Navigate / search

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

harry-potter-and-the-chamber-of-secrets-harry-potter-2-by-j-k-rowling-jim-kay-illustrator

Jau trešo mēnesi grāmatu blogeru vidū norisinās pasākums saukts #harryreadalong. Tā ietvaros, visi kas piedalās, izlasa pa Potera grāmatai mēnesī. Jautāsiet, kā tas nākas – trešais mēnesis, bet aprakstā otrā grāmata? Nav jau tā, ka es nespētu atrast laiku vienai Harija Potera grāmatai mēnesī, bet septembrī es nelasīju visnotaļ savtīgu iemeslu dēļ. Es gaidīju, kad beidzot iznāks šīs grāmatas ilustrētā versija. Jau no bērnu dienām zinām, cik liels atspaids pēc pāris rindkopu uzlasīšanas ir skaista attēla apskatīšana, tādēļ nācās vienu mēnesi izlaist. Nekas, šomēnes izlasīšu divas.

Katrs, kurš naktī ir sitis odus saprot, ka ļaunumu nevar uzvarēt. Klāt pieliekam patvaļīgu būvniecību, būvprojekta nesaskaņošanu un iegūstam Noslēpumu kambari. Lai notikumi būtu interesantāki, par galveno varoni izvēlamies bāreni (tīri Dikensa gaumē), kuru nosūta uz burvju skolu. Tajā šogad augstu vilni sitīs snobisms un rasisms, kur “īstie burvji” mēģinās pierādīt, ka ir pārāki par draņķasiņiem. Fonā savas ļaunās lietas darīs Voldemorts, bet priekšplānā Harijs, Hermione un Rons risinās problēmas, kuras nav pa spēkam Dumidoram.

Ap šo brīdi autore jau bija sapratusi, ka grāmatu sērija izvērtīsies visai gara un nolēma nedaudz pastāstīt par Voldemorta bērnību, parādīt, ka tas ir bijis slikts puika jau no paša sākuma. Un mēs jau visi zinām, kas notiek ar sliktiem puišeļiem, palikšana bez deguna ir tikai tāds sīkums. Šī grāmata ieliek pamatus tam, lai neviens lasītājs nekad nejustu līdzi Voldemorta idejām.

Burvju pasaule šoreiz radīja tādu stagnējošu sabiedrību, te nekas nav mainījies jau gadu simtiem. Visi dzīvo tādos kā nedaudz uzlabotos viduslaikos, daudzas atsauksmes uz vecajiem labajiem laikiem. Artefakti, kas laiku pa laikam parādās, nāk no senatnes, un kopumā rodas priekšstats par miljonāru mazmazbērniem, kas nodzīvo savas pēdējās mantojuma paliekas. Tomēr arī šeit ar atradusies vieta rasismam. Te šķiro nevis pēc ādas krāsas, bet pēc izcelsmes. Tā droši vien ir atsauce uz laikiem, kad elitārajās privātskolās sāka ierasties bagāto tirgotāju bērni, bet šeit šis pasākums ir vairāk konflikta radīšanai un sižeta attīstīšanai, nevis kaut kādai sociālo slāņu restrukturizācijas analīzei. Šeit tas viss ir vairāk tā – arī tīrasiņu burvji mēdz būt nemākuļi, un viņiem vienkārši skauž apķērīgo draņķasiņu panākumi.

Joprojām nebeidz pārsteigt izcilā Dumidora nespēja aptvert notiekošo. Acīmredzot administratīvais darbs aizņem tik daudz laika, ka viss pārējais aiziet pašplūsmā. Nerunāšu par nolaidību, zinot, ka skolas telpās atrodas apdraudējums, kurš ir bīstams visiem skolēniem, visi jau gadu simtiem ir veiksmīgi to ignorējuši un izliekas, ka nekā tāda te nav. Šī sižeta sadaļa raisa visvairāk jautājumu, un ir diezgan neloģiska pat pasaulē, kur visu var uzburt ar burvju nūjiņu.

Toties ar piedzīvojumiem te viss ir kārtībā, puisēns, kurš izdzīvoja ir īsts pasaules glābējs. Bez viņa tā burvju pasaule nudien aizietu pa grunti. Taču, ja problēmai pieķeras Harijs, Rons un Hermione, tad ļaunie var pinkšķēdami mukt pa stūriem. Nav tā, ka viss vienmēr ietu kā pa sviestu, un autorei joprojām ir izdevies saglabāt balansu starp piedzīvojumu aprakstiem un varoņu izaugsmi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka burvju pasaulē ir nopietnas problēmas, kuras neviens īsti nevēlas risināt.

Lieku 9 no 10 ballēm. Izcils darbs, ja vēl nav nācies izlasīt visu sēriju, tad nemaz nevar iedomāties kā tas viss beigsies. Tipiskās dekorācijas un nebeidzamās atsauksmes uz britu bāreņu literatūru nespēj samaitāt labu stāstu. Ilustrācijas ir vienkārši burvīgas!

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Harry Potter and the Philosopher's Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay

Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling, Jack Thorne, John Tiffany

Harry Potter and the Cursed Child

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu lasījis Harija Potera sēriju divas reizes noteikti. Nevaru teikt, ka esmu šīs sērijas aizrautīgs fans, taču novērtēju to kā ļoti labu. Sērijai sen, sen atpakaļ tika pielikts punkts. Taču no agrāku laiku rakstnieku piemēriem jau varēja pieredzēt, ka labam naudu pelnošam stāstam nav lemts apstāties pašam no sevis vai tik triviāla iemesla dēļ, ka rakstniece, redz, visu esot pateikusi. Skaidrs, ka turpinājumam, lai ar’ kādam, bija jābūt. Par to, ka grāmata būs dižpārdoklis, liecināja kaut vai tas, ka nākamajā dienā pēc izdošanas tā bija pieejama manā piemājas grāmatu bodē. Skaidrs, ka nopirku un sāku lasīt.

Man jāatzīstas vienā bērnu dienu vājībā – man savulaik dikti patika lasīt lugas. Esmu izlasījis visas Blaumaņa un Raiņa lugas, vismaz tās, kas ronamas kopotajos rakstos. Papildus lasīju visādas lugu antoloģijas skolēniem. Tas, ka grāmata sarakstīta lugas formā, man nemaz neuztrauca. Lugu lasot galvenais ir atcerēties, ka tās pilnai uztverei vajag arī aktieri un dekorācijas. Lugas dialogi ir tikai stāsta asaka, uz kuras miesu uzliek režisors un aktieri. Tāpēc nav jēgas runāt par tēlu plakanumu un emociju trūkumu, šajos trūkumos pie vainas visbiežāk ir paša lasītāja iztēle. Tāpēc uzreiz var ķerties klāt pie paša stāsta.

Brīdinājums – turpmākais teksts satur MAITEKĻUS. Ja iepriekšējos desmit un vairāk gadus esi atradies komas stāvoklī un neko par Hariju Poteru (zēnu, kurš izdzīvoja) neesi dzirdējis, tad tālāk nelasi. Harijs Poters ir apprecējies, strādā Maģijas ministrijā un ir trīs bērnu tēvs. Divi viņam padevušies normāli un cerības attaisnojoši, bet trešais Albuss ir tāds, kāds ir, mācās vāji, skola nepatīk un konfliktē ar ģimeni. Te uzreiz jāatzīmē, ka arī kā tēvs Harijs nav diez ko izcils, acīmredzot gurķa rullēšana ministrijā viņam ir tik hroniska, ka savus dīkdieņa paradumus viņš velk līdzi uz mājām.  Vēl trakāk -Albusa labākais draugs Skorpio ir Drako Malfoja dēls. Tas Harijam rada papildus problēmas. Lai nebūtu jāizsakās pavisam necenzēti – pateikšu īsi – stāsta Harijs ir pavisam dīvains tēvs.

Albuss ar Skorpio ir visnotaļ normāli puikas ar savām problēmām, kur galvenā ir vecāku cerību neattaisnošana. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nav ideju, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Labi vien ir, ka tieši viņi ir lugas galvenie varoņi, jo padevušies nudien sakarīgi, pietiekoši naivi savam vecumam. Pārņemti ar vēlmi padarīt pasauli labāku un rīkoties nepadomājuši. Viņi vāra vienas ziepes pēc otrām, un sižets, kurš no sākuma rit visai gausi, uz beigām uzņem nopietnus apgriezienus, kur notikumi rit mērkaķa ātrumā. Autoru kolektīvam, lai arī kurš ko te būtu rakstījis, vislabāk padodas pusaudžu un bērnu personāžu izveidošana. Tie ir dzīvelīgi un aizraujoši, savukārt pieaugušie ir garlaicīgi un standarta tipi, kas rīkojas pēc vienkārša algoritma un katrs spēlē kādu noteiktu lomu.

Visskumjākais visā šajā lugā ir tas, ka tā ir dažādu “Kas būtu, ja būtu” scenāriju kompilāciju. Kā būtu, ja Voldemorts uzvarētu – lūdzu – šeit viens no iespējamajiem scenārijiem. Un kā būtu, ja Rons neapprecētu Hermioni – redz, kur arī tāds scenārijs. Un kā būtu, ja Harijs varētu novērst savu vecāku nāvi … Visu laiku tādā garā, grāmatas esmu lasījis daudz un šādu scenāriju attīstības variantu apskatīšana man šķiet lasītāju iztēles iegrožošana. Ja jau atstāji sēriju ar atvērtām beigām, tad nav ko mēģināt kanonizēt noteiktus varbūtējo notikumu attīstības scenārijus. Tagad lasītājs, kuram pašam slinkums darbināt smadzenes, tiek nodrošināts ar “pareizajiem” scenārijiem. Es personīgi biju nedaudz pārsteigts, ka tik nodrāztu sižeta līniju vispār ir ielikuši kā centrālo grāmatas sižetā. Bet ja tā distancējas no personīgajām sajūtām, tad tas ir tikai loģiski. Lugā nav vērts uzsākt neko jaunu un turpināt stāstu, savukārt uzticamajam lasītājam iespējams būs patīkami aplūkot dažādos iespējamos scenārijus. Tas ļauj īpaši neiejaukties pamatsērijā un nopelnīt un notikumu atgremošanu. Pa lielam uzvar visi, un neviens neaiziet tukšā. Nepatīkams ir vienīgi fakts, ka daži no nākotnes scenārijiem tagad ietilpst oficiālajā Harija Potera kanonā. Nu un vēl tas, ka šīs grāmata izraisīs bailes no ceļošanas laikā un visu pasākumu atliks vēl uz piecdesmit gadiem.

Vēl skarbāk bija tas, ka viss sižets ir vairāk vai mazāk iepriekš paredzams. Ļaunais tēls stāv kā bilde pļavā un ir skaidrs uzreiz. Ja esi lasījis par ceļošanu laikā, arī kaut kur citus, tad visi spriedumi un secinājumi par šāda pasākuma dabu būs jau dzirdēti un pašsaprotami.

Iespējams, ka dzīvu aktieru izpildījumā (it kā varētu būt arī miruši aktieri) viss izskatās daudz labāk, bet šādi luga nopelna viduvēja darba statusu un lieku 6 no 10 ballēm. Īstam Poteriādes fanam tā būs neliela morfija deva, lai izturētu vēl pāris gadu. Iespējamo vilšanos ar laiku noslāpēs attaisnojuma un dziļākas jēgas meklējumi. Šīs grāmatas iznākšana noteikti ir Voldemorta roku darbs, lai jauktu prātus vientiešiem.

The Casual Vacancy by J. K. Rowling

The Casual Vacancy by J. K. Rowling

Nu nevarēju es noturēties neizlasījis Harija Potera autores jaunāko darbu! Pirms iegādāties grāmatu, palasījos atsauksmes par to. Cik nu tās bija pieejamas, jo bija pagājusi labi ja diena kopš grāmatas iznākšanas. Te nu domas dalījās, citi sauca to par izcilu, citi par “sūdu biķeri”. Nospriedu, ka acīmredzot ir jāizlasa pašam, lai tiktu skaidrībā.

Kad klusā britu pilsētiņā Pagfordā negaidīti nomirst vietējais deputāts Barry Fairbrother, vietējās pašvaldības pārvaldē parādās brīva vieta. Viss jau būtu pavisam jauki, ja vien cīņa par to neatklātu, ka aiz jaukās pilsētiņas fasādes slēpjas vesels čūsku midzenis. Te viens ar otru karo pusaudži ar saviem vecākiem, iedzimtie ar iebraukušajiem, vīri ar sievām, skolotāji ar skolēniem.

Tipiska grāmata par mazpilsētu un tās iedzīvotājiem, un viņu noslēpumiņiem. Kā jau pieņemts, šie noslēpumi ir spējīgi sagraut karjeras un izjaukt attiecības. Reti kāda lieta ir interesantāka par svešiem kašķiem. Šeit nu to ir atliku likām, bērni, kas ienīst savus vecākus, narkomāni, laišana pa kreisi un veci aizvainojumi. Barija nāve ir kā īsts urķis, ar kuru pilsētiņas iedzīvotāji tiek pamatīgi izbakstīti un apmaisīti, tā ka visi sāk smirdēt.

Grāmatas tēli ir izstrādāti ļoti labi. Neskatoties uz to iespaidīgo daudzumu un vārdiem, kurus grūti atcerēties, beigās par viņiem mēs zinām diezgan daudz. Gan viņu noslēpumus, iepriekšējo dzīvi, pārdzīvojumus un vietu Pagfordas sabiedrībā. Diemžēl lielais tēlu daudzums man tā arī neļāva izvēlēties to, kuram just līdzi. Tomēr notikumi rit visai spraigi, un ir grūti nolikt grāmatu malā. Neviens jau noslaktēts netiek, bet visu laiku ir interesanti uzzināt, ar ko tas viss beigsies. Un grāmata, neskatoties uz to, ka lasītājam nav lāga, ar ko identificēties, ir īsts lapaspušu pāršķiramais, kas nelaiž tevi vaļā.

Te būs SPOILERI. Ja paskatās kritiski, tad nekā tāda jau tur nav, standarta sižets, standarta atrisinājums un nekāds nobeigums. Tas autorei, manuprāt, nav izdevies. Domājams, ka viņa sasniegusi norunāto lapaspušu skaitu ir nolēmusi mest rakstīšanai mieru un pilsētiņas iedzīvotāju konfrontācijai pielikt traģisku punktu. Nekas tā īsti atrisināts netiek. Un domājams, ka pēc kāda laika, kad kaislības būs norimušas, pilsētiņa atkal atgriezīsies normālajās sliedēs, kur viss notiek aiz kulisēm un atklāti neviens neplēšas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nekā izcila te nav, labs stāsts, kas balstās uz lasītāja ziņkārības apmierināšanu, nekas vairāk. Ir jau tiesa, ka rupjības tiek lietotas diezgan daudz un bieži, lai gan kas nu tai angļu valodā ir par rupjībām. Būs interesanti palasīties, kā tās būs iztulkotas krievu valodā. Jā, sekss ar’ te tiek pieminēts. Un vēl, šī tiešām nav Harija Potera grāmata. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem patīk lasīt šā brīža populārākās grāmatas, nebūs no sliktākajām.

%d bloggers like this: