Navigate / search

Kafka liedagā by Haruki Murakami

Kafka liedagā

Dīvaini, gadu atpakaļ es par Murakami biju tikai dzirdējis, nevienu no viņa darbiem tā arī nebija sanācis izlasīt. Šogad šī jau ir septītā Murakami grāmata, ko esmu izlasījis. Varētu pat teikt, ka ir nokosts pamatīgs kumoss no Murakami sarakstītajiem darbiem, un tikai pieci no lielajiem darbiem palikuši nelasīti. „Kafku liedagā” savos nagos dabūju sadarbojoties ar Zvaigzni ABC.

Kafka ir piecpadsmit gadus vecs pusaudzis, kas ir nolēmis aizmukt no mājām. Viņš šai lietai ir nopietni gatavojies, un iesākumā viss rit pēc plāna. No mājām aizbēgt ir pavisam viegli, jo viņa un tēva attiecības nevarētu nosaukt par draudzīgām. Bet viss mainās Kafkam nonākot kādā attālā Japānas pilsētiņas bibliotēkā, te notikumi sāk uzņemt dīvainus un mistiskus apgriezienus.

Nakata, savukārt, ir jau vecs vīrs un viņam gar apkārtējo pasauli nav nekādas daļas. Bērnībā viņš ir guvis traumu, kas to padarījusi par plānprātiņu. Tomēr tālāk kā grūtības ar atcerēšanos, grūtībām komunicēt ar citiem cilvēkiem un nespēju lasīt tā nesniedzas. Viņš ir labdabīgs večuks, kas prot sarunāties ar kaķiem, un šie godājamie radījumi sarunājas arī ar viņu. Viņš ir apkārtnē slavens pazudušu kaķu meklētājs. Tomēr arī viņa dzīve izmainās, sastopot kaķu bendi Džonija Volkera izskatā.

Stāsts apraksta pārmaiņus Kafkas un Nakatas piedzīvojumus. Viņiem abiem ir viens mērķis, viņi ir nepieciešami viens otram, tomēr viņiem nav ne jausmas  par otra personāža eksistenci. Kafka, kā jau tas pierasts Murakami darbos, ir vientuļnieks, cilvēks ar dziļu dvēseli. Viņš aizbēgot mēģina sakārtot savas domas par savu ģimeni. Tēvu viņš ienīst, māte viņu pameta bērnībā, māsu viņš nekad nav redzējis. Viņam paveicas, un sastaptie cilvēki viņa stāstu saprot un dod gan pajumti, gan darbu.

Nakata arī ir vientuļnieks, tomēr viņu vada mērķis. Viņam nav ne jausmas, kāds tas ir, bet viņš saprot ko darīt, kad atrodas pareizajā vietā un situācijā. Tāds kā dieva instruments, kurš tiek izmantots. Viņš gan par to īpaši neuztraucas, jo viņa pasaules uztverē paša prioritātes nebūt nav pirmajā vietā.

Grāmatu var uzskatīt par mūsdienīgu Edipa mīta pārstāstu, vismaz šī tēma vijas cauri visai grāmatai. Nedaudz ir arī no stāsta par Persefoni un Aīda valstību. Nakatam ir pašam sava Odiseja, kuras galamērķi viņš nemaz nespēj aptvert. Vispār jau ar to aptveršanu ir visai grūti. Stāsts ir biezā slānī piebāzts ar dažādām atsaucēm uz seniem un mūsdienu mītiem, kurus tā varoņi mēģina izdzīvot savās dzīvēs. Tie tā pārņem viņu ikdienu, ka pat paši stāsta tēli apjūk un vairs nezina, ko gaidīt. Lieki piebilst, ka arī lasītājs apjūk un nekādi nespēj saprast, uz kurieni tad stāsts patiesībā ved, tā vismaz bija manā gadījumā.

Lasīšana vedas ļoti raiti, vajag tik sākt un pēc tam i atrauties nevari. Lai ar stāsta kopaina brīžiem ir grūti uztverama, sīkās lietiņas uztveras ļoti labi, un stāsts ļoti saintriģē. Beigās gan var justies nedaudz piemānīts, jo stāsta nobeigums nav skaidri definēts, un lasītājam, kuram mīklu minēšana un fantazēšana nav mīļākā nodarbe, varētu pat justies apkrāpts. Man ar’ radās jautājums: un ko gan es esmu ieguvis izlasot šo grāmatu? Labu izklaidi, tēlus, kas tagad man labu laiku neliks mieru, un kur stāstā ir noslēpta visa notiekošā jēga. Vai manis saprastā ir īstā, jeb varbūt tur ir vēl kāda nepamanīta?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors gan mierina, ka grāmatu labāk var saprast, ja to pārlasa vairākkārt.

Dejo, dejo, dejo by Haruki Murakami

Dejo, dejo, dejo 1

Februārī sāku savu iepazīšanos ar Murakami darbiem. Pirmais, ko izlasīju, bija „Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tad izlasījās vēl pāris autora darbiem, bet šīs grāmatas turpinājumam kaut kā nesanāca pieķerties. Nesen ar Zvaigznes gādību tiku pie „Dejo, dejo, dejo”.

Galvenais grāmatas varonis nodarbojas ar reklāmtekstu rakstīšanu, žurnāliem un brošūrām. Kādu laiku viņa dzīve rit vienmuļi, līdz sapnī nesāk rādīties hotelis „Delfīns”. Tas viņam atgādina par dzīvē iepriekš pazaudēto. Gan par draugu vārdā Žurks, meiteni ar skaistajām ausīm, izrādās, viņai ir vārds Kika, un sastapto Aituvīru. Viņā rodas vēlme kaut nedaudz atgūt šo pazaudēto dzīves daļu, un viņš dodas uz „Delfīnu”. Te nu viņš tiek ierauts Murakami raksturīgā mistiskā piedzīvojumā, kura mērķis ir ļaut varonim saprast gan zaudēto, gan dot spēku dzīvot tālāk. Aituvīrs atklāj viņam savu īsto lomu mūsu pasaulē, un neatliek nekas cits kā dejot.

Grāmatai ar Aitu medīšanas piedzīvojumiem kopīgs ir tikai galvenais varonis un Aituvīrs. Manuprāt, viņas var lasīt arī atsevišķi . Kas mani pārsteidz šajā grāmatā, bija tas, ka varoņiem bija vārdi, Murakami parasti saviem personāžiem vārdus nedod, labākajā gadījumā viņi tiek pie iesaukām. Te gan gandrīz visiem ir vārdi. Meitenei ar ekstrasensa dotībām ir vārds Juki, rakstnieka vidusskolas draugs ir Gotanda. Tas nenoliedzam palīdz labāk sekot līdzi grāmatā notiekošajam.

Pamatā grāmatu varētu uzskatīt par detektīvu, tiek meklēta rakstnieka zudusī mīlestība Kika. Meklēšana diez ko nesokas, un ja nebūtu daudzās papildus sižetu līnijas, tad grāmata būtu visai garlaicīga. Bet tā varam palasīt par slavenu kinoaktieru grūto dzīvi, par vecākiem, kuri neprot komunicēt ar savu bērnu, par slepkavu, kas žņaudz dārgas prostitūtas viesnīcā. Tas viss beigās sapinas vienā stāstā.

Visa notikumu attīstība norit nesteidzīgi, te nekas nenotiek pa galvu pa kaklu. Galvenais varonis bieži nododas dziļām pārdomām par apkārt un ar viņu notiekošo. Uz pavērsieniem savā dzīvē skatās ar tādu filozofisku mieru un nelielu fatālismu. Autoram nākas laiku pa laikam viņu sapurināt ar kādu satikšanos, ideju vai sapni, lai notikumi kaut cik virzītos uz priekšu.

Vispār jau grūti saprast to varoņu loģiku, paši neko nedara praktiski bez iniciatīvas. Kaut ko gaida un skatās kā būs. Šķiet, ka autors ar to dejošanu vairāk mudina savus varoņus iesaistīties pašus savā dzīvē. Galu galā dzīvošana taču nozīmē savas īstenības radīšanu, nevis dzīvošana citiem un līdz ar to citu pasaulēs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja patīk Muarakami darbi, tad šo var droši lasīt, būs interesanti.

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

%d bloggers like this: