Navigate / search

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

%d bloggers like this: