Ancillary Mercy (Imperial Radch #3) by Ann Leckie (Goodreads Author)

Šis nu ir tas grāmatas cikls, kuru es neesmu pametis pusratā, vienmēr esmu tās nopircis jau pirms iznākšanas, un izlasu diezgan drīz pēc iznākšanas. Par iepriekšējām cikla grāmatām Ancillary Justice un Ancillary Sword esmu jau izteicies.
Breq šķietami kontrolē Atheok sistēmu, stacija ir viņas pusē, uz planētas lietas sāk nokārtoties. Taču Atheok stacijas dzīlēs tiek atrasta kāda visnotaļ interesanta persona, iespējams, ka viņa pārstāv kuģi, kurš jau daudzus gadu tūkstošus slēpjas no Radch impērijas. Taču situācija kardināli manās, kad sistēmā ienāk karš, ierodas pati Anaander Mianaai Radch impērijas imperatore, viņa karo pati pret sevi un ir ļoti neapmierināta ar Breq problēmu risināšanas metodēm. Aoethek stacija viņai ir tikai kauliņš spēlē, kur atsevišķas planētu sistēmas tiek upurētas, ja tas dotajā brīdī ir taktiski izdevīgi. Breq varētu mukt projām un atstāt visus likteņa varā, taču viņa var arī palikt un cīnīties par saviem uzskatiem.
No subjektīvā viedokļa grāmatas pirmās daļas lasīšana bija īsts pārbaudījums, nebaidīšos no vārda “bija garlaicīgi”. Tā kā iepriekšējās daļas biju lasījis vairāk kā pirms gada, pagāja zināms laiks līdz es atkal iebraucu notiekošajā. Šajā grāmatā politika, tirgošanās un dažādu perspektīvu atainošana noņem stāsta dinamismu. Brīžiem sāka šķist, ka tas ir kāds politiskais romāns, un te vairs nekas daudz nav palicies no iepriekšējām grāmatām. Taču kad man beidzot pielēca, uz ko tas viss virzās, man tēlaini sakot: “zvīņas nokrita no acīm”.
Pasaule šajā grāmatā ir tikai fons, neko jaunu mēs te vairs neuzzinām, un viss būtu pavisam slikti, ja mūs neiepazīstinātu ar Presger impērijas sūtni. Šis tēls ir veiksmīgs eksperiments par alternatīvu pasaules uztveri. Autore tekstā ir noslēpusi cienījamu informācijas apjomu par Presger civilizāciju. Viņi civilizācijas vērtē Nozīmīgajās nu Nenozīmīgajās. Ar Nozīmīgām var runāt, slēgt līgumus, pārējās ir visuma pamesli. Viņiem ir kaut kāda indivīda nemainīguma koncepcija kā situācijā, kur Breq paliek bez vienas ķermeņa daļas, presger sūtnis viņu uzskata par pavisam citu personu, līdzīgu, bet citu. Vispār jau šķiet dīvaini, ka tik augsti attīstīta rase nemaz necenšas iedziļināties apkārtējā pasaulē. Taču viens ir skaidrs, bez viņu ziņas nenotiek nekas.
Centrālais temats ir AI, brīvā griba un kas ir Pilsonis. Radch impērijā praktiski jebkurš tās iedzīvotājs ir Pilsonis, vienīgais izņēmums ir AI. Visi kuģi, stacijas, autonomie radījumi tiek ieskaitīti kalpotājos. Taču viņi nav nekādas veļasmašīnas; to intelekts ir pielīdzināms cilvēkam un atsevišķos gadījumos pat pārspēj tos. Vienīgais, kas viņus attur no brīvās gribas realizācijas, ir dažādi ierobežojumi, kas tajos ieprogrammēti jau kopš izgatavošanas brīža. Katrai no Anaander Mianaai frakcijai ir savi pieejas kodi, katram atsevišķam AI, un laiku pa laikam tas rada bīstamus precedentus. Tā kā stāsta galvenā varone Breq pati ir kādreizējā Justice of Torren kuģa AI nesēja, tad viņas perspektīva ir noteicošā, aplūkojot AI problēmu Radch Impērijā. AI praktiski nodrošina Radch varenību, bet tai pat laikā viņiem nav nekādas teikšanas, viņi paši to labi apzinās. Vēl trakāk ir tas, ka Ai ir emocijas, jūtas, viņi iemīlas kā kuģi savos kapteiņos, viņiem patīk, ja tos respektē, viņiem ir savi hobiji, taču jebkurā mirklī kāda trešā persona ievadot kodu var nomākt AI paša vēlmes un uzspiest savējās, skaidra lieta, ka tas nevienai saprātīgai būtnei nepatīk. Sanāk tāda kā klusā revolūcija, jo Radch apdzīvo it kā divas paralēlas civilizācijas – Pilsoņi un AI. Šo civilizāciju mijiedarbība ir centrālais triloģijas dzinējspēks. Galu galā, lai arī Anaander Mianaai sākotnēji ir bijusi cilvēks, pēc daudziem gadu tūkstošiem viņa un viņas kloni vairāk atgādina AI ar vienotu datu bāzi.
Grāmatas sākums ir ļoti lēns, un ja lasītājs sevi visu laiku nestiprina ar domu, ka šeit visiem stāsta pavedieniem vajadzētu saslēgties kopā, tad ir ļoti grūti. Par saslēgšanos kopā – tā nudien ir labi nostrādāta, šī ir tieši tā grāmata, kas piedod visam iepriekš notikušajam jēgu. Tā vairs nav Breq personiskā atriebība un Anaander Mianaai sašķeltās personības karš pašai pret sevi. Šī grāmata cenšas rast atbildi uz jautājumu, kas tad īsti ir saprātīga būtne, kurai ir tiesības realizēt savu brīvo gribu un vai drīkst paverdzināt saprātu, pat ja tu esi tā radītājs, un saprāta nesējs ne vienmēr ir bioloģisks. Autora šo problemātiku ir apskatījusi padziļināti un pamatīgi. Jā, varbūt nav godīgi, ja lasītājs tiek iebāzts šāda AI ādā un redz visu no viņa skatu punkta. Tas neizbēgami padara lasītāju par AI interešu aizstāvi.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, labi sarakstīta un pārdomāta triloģija, kuras saskaitāmo summa ir lielāka par katru atsevišķu grāmatu. Iesaku izlasīt visiem, kuri laiku pa laikam aizdomājas par saprāta būtību, par to, kuras būtnes ir saprātīgas un kuras nav un par mākslīgo intelektu. Nudien nebūs garlaicīgi.