Navigate / search

Mani bērnības lasīšanas paradumi

Lasīt iemācījos jau ~3,5 gadu vecumā un sākot iet skolā jau biju pamanījies izlasīt pāris grāmatas. Jā tajās bija daudz bilžu un maz burtu, bet tomēr.

Kā pirmā grāmata, ko esmu spējīgs atcerēties – paša lasītu, man prātā nāk M.Stārastes „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Atceros to tikai tādēļ, ka laikam no viņas esmu guvis arī pirmo bērnības traumu, kas saistīta ar grāmatām. Tur ir viena lapaspuse, kur lācītis Rūcītis satiek mežacūku. Tad, lūk, lasot šo grāmatu, šis atvērums lasīts netika, bet gan tika šķirts pāri. Mežacūkas atvērumā zīmējums bija tik baiss, ka man vienkārši nebija iekšās to pētīt vēlreiz. Bet grāmatai varētu dot 10 no 10 ballēm.

Skolā, nullītē, pirmā lasāmā grāmata saucās „Valodiņa” varbūt arī „Ābece”, reāli garlaicīgs pasākums, jo lasīt es jau mācēju. Spēju lasīt 33 vārdus minūtē skaļi, pie sevis klusu noteikti ~120 vārdiem. Tad nu tā, kamēr citiem bija jāvelk ar pirkstiem līdzi dīvainām strīpām, izsakot dīvainus teikumus, es reāli garlaikojos, grāmatā lasāmā bija maz un līdz vasarai es viņu biju izlasījis un izšķirstījis n reizes.

Šajā laikā man TOP lasāmviela bija, grāmatas autoru neatceros, bet stāstīja par zvēriem mežā, vilks bija ļaunais postītājs, saucās „Ziema” un „Vasara”, tad protams visādas „Ieviņas Āfrikā” un nezinu kāpēc, bet dikti patikās Baltvilka dzeļoju krājums „Skrejvabole pieliek soli”.

Tai pat laikā visu bērnību biju apsēsts ar dinozauriem un arheoloģiju, kur es par viņiem biju uzzinājis, tā arī vēl neesmu atkodis, jo grāmatas par šādu tēmu man bērnībā nebija. Toties tai laikā es veicu izrakumus, tā vismaz man vecāki apgalvo, veiksmīgākais atradums esot bijis cūkas žoklis (labais, to es atceros), kuru es uzskatīju par autentisku dinozaura kaulu, ceru ka Duksis par krājumu izlaupīšanu neapvainojās. Pirmo reālo grāmatu par dinozauriem es izlasīju tikai 3. Klasē, kad mājās atradu grāmatu par Saules sistēmas rašanās vēsturi un dzīvība attīstību. Izdota piecdesmitajos, kā viņu sauc, neatceros, reāli patikās Pompeju nopostīšanas bildes un protams dinozauri.

Pirmā grāmata, ko pakāsu bija pirmās klases „ĀBECE”. Biju ielikts pagarinātās dienas grupā un pēkšņi vienu dienu atklāju, ka visiem citiem klasē ir Ābice, bet man nav. Izrādījās, ka Ābece mājās ir jālasa un tad skolā atprasa. Tā kā savu biju pakāsis, tad nācās vien atprasīšanas brīdī aizņemties no solabiedra un lasīt no viņa Ābeces. Pēc kāda mēneša savu ābeci atradu uz skolotājas galda grāmatu čupā, laikam kādreiz būšu to aizmirsis savākt skrienot uz „strādnieku” autobusu.

Read more

100 gudro galvu un citi zvēri by Lato Lapsa

Ko lai raksta par parastu citātu grāmatu?

Šajā grāmatā L.Lapsa ir sakompilējis, dažādus Saeimas deputātu, Valsts prezidentu, pašvaldību vadītāju prātulas un domugraudus. Protams, neviens jau nepirktu parastus izteicienus par tautsaimniecības attīstību. Tādēļ grāmatiņā ir salikti spožākie izteicieni, kas liek pasmaidīt un saprast, ka deputāti tādi paši bauri vien ir un vismaz mutvārdos nekur tālāk no cilvēka parastā nav tikuši.

Grāmatā citēti ~140 dažādi ļaudis un tā sevī ietver pārsimts citātus. Manuprāt visspēcīgākais jokainu lietu runātājs ir Dobelis, bet īpaši jau uz pārējo fona neizceļas. Deputāti kaisa domas gan par sadzīvi, viens par otru (tie ir labākie, jo vienmēr jau interesanti skatīties kašķi, kurā pats neesi iejaukts), par valsti, par visu ko.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izdevušos, man patikās palasīties, žēl tikai, ka paplāna, bet nekas gudru deputātu jau mums ir daudz un gan jau būs vēl pērles. Patikās vecie un nu jau aiz apvāršņa pazudušie kadri – J.Zīgerists, Valdmanis, Krisbergs. Dodu 8 no 10 ballēm.

Citāts:

„Nu, bet kā var nesolīt? Kā var nesolīt pensionāriem cilvēka cienīgu dzīvi un saprātīgu pensiju? Kā var nesolīt veselības aprūpēviņiem absolūti nepieciešamo naudu? Kā var nesolīt zemniekiem atbalstu viņu konkurētspējas nodrošināšanai? Ekspremjers Einars Repše”

Grāmatai kā jau tas L.Lapsam ierasts ir sava mājas lapa, ar manuprāt interesantu bilžu galeriju. Bilde ņemta no Jāņa Rozes grāmatnīcas.

%d bloggers like this: