Šis nu ir tas grāmatas cikls, kuru es neesmu pametis pusratā, vienmēr esmu tās nopircis jau pirms iznākšanas, un izlasu diezgan drīz pēc iznākšanas. Par iepriekšējām cikla grāmatām Ancillary Justice un Ancillary Sword esmu jau izteicies.

Breq šķietami kontrolē Atheok sistēmu, stacija ir viņas pusē, uz planētas lietas sāk nokārtoties. Taču Atheok stacijas dzīlēs tiek atrasta kāda visnotaļ interesanta persona, iespējams, ka viņa pārstāv kuģi, kurš jau daudzus gadu tūkstošus slēpjas no Radch impērijas. Taču situācija kardināli manās, kad sistēmā ienāk karš, ierodas pati Anaander Mianaai Radch impērijas imperatore, viņa karo pati pret sevi un ir ļoti neapmierināta ar Breq problēmu risināšanas metodēm. Aoethek stacija viņai ir tikai kauliņš spēlē, kur atsevišķas planētu sistēmas tiek upurētas, ja tas dotajā brīdī ir taktiski izdevīgi. Breq varētu mukt projām un atstāt visus likteņa varā, taču viņa var arī palikt un cīnīties par saviem uzskatiem.

No subjektīvā viedokļa grāmatas pirmās daļas lasīšana bija īsts pārbaudījums, nebaidīšos no vārda “bija garlaicīgi”. Tā kā iepriekšējās daļas biju lasījis vairāk kā pirms gada, pagāja zināms laiks līdz es atkal iebraucu notiekošajā. Šajā grāmatā politika, tirgošanās un dažādu perspektīvu atainošana noņem stāsta dinamismu. Brīžiem sāka šķist, ka tas ir kāds politiskais romāns, un te vairs nekas daudz nav palicies no iepriekšējām grāmatām. Taču kad man beidzot pielēca, uz ko tas viss virzās, man tēlaini sakot: “zvīņas nokrita no acīm”.

Pasaule šajā grāmatā ir tikai fons, neko jaunu mēs te vairs neuzzinām, un viss būtu pavisam slikti, ja mūs neiepazīstinātu ar Presger impērijas sūtni. Šis tēls ir veiksmīgs eksperiments par alternatīvu pasaules uztveri. Autore tekstā ir noslēpusi cienījamu informācijas apjomu par Presger civilizāciju. Viņi civilizācijas vērtē Nozīmīgajās nu Nenozīmīgajās. Ar Nozīmīgām var runāt, slēgt līgumus, pārējās ir visuma pamesli. Viņiem ir kaut kāda indivīda nemainīguma koncepcija kā situācijā, kur Breq paliek bez vienas ķermeņa daļas, presger sūtnis viņu uzskata par pavisam citu personu, līdzīgu, bet citu. Vispār jau šķiet dīvaini, ka tik augsti attīstīta rase nemaz necenšas iedziļināties apkārtējā pasaulē. Taču viens ir skaidrs, bez viņu ziņas nenotiek nekas.

Centrālais temats ir AI, brīvā griba un kas ir Pilsonis. Radch impērijā praktiski jebkurš tās iedzīvotājs ir Pilsonis, vienīgais izņēmums ir AI. Visi kuģi, stacijas, autonomie radījumi tiek ieskaitīti kalpotājos. Taču viņi nav nekādas veļasmašīnas; to intelekts ir pielīdzināms cilvēkam un atsevišķos gadījumos pat pārspēj tos. Vienīgais, kas viņus attur no brīvās gribas realizācijas, ir dažādi ierobežojumi, kas tajos ieprogrammēti jau kopš izgatavošanas brīža. Katrai no Anaander Mianaai frakcijai ir savi pieejas kodi, katram atsevišķam AI, un laiku pa laikam tas rada bīstamus precedentus. Tā kā stāsta galvenā varone Breq pati ir kādreizējā Justice of Torren kuģa AI nesēja, tad viņas perspektīva ir noteicošā, aplūkojot AI problēmu Radch Impērijā.  AI praktiski nodrošina Radch varenību, bet tai pat laikā viņiem nav nekādas teikšanas, viņi paši to labi apzinās. Vēl trakāk ir tas, ka Ai ir emocijas, jūtas, viņi iemīlas kā kuģi savos kapteiņos, viņiem patīk, ja tos respektē, viņiem ir savi hobiji, taču jebkurā mirklī kāda trešā persona ievadot kodu var nomākt AI paša vēlmes un uzspiest savējās, skaidra lieta, ka tas nevienai saprātīgai būtnei nepatīk. Sanāk tāda kā klusā revolūcija, jo Radch apdzīvo it kā divas paralēlas civilizācijas  – Pilsoņi un AI. Šo civilizāciju mijiedarbība ir centrālais triloģijas dzinējspēks. Galu galā, lai arī Anaander Mianaai sākotnēji ir bijusi cilvēks, pēc daudziem gadu tūkstošiem viņa un viņas kloni vairāk atgādina AI ar vienotu datu bāzi.

Grāmatas sākums ir ļoti lēns, un ja lasītājs sevi visu laiku nestiprina ar domu, ka šeit visiem stāsta pavedieniem vajadzētu saslēgties kopā, tad ir ļoti grūti. Par saslēgšanos kopā – tā nudien ir labi nostrādāta, šī ir tieši tā grāmata, kas piedod visam iepriekš notikušajam jēgu. Tā vairs nav Breq personiskā atriebība un Anaander Mianaai sašķeltās personības karš pašai pret sevi. Šī grāmata cenšas rast atbildi uz jautājumu, kas tad īsti ir saprātīga būtne, kurai ir tiesības realizēt savu brīvo gribu un vai drīkst paverdzināt saprātu, pat ja tu esi tā radītājs, un saprāta nesējs ne vienmēr ir bioloģisks. Autora šo problemātiku ir apskatījusi padziļināti un pamatīgi. Jā, varbūt nav godīgi, ja lasītājs tiek iebāzts šāda AI ādā un redz visu no viņa skatu punkta. Tas neizbēgami padara lasītāju par AI interešu aizstāvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, labi sarakstīta un pārdomāta triloģija, kuras saskaitāmo summa ir lielāka par katru atsevišķu grāmatu. Iesaku izlasīt visiem, kuri laiku pa laikam aizdomājas par saprāta būtību, par to, kuras būtnes ir saprātīgas un kuras nav un par mākslīgo intelektu. Nudien nebūs garlaicīgi.

Pirms kāda laika izlasīju Imperial Radch sērijas pirmo grāmatu Ancillary Justice, tā tika atzīta par labu esam, un sagaidījis sērijas otro grāmatu, ķēros tai klāt nekavējoties.

Pēc konflikta ar Radch Lordu Anaander Mianaai noregulēšanas. Breq tiek uzticēta flotes komandiera loma, izsniegts kuģis Mercy of Kalr. Viņa tiek nosūtīta uz Athoek staciju. Athoek sistēma kļuva civilizēta tikai sešsimt gadus atpakaļ, un maigi izsakoties civilizācija tur nav tāda kā Radch Impērijas centrālajās sistēmās. Presager, šķiet, ir savi plāni saistībā ar šo zvaigžņu sistēmu. Taču Berq savā tūkstošgadu garajā mūžā ne reizi vien ir nācies darboties šādos apstākļos.

Šķiet, ka autore ir uzklausījusi visas manas lūgšanas, un šī grāmata sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri man radās lasot pirmo grāmatu. Iespējams, ka viņai ir piesējušies tikpat sīkumaini fani kā es.

Darbības pasaule šoreiz ir noreducēta līdz vienai zvaigžņu sistēmai – Athoek. Tajā notiekošais tiek izmantots kā ilustrācijas tam, ar ko atšķiras civilizācija no necivilizācijas. Ideālā civilizētā pasaulē visiem Pilsoņiem ir vienādas tiesības un iespējas. Piederība namam garantē statusu, taču daudz ko var sasniegt arī saviem spēkiem. Neskatoties uz 600 gadu ilgu civilizēšanu, Aothek sistēmas sabiedrība joprojām ir iestrēgusi koloniālismā un bezmaz vai verdzībā. Teorētiski brīvie Pilsoņi ir iedzīti parādu jūgā un nespēj realizēt savu brīvību. Arī taisnīgums nestrādā tā kā vajadzētu.

““What is justice, Citizen?” …  “We speak of it as though it’s a simple thing , a matter of acting properly, as though it’s nothing more than an afternoon tea and the question only who takes the last pastry. So simple. Assign guilt to the guilty.””

Breq saprot, ka taisnīgumu nevar ieviest vienā dienā, viņas uzdevums ir nodrošināt sistēmas stabilitāti, lai krīzes situācijā visi būtu vienoti un nebūtu šķelšanās sistēmas iedzīvotāju starpā. Arī sistēmas ekonomiskais modelis ir labi izstrādāts. Kļūst skaidrs, kas īsti tiek darīts ar iekarotajām planētām un kāds ir visa pasākuma ekonomiskais pamatojums. Te gan, protams, var iebilst, bet es esmu gatavs pieņemt autores noteiktumus, ka desmit miljonu tonnu ekskluzīvas tējas ir pietiekošs pamatojums nomaļas zvaigžņu sistēmas iekarošanai.

Sižets šajā grāmatā ir lineārs, un es pat teiktu, kā jau sērijas otrajai grāmatai pienākas, lielākoties mikromenedžments. Breq iesaistās sava kuģa komandas pāraudzināšanā, personīgo strīdu risināšanā un prioritāšu pārdefinēšanā. Viņa lēnām no bijušā mākslīgā intelekta kļūst līdzīgāka cilvēkam. Breq kalpo kā pārejas posms starp mākslīgajiem intelektiem un cilvēkiem. Tas ļauj pietiekami labi saprast abas puses. Viņai kā kapteinim ir nenoliedzamas priekšrocības, savulaik viņa pati bija Kuģis, kuru komandēja kapteiņi. Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, ka arī AI ir svarīgi kā pret viņiem attiecas. Ja esi labos draugos ar AI, tu vari paveikt daudz vairāk.

Taču neskatoties uz taisnvirziena sižetu, kas koncentrējās uz sīkumiem, autore nevienu brīdi nepazaudē plašāku notikumu attīstības perspektīvu. Lai nākotnē padarītu sēriju interesantāku, tiek ieviestas vēl pāris līdz šim nezināmi spēlētāji. To parādīšanās tiek attaisnota ar Radch Impērijas veidošanās vēsturi. Lai ar oficiāli:

“… no Radchaai had ever questioned the identity of Anaander Mianaai, or wondered about the basis of her claim to rule.”

Savulaik tas nebūt nemaz nebija tā, ka visi piekrita šai varas nodošanai. Kā tur viss notika īstenībā, mēs vēl pilnībā nezinām, bet es jūtu, ka tas būs interesanti.

Par “she” lietošanu kā vienīgo personas vietniekvārdu. Tagad, kad zinu, ka Pilsoņi un civilizēti ļaudis cilvēkus neiedala pēc dzimuma, lasīšana man kļuva vieglāka. Protams, es neatmetu mēģinājumus noteikt grāmatas varoņu dzimumus pēc konteksta. Traki ir arī tas, ka neesmu tik liels angļu valodas speciālists, lai spētu domāt par grāmatu angļu mēlē. Savukārt domājot par viņu latviski, viss konvertējās sieviešu dzimtē, kas nenoliedzami izkropļoja perspektīvu. Tādēļ saņēmos un domāju par visiem personāžiem kā tas pienākas īstam gambijniekam, lietojot Kurzemē populāro personas vietniekvārdu viš. Tas nostrādāja, varēju atteikties no grāmatas varoņu rīcības un motīvu izvērtēšanas dzimuma kontekstā, sajutos civilizēts.

Grāmatas plusi – papildus pasaules detalizācija, civilizētības un pilsoņa konceptu izvēršana, Breq tēla izvēršana.

Grāmatas mīnusi – nav mīnusu, varētu iebilst par lēno notikumu attīstību, bet man ir aizdomas, ka šie notikumi ir pavērsiena punkts Impērijas vēsturē, tādēļ nav.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuri lasījuši pirmo daļu nebūs jāsaka, ka šī grāmata viņiem ir jāpārbīda prioritāšu saraksta augšgalā. Tie, kas vēl nav lasījuši, jums ir iespēja sākt lasīt ļoti interesantu grāmatu sēriju.

PS. Būtu gatavs daudz ko atdot par Radch Impērijas vēstures grāmatu, jo salasītās vēstures drupatas liecina par ļoti interesantiem notikumiem.

Izskatās, ka sākšu lasīt jaunu kosmisko operu, jau tagad gaidu, kad varēšu tikt pie nākamās grāmatas. Paldies cilvēkiem, kas man šo grāmatu goodreads (Ieva) un twiterī (Spīgana), tagad man būs vēl viena grāmatu sērija un autore, kuras darbus ar nepacietību gaidīt.

Uz tālas ledus planētas kareive Breq ir gandrīz sasniegusi savu mērķi. Reiz viņa bija Justice of Toren milzīgs kosmosa kuģis ar mākslīgo intelektu, kas varēja pakļaut veselas planētu sistēmas. Viņa nodrošināja Radch Impērijas ekspansiju galaktikā, bet vienudien tas viss beidzās. Kuģi iznīcināja nodevība, un viņas saprāts palika tikai vienā cilvēka ķermenī. Taču šis saprāts alkst atbildes uz pāris jautājumiem, un viņa galvenais atlikušās dzīves mērķis ir atriebība.

Jautājumi nav no vieglajiem, un risinājumi arī nav diez ko patīkami. Kosmosa kuģa fragments atrodas uz nesēja cilvēka, reiz sasaldētas saprātīgas būtnes, kuras kuģi savām vajadzībām atsaldē, izdzēš iepriekšējo informāciju un padara to par daļu no sevis. Šādu daļu var būt tūkstošiem un visas viņas ir savā starpā savienotas. Lasot man uzreiz radās jautājums un kā ar sinhronizāciju, kur ir centrālā datu bāze, ja divi fragmenti ilgu laiku atrodas šķirti un to savstarpējā datu apmaiņa nenotiek, vai rezultātā kopējais AI ir spējīgs izlīdzināt atšķirības. Izrādās, ka manas šaubas par risinājuma efektivitāti ir sižeta pamatā. Bet tālāk neizteikšos, lai nenomaitātu citiem lasītprieku.

Sižeta līnija, ja esam godīgi pret sevi, nav nekas unikāls zinātniskās fantastikas žanram. Mākslīgie intelekti ir nodarbinājuši cilvēku prātus jau sen. Tāpat kā jautājums, kur ir vieta cilvēkam, ja pasauli vada mākslīgais intelekts (AI), un kāds ir šis AI. Radch Impērija balstās tieši uz AI, šī civilizācija jau sen ap savu zvaigzni ir izveidojusi Daisona sfēru un ļoti rūpējas par savas civilizācijas saglabāšanu. Lai pasargātu savu civilizācijas kodolu neskartu, viņi ir iekarojuši diezgan lielu kosmisko impēriju, kurai jākalpo kā buferim starp teorētisko pretinieku un Radch centrālo sistēmu. Viss rit labi līdz Radch sastopas ar līdzvērtīgu pretinieku un ir spiesta noslēgt sev neizdevīgu līgumu. Šis līgums aptur ekspansiju un impērijā sākas nopietnas pārmaiņas, kas ietekmē pilnīgi visas sfēras. Šajā vidē tad arī darbojas Justice of Toren kosmiskas kuģis. Jā, šīs grāmatas galvenais varonis ir kosmosa kuģis (tas gan arī nav nekas jauns, palasiet Banksa Kultūras ciklu).

Autores galvenais varonis konsekventi, runājot par citiem cilvēkiem lieto personas vietniekvārdu “she”. Šī lieta mani sākumā mulsināja, sāku filosofēt par to, ka AI iespējams ir vienalga pie kāda dzimuma pieder būtne. Tad iespējams, ka Radch valodā šim vārdam ir kaut kāda dziļāka jēga. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka autore to vienkārši ir iebāzusi tur, lai mulsinātu lasītāju. Godīgi AI, kurš spēj kontrolēt tūkstošiem savu fragmentu, nolasīt informāciju no apkārtnes, skanēt un zondēt, nespēs noteikt sarunu biedra dzimumu, tas ir vienkārši smieklīgi un nepraktiski. Sevišķi ņemot vērā, ka kosmosa kuģi strādā ar saprātīgām būtnēm un izšķir to emocijas. Taču, kā vēlāk izrādījās esmu nepietiekami cītīgi lasījis grāmatu, Radch pārstāvjiem dzimums ir tik nenozīmīga lieta, ka viņi lieto dzimtei nespecifisku vietniekvārdu, kas tekstā reprezentēts ar she.

“She was probably male, to judge from the angular mazelike patterns quilting her shirt. I wasn’t entirely certain. It wouldn’t have mattered, if I had been in Radch space. Radchaai don’t care much about gender, and the language they speak—my own first language—doesn’t mark gender in any way. The language we were speaking now did, and I could make trouble for myself if I used the wrong forms.”

Pasaule ir tipiska, kosmiskā impērija ar daudzām planētām, starpstacijām un transporta vārtiem. Izņemot AI fragmentāciju praktiski netiek pievērsta nekāda cita uzmanība tehnoloģiju attīstībai. Tāpat minimāli tiek sniegta informācija par apmeklētajām pasaulēm. Kaut cik bija aprakstīta kādas Ledus planētas ikdiena (viņi tur ēd kāpostus, starp citu). Var redzēt, ka autore šajā lietā ir iesācēja un arī ekspansijas ekonomiskos pamatus vairāk balsta uz Romas Impērijas precedentu, nevis iedziļinās jautājumā pēc būtības. Viņa faktiski nesaprot, ka attīstot kosmosa transportu līdz noteiktam līmenim (Šeit jau civilizācija ir uzbūvējusi Daisona sfēru. Tas ir tad, kad civilizācija vairs nevēlas zaudēt nevienu vatu no zvaigznes enerģijas un ievieto to tādā kā dobā lodē, kuras uzdevums ir uztvert visu zvaigznes starojumu. Būtībā tas nozīmē visas planētas un asteroīdus pārveidot šīs sfēras virsmā.), iekarot kādu planētu resursu dēļ ir pilnīga bezjēdzība. Tādēļ visa tā namu tirgošanās par ietekmi uz jaunajām planētām nepārliecināja. Cita lieta – ekspansija, lai novērstu potenciālus draudus, bet tas neprovocētu uz nepārtrauktu ekspansiju tūkstoš gadu garumā.

To visu apdomājot, mākas vien secināt, ka stāsts mums vairāk ir par AI, kurš jūt, kuru var aizvainot un, kurš grib kā labāk. Par tādu Ai, kurš nebūt nav pilnīgi racionāls un kurš tūkstošgadu laikā ir kļuvis pārāk līdzīgs cilvēkam, lai pats sevi spētu no tiem nošķirt. Viņa mērķis pēc būtības ir atriebība, atriebt savu un savas komandas bezjēdzīgo nāvi un pie reizes iznīcināt šīs bojāejas iemeslu uz visiem laikiem. Pacelt konfliktu no aizkulišu cīņām līdz atklātam karam. Tomēr biju no grāmatas sagaidījis ko nedaudz vairāk.

Pozitīvais – aizraujošs sižets, labi varoņi un viņu pagātne, interesantā veidā pasniegti notikumi un to interpretācija, praktiski nav liekvārdības. Sižeta centrālais katalizators ir brīnišķīga ideja.

Ne tik labais – pasauli vajadzētu nedaudz pieslīpēt, sevišķi ekonomiku un loģistiku, dot nedaudz vairāk mājienus par Radch vēsturi un par Impērijas valdnieci Anaander Mianaai, bet gan jau ar laiku tas  viss būs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Personāži te ir daudz spilgtāki par dekorācijām, un tā arī ir grāmatas galvenā vērtība. Te AI savā starpā nekomunicē ar simbolu rindām, bet verbāli kā cilvēki. Autore mēģina atbildēt uz jautājumu, kāda būs sabiedrība, ja to pārvaldīs AI, viņai šī pasaule nebūt nav mūžīgās laimības zeme, bet nevarētu teikt, ka tā būtu drūmā distopija.