Navigate / search

Lost on Planet China: The Strange and True Story of One Man’s Attempt to Understand the World’s Most Mystifying Nation or How He Became Comfortable Eating Live Squid by J. Maarten Troost

Lost on Planet China

Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu  ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.

Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.

Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.

Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.

Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi  tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.

Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.

Getting Stoned with Savages: A Trip Through the Islands of Fiji and Vanuatu by J. Maarten Troost

Getting Stoned with Savages

Šo grāmatu iepirku laikā, kad apsvēru domu aizlaist uz kādu no dienvidu salām. Domāju, jāpalasa, ko tad cilvēki tur saskata un vai maz ir vērts braukt. Tomēr, kamēr grāmata nāca pie manis, mani vairs neinteresēja ne Fidži, ne Vanuatu. Bija pārgājis, nekas neatlika kā pagaidīt četrus gadus līdz interese parādās atkal.

Izrādās, ka grāmatas autors ir slavens ar savu iepriekšējo grāmatu, kas veltīta Kiribati, tur esot vesela nodaļa, kas veltīta Klusā okeāna salu suņu seksuālajai dzīvei. Šī grāmata stāsta par to, kā autos ir pavadījis daļu no savas dzīves Vanuatu un Fidži. Te nu varam izlasīt visu, ko autors ir piedzīvojis. Cik grūti ir atrast izīrējamu māju par sakarīgu cenu, cik sliktas ir komunikācijas un ka lielākā daļa šo salu iedzīvotāju joprojām pieturas pie sentēvu tradīcijām. Vanuatu ciltis var aptuveni iedalīt divas daļās, tie kas sien ap krānu lielu lapu un tie kas sien mazu.

Vanuatu savulaik bija slavena ar kanibālismu, tika ēsti visi, kas nebija cilts locekļi. Iespējams, tas izskaidro faktu, kādēļ uz salas, kur dzīvo trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāji ir deviņpadsmit valodas. Autors ar kanibālisma tēmu ir īpaši aizrauts, viņš pat mēģina atrast kādu pēdējo kanibālu. Dīvainas sagadīšanās dēļ visi bijušie kanibāli ir miruši pirms mēneša. Tāpat autoram sirdī ir iekritusi kava padzēriens, tāds vietējais diapezāms, kas atslābina. Tik laba kava kā Vanuatu neesot nekur, Fidži kava ir tīrais ūdens salīdzinot ar to. Kavu var pagatavot vai nu dodot kavas sakni košļāt bērniem, siekalas labi fermentējot un tad masu sajaucot ar ūdeni, vai arī samaļot, kas nav tas. Labi tiek aprakstītas pludmales, tūristi un vietējo dzīves stils. Pludmalēs pirms peldēšanas labāk ir uzprasīt par haizivīm, ar vietējām aviolīnijām ir labāk nelidot, un nekas te nenotiek pēc grafika.

Fidži autors bija apmeklēji tūlīt pēc kārtējā valsts apvērsuma, kur viens Lielais Vīrs nomainīja otru. Arī te visu nosaka cilšu pārstāvji un demokrātija ir tikai tāds širmis, kas ļauj likumīgi izlaupīt valsts kasi. Fidži ir salīdzinoši attīstītāka, te ir gan ķīniešu prostitūtas, gan tūrisma bizness ar viesnīcām. Laiku pa laikam vietējie iezemieši kaujas ar indiešu ieceļotājiem, bet visa visumā dzīvei nav ne vainas. Kanibālisms arī reiz ir bijusi populāra lieta, taču te nevis kā ēdiens, bet ziedojums dieviem. Vietējā novadpētniecības muzejā pat ir saglabāta pirmā apēstā misionāra kurpes zole.

Papildus varam uzzināt daudz par kargo kultiem,  vietējā biznesa specifiku, Jaunkaledonijas frančiem un simtkājiem. Kopumā ļoti interesanta grāmata, lasīju neatraudamies, tāds saistošs stāstījums, kur varbūt ne viss ir patiesība, bet labi parāda baltā amerikāņa vietējās dzīves uztveri. Esmu lasījis par šo grāmatu arī sliktas atsauksmes, ka autors nesaprotot Fidži un Vanuatu kultūru un vispār esot tipisks tūrists, kas grauj valstu reputāciju, bet to jau saka vietējie, kas uz sevi no malas paskatīties nemaz nevar. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti izlasīšu arī citas autora grāmatas par Kiribati un Ķīnu.

%d bloggers like this: