Navigate / search

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: