika mašīna un tehnoloģijas tiek zagtas mūsu nākotnē. Aparāti tiek izjaukti Kurzemes mežos un pa kluso patentēti. Taču viņiem pretī stājas kaut kādi citplanētieši. Visnotaļ labi atainota mūsu pasaules un ideālās valdības uztvere, smalki un ironiski.
Saucējs by Ginta Orinska-Spriģe – distopija, par izredzētajiem un izraidītajiem. Bet izrādās, izraidītam nemaz nav tik slikti, iespējams, ka tieši tur ārā ir īstā dzīve. Labs stāstā ir tas, ka pasaule nav bipolāra, tai pat laikā rodas daudz jautājumu par izraidīto nozīmi tautsaimniecībā un notiekošā racionalitāti. Bet tai pat laikā var jau arī teikt, ka stāsts tomēr ir par to, cik labi ir atrast īsto vietu dzīvē.
Buļ by Mārīte Štāla – ūdens personifikācijas mīlestība, pret kādu sievieti. Normāls stāsts, bet nekā tāda, kas paliks vēlāk atmiņā, izņemot nosaukumu.
Ķivere by Rihards Buivids – stāsts par interesantu artefaktu, kura lietošana noved pie interesantām sekām. Pamācība, nebāz galvā to, no kā neko nesajēdz. Labs stāsts.
d3 by Guntis Enģelis – šis jau nedaudz atgādināja Šekliju pēc sava humora, ideja ir ļoti laba un diezgan oriģināla. Problēma aktuāla – par to, kur paliks mūsu rakstītprasme tehnoloģijām attīstoties. Noteikti ir vērts izlasīt, izklaidei labs gabals.
Cilpa by Atis Gūtmanis – zinātniskās fantastikas stāsts par lidojumu uz Jupiteru, un kas no tā sanāca. Protams, var apšaubīt autora centrālo stāsta ideju, bet mūsdienās ir gadījušies ne tādi joki vien. Labs un bez lieka patosa.
Stāstu krājumam lieku 7 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem mani spēja aizraut. Un tie, kuri nespēja, bija pietiekami īsi, lai paspētu mani garlaikot. Mans mīnuss kā lasītājam ir tas, ka fantāzijas un fantastikas stāsti ir mana mīļākā lasāmviela jau no bērna kājas, un katrā stāstā es spēju atrast daudzu citu stāstu ietekmi, neatkarīgi no tā, vai paši autori to apzinās vai nē. Domāju, ka šo krājumu ir vērts izlasīt.
Var jau, protams, spriedelēt vai kādu stāstu vispār ir vai nav vērts publicēt, bet, manuprāt, uz šo lietu vajag skatīties globālāk. Nekas nemudina autoru turpināt rakstīt kā fakts, ka viņa stāsti jau ir izdoti grāmatā. Ne visus, bet daļu tas noteikti pamudinās rakstīt labāk un interesantāk, un kas zina, varbūt pēc laika arī mums Latvijā parādīsies savs Azimovs!
Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.
Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.
Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.
Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.
Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.
PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.
