Lost on Planet China: The Strange and True Story of One Man’s Attempt to Understand the World’s Most Mystifying Nation or How He Became Comfortable Eating Live Squid by J. Maarten Troost
Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.
Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.
Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.
Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.
Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.
Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.
