Navigate / search

The Folly of the World by Jesse Bullington

Folly

Laikam jau varētu teikt, ka esmu izlasījis visus šī autora darbus. Šo nopirku amazonē kādu pusgadu pirms iznākšanas, lai neaizmirstos. Pirmā par brāļiem Grossbartiem man patika, otrā par nekromantiem Spānijā mani vairs īpaši neaizrāva. Bet domāju, varbūt piecpadsmitā gadsimta Holande man patiks.

Ir 1421. gads, kādudien Ziemeļjūra applūdina plašu Holandes apgabalu. Tiek iznīcinātas daudzas pilsētas, un nonāvēti tūkstošiem iedzīvotāju. Holandē cīnās divi grupējumi – augstmaņu pārstāvētie Hook un tirgotāju Cod. Visam tam par vidu divi uzņēmīgi vīri – viens vārdā Jans un otrs saukts Sanders mēģina realizēt pārdrošu plānu. Šis plāns, ja paveiksies, ļaus viņiem pavadīt bezrūpīgi atlikušo dzīves daļu. Taču, lai visu paveiktu kā nākas, ir vajadzīgs cilvēks, kas labi nirst. Tāds cilvēks atrodas, un tā ir meitene vārdā Jolanda. Abi galvenie varoņi ir homoseksuālisti, kas tajos laikos bija visai bīstama padarīšana. Skaidra lieta, ka sievietes parādīšanās viņu vidū rada visai savādu mīlas trīsstūri.

Lai vai kā gan Jans, gan Sanders ir īsti karātavu putni. Janam galvenais ir tikai viņa mērķis, un cilvēki ir tikai rīki tā sasniegšanai. Vispār jau viņam apkārtējie ir pilnīgi vienaldzīgi, galvenais, lai dara ko liek un mirst, kad vairs nav nepieciešami. Sanders ir slepkava, kuram, šķiet, nav bail ne no kā. Viņam gan reizēm ir problēmas atšķirt realitāti no izdomājuma un laba spēja aizmirst nepatīkamo. Baidās vienīgais tikai no dziļiem ūdeņiem, jo nekad nevar zināt, kas tajos mīt. Domāju, ka katrs baidītos, ja tēvs viņus par sodu nevis pērtu, bet uz kādu laiku iesviestu akā.

Jolanda ir uzaugusi pie jūras. Viņas tēvs nodarbojās ar krāsu izgatavošanu no gliemežiem (nemaz nebiju domājis, ka Holandē ar bijuši atrodami jūras gliemju paveids, no kuriem sanāk purpurs). Un tā viņa tur arī būtu palikusi,, ja vien kādu dienu tēvs viņu neizdomātu par pāris naudiņām pārdot svešiniekam. Jolanda jeb, kā viņa tiek saukta grāmatā, Jo stāsta gaitā izmainās visvairāk. No lētticīgas zvejniekmeitenes viņa kļūst par visai slīpētu blēdi, viņai ir gaiša galva un spēja analizēt apkārt notiekošo. Viņu atšķirībā no ceļabiedriem uztrauc nākotne.

Visādi citādi autors ir palicis uzticīgs sev, daudz lamuvārdu, slepkavību, mistisku noslēpumu, sazvērestību un sazvērestības sazvērestībā. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi. Tas viss, lai attēlotu tā laika drūmo realitāti, kad ne par ko nevarēji būt drošs. Man šī grāmata bija interesanta tikai līdz pirmajai trešdaļai, tālāk, kad viena no lietām bija sasniegta, grāmata kļuva atklāti garlaicīga. Nu nav man interese lasīt par politiskām intrigām un bezjēdzīgiem slaktiņiem piecpadsmitā gadsimta Holandē. Piedzīvojumu daļa savukārt bija diezgan aizraujoša un interesanta, var teikt žēl, ka tik maz.

Folly of the world

Ja nu negribas grāmatu lasīt, bet šo to uzzināt par Pasaules muļķību, tad pietiek apskatīt šo sešpadsmitā gadsimta mākslinieka vārdā Peasant Bruegel gleznu. Visas atsauces un pamācības, kas iegūstamas grāmatā, ir atrodamas arī šajā gleznā. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasās diezgan raiti un vienu balli piemetu klāt par Glory Hand veiksmīgo un visai asprātīgo pielietojumu.

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

The Enterprise of Death

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Brāļoi Grosbarti

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

%d bloggers like this: