Navigate / search

По воде и земле на парусах by Роальд Герке

%d0%bf%d0%be-%d0%b2%d0%be%d0%b4%d0%b5-%d0%b8-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b5-%d0%bd%d0%b0-%d0%bf%d0%b0%d1%80%d1%83%d1%81%d0%b0%d1%85

Kā jau tas gadās, tad lielajos projektos vienmēr visgrūtākais ir beigu etaps. Man plauktā ir atlikušas vien ap desmit “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas, bet uz lasīšanu mani kaut kā nevelk, vienmēr atrodas kaut kas aktuālāks un labāks. Šī grāmatu sērija mani lielākoties ir pievīlusi.

Grāmatas autoru jau no bērna kājas ir vilcis uz ūdeņiem. Izmācījies par ķirurgu un no dežūras brīvajā laikā skatās uz jūru. Pirmie navigācijas braucieni viņam diez ko neizdodas. No pazīstama večuka izlūgta laiva ar piekarināmo motoru tiek nogremdēta Daugavā. Taču puisis nemet plinti krūmos un turpina savu hobiju. Sākumā viņš pārbūvē vienkāršu laivu buriniekā un kursē no Lielupes uz Daugavu. Tad nopērk īstu jahtu “Dēkla”, ar to aizceļo līdz Baltajai jūrai un tad līdz pašai Melnajai jūrai pa Volgu, un tad pa Donu. Taču ar to viss vēl nebeidzas, viņš nolēma, ka pa sauszemi var braukt tikpat labi kā pa upi un uzbūvēja jahtu uz riteņiem “Inro”. Tai nācās pārdzīvot pāris iterācijas, bet finālā autors pāri gadus atvaļinājumu pavadīja braukājot gar Arāla jūras stepēm.

Grāmatas stilu es sauktu par nelīdzenu, autors laiku pa laikam mīl ieslīgt sīkās detaļās un tad pēkšņi par pārsimts kilometru garu ceļa posmu pateikt  – daudz odu. Uzrakstītais nav ceļojumu dienasgrāmata, tas vairāk izceļ kādus atsevišķus notikumus. Ja pēkšņi sadomā lasīt šo grāmatu, lai saprastu, kā no nulles kļūt par izcilu burātāju, nav vērts. Autors gan pats atzīst, ka, piemēram, no savu agregātu būvniecības viņam ir maz sajēgas. Priekš tā viņam ir Jāņonkulis, kuram var izdīkt jaunu jahtas korpusu, kuram piekrūvēt Voshoda riteņus un braukt pa pludmali.

Taču vietām gadās arī interesantas nodaļas. Autora īstais talants ir spēja aprakstīt komandas iekšējās nesaskaņas. Būsim godīgi, īstos ceļojumu aprakstos nevienu neinteresē, kā tu nokļuvi no punkta A līdz B un ko paceļam redzēji. Visvairāk lasītājus interesē kašķi un strīdi. Tādēļ vietās, kur autors burā viens pats, aiz garlaicības var nomirt. Taču beigās, kur viņi ar trīs riteņjahtām plosās pa Arāla jūras piekrastes stepēm, lasīšana ir ļoti interesanta. Autors ir Rīgā sarunājis vēl četrus entuziastus, kas ir gatavi braucēji un viņu attiecības samaitājas jau pirmajās ceļojuma dienās. Vienam smiltis pa sausu, citam ģitārai vieta nesanāk. Kašķējas pat vietējo iezemiešu acu priekšā, un tas neko labu nesola. Daudz “reidž kvitu” un vīru atvainošanās. Beigu beigās tik un tā nekas nesanāk. Vīru ceļu pašķiras un vainu noveļ viens uz otru. Protams, autora komanda bija tā labā. Liela nozīme tajā visā ir arī motociklu riteņu asīm, kuras liecas kā drātis.

Lai ar grāmatas anotācijās tiek runāts ar ekstremālām situācijām, tādas īpaši bīstamas tur nekad neparādās. Tuksnesī viņi ceļo gar gāzesvadu no vienas sūkņu stacijas uz otru. Stepē daudz braukā smagie auto, un vietējie ir draudzīgi. Jāuzsaka autors arī par austrumu republikas nomaļu dzīves patieso aprakstu. Ciematiem, kur reizēm nav atrodama pat maize, kur visi aiz garlaicības sprāgst nost. Tur daļa ir analfabētu un nemaz nerunā krievu valodā un nekautrējas nospert gan kedas, gan jahtas riteni.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk piedzīvojumu grāmatas par septiņdesmitajiem, tad droši var lasīt, uzzināsiet daudz ko par padomju tūrismu un sporta bāzēm. Mūsdienās, tam visam ir neliels vēstures piesitiens, kas pats par sevi nemaz nav slikti.