Navigate / search

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

mazais-bizons

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

Zvērkāvis by Džeimss Fenimors Kūpers

Zvērkāvis

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, tagad domāju uzsākt nelielu indiāņu grāmatu lasīšanas maratonu. Šī tēma man bērnībā bija ļoti iemīļota, un par pārsteigumu pats sev es atklāju, ka viņa man šķiet pievilcīga joprojām. Kūpers gan kā rakstnieks nav tas izcilākais, bet viņa darbi man bērnu dienās patika tik un tā.

Zvērkāvis vēlāk pazīstams arī kā Vanagacs ierodas pie kāda meža ezera, kas atrodas tagadējā Ņujorkas štatā. Plāns ir atlikt kādu delavēru virsaiti Čingačguku, puikām ir padomā neliela šepte. Viņa ceļabiedrs Harijs Mārčs ir ceļā sastapts robežnieks garš un skaists, nodarbojas ar medīšanu un iesaukts par Nerimšu, jo līdz ar pulvera smakas saošanu, viņš ņem pēdu neatskatīdamies. Meža ezeru par savu īpašumu ir pasludinājis kāds Toms Haters, cilvēks ar tumšu pagātni un divām meitām. Džūdita ir smuka un gudra, bet Hetija ir mazprātīga. Zvērkāvja apmeklējuma laikā Hateram uzbrūk nodevīgie mingi, un sākas cīņa par izdzīvošanu.

Ja es sauktu Kūperu par izcilu rakstnieku, tad es melotu. Viņam piemīt praktiski visas sliktās īpašības, kuras vien rakstniekam var piedēvēt un, ja vien es varētu atgriezties atpakaļ bērnu dienās, kad šāds literārais izstrādājums man šķita laba un aizraujoša lasāmviela!

Zvērkāvis ir delavēru uzaudzināts baltais cilvēks. Viņam piemīt augsta pašcieņa, morāli viņš iemieso paraugcilvēku un nekad nemelo. Smuks gan diez ko nav, bet ar savu nepiespiesto tiešumu viņš meičām patīk. Lasot no šīs dienas viedokļa, var uzslavēt autoru, ka šis nav kautrējies sarkanādainos nostādīt uz viena pakāpiena ar baltajiem cilvēkiem. Ir jau tādi pusmežoņi ar saviem tikumiem, tomēr prognozējami un cienījami ļaudis. Tas gan neattiecas uz mingiem-irokēziem-hūroniem, tie ir īsteni maitas gabali, neuzticamāki par vēju un kanādiešu pakalpiņi. Skuķi Zvērkāvi neinteresē, taču laba plinte un brieži gan nav smādējama lieta. Interesanti, ka oriģinālais grāmatas nosaukums Deerslayer, burtiski būtu jātulko kā Briežkāvis.

Harijs Mārčs ir tipisks mutes brūķētājs un uzmetējs. Viņam ir plāni uz Džūditu, un šis ir sasolījies nosist katru viņas nākamo vīru, ja vien tas nebūs viņš. Patīk viegla nauda un īpaši ar prātu neizceļas, toties ir varens rīcības cilvēks. Viņam ļoti līdzīgs cilvēks ir Toms, kas arī ir visnotaļ netālredzīgs cilvēks, kura vienīgie panākumi dzīvē ir divas meitas, cietoksnis uz ezera un cietoksnis liellaiva. Domāju, ka pie bērnudienas mīlestības pret šo grāmatu ir vainojami pēdējie divi faktori. Kurš puika gan negribētu burāt pa ezeru un dzīvot uz pāļiem uzceltā mājā.

Čingačguks, kurš nez kādēļ no bērnības ir iespiedies atmiņā kā megaindiānis grāmatā vispār praktiski neeksistē. Te ir tikai pāris dialogi, viņam veltītas slavas dziesmas un klusējošā piekrišana. Tāda slēptā klātbūtne, kas praktiski neko neietekmē.

Džūdita ir smuka un māk lasīt. Tiem laikiem priekš sievietes tas bija vairāk nekā vajadzīgs. Viņa ir arī nedaudz ar savu viedokli, kas garantē, ka nekāda labā sieva no tādas nesanāks. Hetija ir ne šāda, ne tāda. Galvenais viņas mīnuss ir mazprātība (cik noprotu, garīgi neattīstīta). Tas gan viņai nav traucējis iemācīties lasīt, citēt Bībeli vietā un nevietā un uzvesties tīri racionāli. Viņai gan ir pataloģiska nosliece uz patiesību, tas lieti noder dažiem sižeta pavērsieniem.

Grāmatai ar sižetu ir diezgan pašvaki. Tuvākā anotācija notiekošajam varētu būt pāris dienas Zvērkāvja dzīvē. Ir trīs puiši un trīs meitas. Tā kā Čingačguks ir indiānis, tad viņam ir padomā sava skvo, un patiesībā ir tikai divi pāri. Zvērkāvis uz attiecībām neraujas un, lai gan viņa dialogi lauž meičām sirdis, skaidra lieta, ka nekāda jēga no tā nebūs. Nerimša grib tikai vienu meiču, bet tā viņu pamatotu iemeslu dēļ negrib. Tā kā īsti nekāds mīlestības romāns te nesanāk. Notikumi, lai cik man viņi saistoši nešķistu bērnu dienās, patiesībā nav nekādi, tie ir visnotaļ komiski, kur galvenie varoņi vienā laidā krīt gūstā, un kad no tā atbrīvojas, krīt gūstā atkal. Skalpēšana tiek piesaukta riņķī apkārt un šajā jomā Nerimša ar Hateru uzvedas kā īsti atsaldeņi. Par laimi indiāņiem un lasītājiem viņu spējas ir pilnīgi neiemērotas šim pasākumam.

Dialogi ir kaut kas briesmīgs, visi runā tā it kā būtu sapulcējušies saviesīgos pasākumos. Ar gariem pārspriedumiem un augstiem vārdiem grēko visi personāži no indiāņu puišeļiem līdz ciniķim Tomam. Ticamības moments pazūd uzreiz, kā varoņi atver muti. Autora tieksme dzejiski aprakstīt dabu ir pielīdzināma “Straumēniem”, taču tikai daudzuma ziņā, šeit tie izklausās samāksloti un smieklīgi.

Paši galvenie varoņi grāmatai absolūti nav vajadzīgi. Notikumi viņus nekādi neizmaina, visi paliek tādi paši kādi bija grāmatas sākumā. Ja vien par personas izaugsmi neskaitām nāvi, tad tādas te vispār nav. Nav arī īsti skaidrs kāds ir autora vēstījums lasītājam izņemot labus vārdus par dažiem atsevišķiem indiāņiem.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, un arī tikai par bērnu dienas atmiņām. Ja te nebūtu cietokšņa uz ūdens, tad viņu nelasītu pat pusaudži. Ja esi lasījis bērnu dienās, tad noteikti nepārlasiet, nevajag sabeigsiet savas gaišās bērnības atmiņas. Ja tev jau ir pāri sešpadsmit gadiem, tad nopietni apsver to vai ir vērts lasīt.

Oceola – seminolu virsaitis by Tomass Main-Rids

Oceola seminolu virsaitis

Manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā ir pienākusi indiāņu grāmatu kārta. Main-Rida darbi mani bērnu dienās vienmēr skaitījās kā laba lasāmviela. Katram jau bērnībā ir tāds indiāņu periods, kura laikā tiek izlasīts viss par indiāņiem, kas vien iespējams.

Jaunais Rendolfs ir sava tēva plantācijas mantinieks. Puika aug savā vaļā, dienas pavadot medībās un apstaigājot plantācijas teritoriju. Rendolfi Floridā skaitās diezgan cienījami plantatori. Pret vergiem viņi izturas labi, arī ar idiāņiem nenaidojas. Taču pienāks brīdis, kad Lielais tēvs nolemj seminolu ciltij, pārkāpjot visus iepriekšējos līgumus, atņemt viņu zemi un indiāņu vietā nometināt baltos cilvēkus. Lieki piebilst, ka visi apkārtnes plantatori ir par. Rendolfs un viņa bērnības draugs indiānis Oceola tagad atrodas katrs savā konflikta pusē.

Autors savulaik pats ir bijis ASV karavīrs un piedalījies dažādos lokālos konfliktos. Tādēļ viņa stāstos sastopama diezgan liela autentiskuma piedeva. Lasot jāņem vērā, ka šī grāmata ir dēku romāns, un tas ir sarakstīts tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Visi notikumi tiek aprakstīti kā Rendolfa stāstījums, un tas ir pietiekoši aizraujošs, lai spētu aizraut pusaugu lasītāju. Tagad, kad indiāņu periods man jau sen ir aiz muguras, es nevarētu apgalvot, ka grāmata būtu kas izcils.

Rendolfs ir dīvains cilvēks. Ja mēs lasot apstājamies un padomājam par to, ko viņš nupat ir izdarījis. Rendolfs ir radīts kā tēls, kura atstāstu lasot pat visneuzmanīgākais lasītājs varēs pilnā balsī bļaut :”Tur neej, to nedari, tas ir ļauns cilvēks”. Tas par Rendolfu (nepamatoti) rada priekšstatu, ka puika ir nedaudz apdalīts ar prāta spējām un tāds lempīgs vientiesis, kas visu it kā redz, bet saprot tikai tad, kad viss jau beidzies. Kā jau dēku romāna galvenajam varonim pienākas, viņš ir arī ļoti impulsīva rakstura. Stāstā gan pats apgalvo, ka ir tīrais miera mika un visu dara pārdomāti. Taču patiesībā viņa domas un jūtas mainās atbilstoši sižeta vajadzībām. Viņs var ar biedriem nosēdēt četras dienas degošā mežā ēdot zirga gaļu, kur viņus visu laiku apšauda indiāņi, kas tikko nogalinājuši viņa māti. Taču ticis ārā, viņš mierīgi spēj visu piedot un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Viņa draugs Oceola seminolu virsaitis gan ir daudz skaidrāks personāžs. Viņu vada atriebība, baltie viņam atņēma tēva fermu, un viņš ir nozvērējies atriebties saviem pāridarītājiem un jāatzīst visai sekmīgi. Kā viņš no jaukteņa fermera izsitās līdz virsaitim, to autors mums nepastāsta. Tāpat Oceola tiek nedaudz glorificēts, viņš ir īsts izglītots džentlmenis, kas jaunībā lasījis grāmatas, un ir visnotaļ spēcīgs militārais taktiķis.

Dzeltenais Džeks ir īstenais Rendolfa ienaidnieks. Viņiem bērnībā iznākusi saķeršanās, un kā jau jauktenim pienākas, Džeks ir īsts nelietis. Viņš strādājot savas neģēlības daudzas reizes tikai par mata tiesu ir izglābies no taisnīga soda, taču tas viņa vēlmi atriebties Rendolfam ne par kapeiku nemazina.

Un tad vēl visam pa virsu ir jaunā Rendolfa un Majumi mīlestība. Te gan autors nav īpaši vēlējies izpausties, bet šķiet, ka Rendolfs ir no tiem, kas iemīlas uzreiz un uz visu mūžu. Majumi viņš ir redzējis pāris reizes mūžā jaunībā, kad kopā ar viņu un viņas brāli Oceolu drasēja pa laukiem un mežiem. Cik var noprast, bez sasveicināšanās frāzēm viņi pat nav pārmijuši ne vārda. Taču tas neliedz viņam meiču iemīlēt un būt uzticīgam veselus piecus gadus.

Kas ir grāmatas galvenā vērtība? Manuprāt, tas, kā autors apraksta indiāņu pārvietošanas procesu. Valsts pilnvarnieks un vietējie plantatori tiek atspoguļoti ne īpaši glaimojoši. Te redzams kā baltie ar viltību izmāna no indiāņiem piekrišanu, liekot parakstīt dokumentus, kurus tie pat nespēj izlasīt. Liekulību un atskatīšanos uz sabiedrisko domu, militāro kampaņu izgāšanos, ne tik daudz sarkanģīmju kaujasspēju dēļ, cik pašu komandējošā sastāva stulbuma dēļ. Rendolfs, lai arī pats ir virsnieks, savās atmiņās nekaunas sunīt ģenerāļus.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma, un savā ziņā iemieso klasisku indiāņu stāstu, kur autors mazliet, mazliet, bet tomēr ir indiāņu pusē. Nedaudz kaitina tiem laikiem raksturīgā filozofēšana par “dabas bērniem” un balto cilvēku pārākumu, bet visumā labs darbs. Iesaku lasīt tad, kad uznāk vēlme palasīties ko vieglu aizraujošu un prātu nenoslogojošu.

Black Hills by Dan Simmons

black hills

Šo grāmatu atradu visai nejauši, skatījos vai Saimonss nav ko jaunu izlasīšanas vērtu sarakstījis. Šī tad bija viena no viņa jaunākajām grāmatām. Citu lasītāju atsauksmes gan bija visai pašvakas, sak, nav vairs tas. Neskatoties uz to, grāmatu sāku lasīt. Un ko tur slēpt, pēc četrdesmit lapaspusēm noliku viņu malā, domāju pavisam. Tomēr nav manā dabā atstāt grāmatu neizlasītu, un pēc nedēļas pie grāmatas atgriezos.

Grāmatas galvenais varonis ir Sioux cilts indiānis vārdā Paha Sapa. Paha Sapa nozīmē tos pašus Melnos pakalnus, kas kalpoja par tādu kā vietējo cilšu svētvietu. Par melniem tos sauca, jo uz līdzenuma fona pakalni apauguši ar kokiem izskatījās tumši. Pats Paha Sapa ir visai necils indiāņu puišelis, ir skaidrs, ka viņš nebūs ne karotājs, ne šamanis. Pats jau arī viņš pēc nevienas no šīm karjerām netiecas. Tēvs viņam ir miris jau pirms dzimšanas. Puisis pēc veiksmīgas kaujas sevi uzskatīja par neievainojamu, diemžēl otrā kauja šo pieņēmumu apgāza. Viņa māte sērās sevi pārlieku savainoja un dzemdībās mira. Tā nu viņu pieņēma cilts viedais vīrs Limp-a-lot (Klibo daudz). Puikam piemīt viena interesanta spēja, pieskaroties cilvēkam, viņš redz visu tā dzīvi un nākotni.

Grāmata sastāv no trīs galvenajām sižeta līnijām. Pirmā veltīta Paha Sapa pusaudža gadiem līdz Little Big Lorn kaujai, kurā indiāņu apvienotais karaspēks stājās pretī 7. Kavalērijas pulkam. Šī pulka komandieris bija Custer (latviski šķiet Kasters), kurš tad tur arī ņēma galu.

Otrā sižeta līnija veltīta pašam Kasteram, tikai viņš nejauši nonācis Paha Sapa galvā. Puika nejauši bija pieskāries bālģīmju karavadonim tā nāves brīdī un notvēris viņa dvēseli. Šī gan vairāk izpaužas kā Kastera domu vēstules savai sievai Elizabetei.

Trešā veltīta 1930-tajiem gadiem. Paha Sapa netieši palīdz postīt savu senču svētvietu. Sešiem veciemtēviem ir pienācis gals, viņu vieta tiek veidots Rašmūras komplekss. Tauku ņēmēji ir triumfējuši, viņi ir paņēmuši visu. Indiāņi dzīvo rezervātos, viņu tradīcijas tiek aizmirstas un svētvietas apgānītas. Paha Sapa ir dota iespēja atriebties, jo viņš šajā projektā ir galvenais sprāgstvielu speciālists.

Kopumā visai labs lasāmais. Autors, sev raksturīgi, pamatīgi izpētījis lietas, par kurām viņš raksta. Tā nu mēs bonusā uzzinām Bruklinas tilta konstruēšanas nianses, prezidentu galvu tēlniecības nianses, lielās Depresijas ietekmi uz ikdienu, milzu putekļu vētras efektiem, Sioux indiāņu valodas smalkumus un indiāņu bālģīmju attiecību nianses.

Nepatikās daudzo indiāņu vārdu lietošana ar tūlītēju tulkojumu angļu valodā. Man kā šīs valodas nepratējam tas reāli kaitināja. Kāda velna pēc man lasīt vārdus valodā, kuras izrunu es nemaz neprotu. Saprastu jau, ja vietām, nevis katrā rindkopā. Kastera līnija arī bija vāja, tā lielākoties sastāvēja no virsnieka erotiskajām fantāzijām un reālu pienesumu grāmatai bija grūti atrast. Pēc kāda laika es viņa vēstules Elizabetei lasīju pa diagonāli.

Grāmatas beigas arī man izraisīja vilšanos, kaut ko tādu no šī autora es nebiju gaidījis. Protams, labi jau ir, ka iebaksta indiāņiem, ka tie paši nemaz nav bijuši nekādi labiņie pirms balto parādīšanās. Arī viņi paši ir bijuši Tauku ņēmēji gan no zemes, gan cits no cita. Nepamatoti kari, zemju iekarošana, cilšu iznīcināšana, tas viss labi. Bet tas nākotnes redzējums – reāla cukurvate, jeb prastāk izsakoties – globāla krustām samīžšana.

Tas viss kopā man liek grāmatai likt 7 no 10 ballēm. Izlasīšanu nenožēloju. Patīk reālu faktu iepīšana stāstā. Bet otrreiz diez vai lasīšu.

%d bloggers like this: