Navigate / search

Skotijas apceļošana V

1. jūnijs

Šodienas plāns ir pavisam plāns – jātiek atpakaļ līdz Aberdīnai. Tas nozīmē, ka gandrīz visu dienu sēdēsim mašīnā. Ceļamies agri, paēdam brokastis, tās pilnībā atbilst tam, ko esam izvēlējušies iepriekšējā vakarā. Sakravājam mantas un braucam prom.

No name Skotijas ezers

Atpakaļceļš ir cits, nevis tādēļ, ka būtu plānā ko apskatīt, bet gan vairāk, lai neredzētu jau redzēto. Laiku pa laikam piestājam pie kāda kalnu ezeriņa, papētām apkārtni un atkal braucam. Brauciena laikā izlemjam apmeklēt Dunrobin castle. Tik daudz mums laika atradīsies. Šī pils savulaik ir bijusi lielākā māja Skotijā. Tās īpašnieks aizrāvies ar aitkopību, no zemēm patriecis daudzus savus zemniekus. Tomēr sliktie darbi viņam atpakaļ nav nākuši, un viņu dzimta ir topā joprojām.

Dunrobin pils

Apskatot pili secinu, ka tā patiešām atbilst pils kategorijai. Tai nav nocietinājumu, jo tās būvēšanas laikā artilērija jau bija vispārzināma lieta. Toties ir ļoti daudz tornīšu un klasiskais pils dārzs, tāda miniatūra Versaļas dārza kopija bez kanāla. Sākam ar pils apmeklējumu, te apskatei atvērtas nedaudz pāri divdesmit istabām. Ja nu kādu interesē, tad šī bija pirmā vieta, kurā redzēju īstas autentiskas Čipendeila mēbeles. Uz aci gan neizskatās miljonus vērtas, smuks galds, nekas vairāk. Kā cītīgam grāmatu lasītājam, mani visvairāk tracināja grāmatu plaukti, kuriem netiek klāt. Visiem priekšā aizskrūvēts organiskais stikls. Jā, skaidra lieta, te liela daļa grāmatu ir antikvariāts, tomēr gribētos jau nedaudz pašķirstīt vismaz kādu. Nākas kompensēt to ar grāmatu nosaukumu lasīšanu. Nevar teikt, ka tie būtu dikti iedvesmojoši, sējumi par dzimtu vēsturi, vietējās floras un faunas apraksti, kāda grāfa medību teorijas un tamlīdzīgi nieki.

Blandāmies pa pili, kur starp citu nedrīkst fotografēt, jo privātīpašums. Maija saslavē vietējo uzraudzi par skaistajiem puķu pušķiem, un dabūjam noklausīties stāstu par to, kā tie ik pāris dienas tiek atjaunoti, un viss lielākoties ir no pašu dārziem. Citi atkal grābstās gar svečturiem un dabū rājienu no uzraugiem par sliktu uzvedību. Kā jau visos populāros tūrismu objektos, galvenā māksla te ir neuzdurties lielai pensionāru grupai, kā likums, vācu. Jo tad nevarēs neko paši apskatīt. Cik var dzirdēt no gidiem, tie nestāsta neko vairāk kā no lejā nopērkamās grāmatas. Tā kā to esmu izlasījis kāpdams augšā pa trepēm uz apmeklējamo telpu sākumu, neko jaunu neuzzinu.

Dunrobin dārzi

Pils dārzs ir smuks, nekas grandiozs, vienkārši smuks, vietām pat nepļauts, bet nevarētu teikt, ka tas ko maitātu. Dārzā ir arī bonuss plēsīgo putnu šovs. Pēdējo reizi tādu redzēju Singapūrā. Te lieta nav tik industrializēta, šova vadītājs vanagu, ērgļu un piekūnu audzinātājs un dresētājs savai lietai nododas ar sirdi un dvēseli. Skatītājiem tiek pastāstīts par katru putnu, kas šovā piedalās. Par to dzīvesveidu un spējām, par to, ka pie viņa šie dzīvo cepuri kuldami, un ka labs putns var mierīgi apgādāt ģimeni. Ja gadās uz to pusi aizkulties, iesaku, nekad uz vanagu vairs neskatīsieties kā uz parastu putneli. Man kļuva skaidrs, kādēļ plēsīgie putni ir kā traki uz cālēniem. Tie viņam ir kā Red Bull aizstājējs. Cālēns, tikko izšķīlies, ir pilns ar vitamīniem un minerālvielām savām pirmajām dzīves dienām. Šovu skatoties, laiks rit nemanot, beigās iespēja fotografēties ar putniem, bet nu rinda tāda, ka dodamies vien atpakaļ.

Kā jau katrs pieredzējis publisko pasākumu apmeklētājs ir novērojis, pēc pasākuma beigšanās cilvēki sadalās praktiskajos un nepraktiskajos. Praktiskie zina sava pūšļa ietilpību un spēj stratēģiski izplānot savu virzīšanos uz tualetes pusi tā, lai nav sakrustojušam kājas jāstāv rindā pārdesmit minūtes. Nepraktiskie par to attopas tikai ieraudzījuši mērķtiecīgu baru dodamies uz iestādījuma pusi. Tā kā te cilvēki ir lielākoties vecāka gadagājuma, tad man īpaši jāsatraucas nav. Vispār jau vīrieša cilvēkiem viss tualetes apmeklējuma process norit ātrāk, un rindu pie durvīm praktiski nav iespējams novērot.

Inverness

Nākošais pieturas punkts ir Inverness pilsēta, noliekam mašīnu vecpilsētā un sākam pilsētas apskati. Maijai ir ideja, ka jāredz slūžas un kanāls. Neko darīt, velkamies vien uz tām slūžām. Pa ceļam iečekojam vecpilsētas baznīcas torņus, tīri smuka pilsētiņa, bet ne ar ko īpaši neizceļas. Līdz slūžām ir labs gabals, bet beigās atrodam arī tās. Nav nekāda izcilā inženiertehniskā būve, pa gabalu nemaz nevar ieraudzīt. Pa ceļam gan ievērojama, ka visas B&B mājas ir forši sakoptas un ar uzrakstiem vietu nav.

Inverness kanāls

Ejot gar kanālmalu iečekojam ķiršu kokus, kurus iespējams drīz varētu apciemot, ja sanāktu aizkavēties, papētām jahtu piestātni, cita te nekā nav. Ja vien neskaita ierāvušu puspliku, pusmūža vīru, kas kaut ko bļaustās un dikti grib komunicēt. Tā, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, arī mēs viņu ignorējam. Šāda attieksme gan vīru aizkaitina, bet ko padarīs, ja sēž ne tajā kanāla krastā. Atpakaļ ceļā aplūkojam skotu dzīvojamos rajonus. Vienstāvu tipiskās mājas ar izbūvētiem bēniņiem, visas praktiski vienādas. Dārzi tie gan ir dažādi – no perfekti kopta desmit kvadratmetrus zāliena līdz tik pat pašam miskastes laukam. Tas iešanu padara ne tik garlaicīgu. Tikuši atpakaļ centrā, sākam šopingu. Gribās jau iepirkt pa kādam suvenīram, kuru pēc tam mājās ielikt stūrī un ļaut krāt putekļus. Es beidzot tieku pie sava Dark Souls II spēles eksemplāra, kas izmaksāja divreiz lētāk nekā mūsu zemē.

Tālākā dienas daļa ir visai vienmuļa, braucam uz Aberdīnu, un tās nomalē nonākam tikai ap vakara pusi, iekožam vakariņas, sakārtojam somas un liekamies gulēt.

%d bloggers like this: