Navigate / search

Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore

Lamb A Novel

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki.  Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.

An Idiot Abroad: The Travel Diaries of Karl Pilkington by Karl Pilkington

An Idiot Abroad

Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.

Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.

Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.

Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.

Forged: Writing in the Name of God-Why the Bible’s Authors Are Not Who We Think They Are by Bart D. Ehrman

forged

Kā jau var noprast pēc virsraksta, šī grāmata ir par Bībeli. Pareizāk sakot, grāmatas autors mēģina mums pastāstīt par vienu svarīgu Jaunās Derības aspektu. Proti, par viltojumiem, kas tajā sastopami . Tas gan ir diezgan lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka Bībele ir paša Dieva diktēts vārds, un tā ir ne vien patiesa, bet arī nemainīga, bet tā kā autors pie šī uzstādījuma diez ko stipri nepieturas, tad rakstu analīze no šāda aspekta ir iespējama.

Nopirku grāmatu, jo šķita, ka tā būs viegla lasāmviela Leo Taksila garā. Autors pievedīs kādu Bībeles citātu un tad to sīki un smalki izķidās, paskaidrojot lasītājam, kādēļ šis pants iespējams savulaik ir tapis iebīdīts Jaunās Derības grāmatā un pie nākošā. Tomēr patiesība ir nedaudz savādāka. Grāmatas lasītājam būtu labi pašam diezgan smalki jāpārzina Jauno derību, lai pie katras atsauces nebūtu jāmeklē Bībele, tāpat viņam būtu labi orientēties agrīno kristiešu dažādās sektās un ideju strāvojumos. Tas palīdzētu saprast dažādus antisemītisma uzplaiksnījumus, Pāvila vai Pētera vēstuļu kontekstus un vispār to par ko ir runa.

Autors diezgan daudz no grāmatas velta tam, ka rakstīšana kāda vārdā arī senatnē nebija vispārpieņemta, un šāda  prakse tika nosodīta. Tādēļ kritiku neiztur apgalvojumi, ka Pēteris savas vēstules noteikti diktējis sekretāram vai ka iestarpinājums pēc pārsimts gadiem ir Svētā gara iedvesmots. Interesanti ir palasīt autora domas par tā saucamajiem apokrifiem jeb Jaunajā derībā neiekļautajiem evaņģēlijiem, vēstulēm un apokalipsēm. Šie apokrifi mums pavēsta gan par Jēzus bērnību, gan izceļ kādu savulaik aktuālu mācību, nosoda kādus citādi domājošus kristiešus vai attaisno Pilātu.

Kopumā visai akadēmisks priekšmets tiek mēģināts pasniegt vidusmēra lasītājam daudzmaz lasāmā formā. Grāmatu par aizraujošu nenosaukšu. Nedaudz kaitināja tas, ka autors no nodaļas uz nodaļu maļ vienu un to pašu lietu, senajā laikā viltojumi, rakstīšana kāda vārdā tika nosodīti. Skaidra lieta, pirmajā nodaļā pateici, kas un kāpēc un viss. Nē, tas tiek malts atkal un atkal. Par to mīnus divas balles un grāmatai kopumā dodu 8 no 10 ballēm.

The Good Man Jesus and the Scoundrel Christ by Philip Pullman

Good man Jesus

Šī ir grāmatiņa no The Mythos sērijas, kurā slaveni rakstnieki pārstāsta kādu mītu ar saviem vārdiem. Lieki būtu piebilst, par kādu mītu runa ir šajā grāmatā.

Marijai piedzimst dvīņi; vienam tiek dot vārds Jēzus, bet otram Kristus. Jau no bērnības Jēzum ir tieksme iekulties dažādās nepatikšanās, no kurām viņu lielākoties glābj Kristus. Bērnība paie,t un abu brāņu ceļi šķiras. Jēzus sāk ceļojoša sludinātāja dzīvei , bet viņa brālis Kristus strādā tēvu saimniecībā.

Viņu uzksati par reliģiju atšķiras. Jēzus sludzina Debesu valstību un Pasaules galu tūlīt un tagad, Kristus pārstāv viedokli, ka reliģijai ir jābūt labi organizētai un tās pārstāvjiem ir jācenšas veidot pasauli labāku. Kristus uzskata, ka Viņš cītīgi pieraksta visu ko dara Jēzus, bet tikai visur mēģinot ielikt savu redzējumu, jo lietas jau jāskatās nevis no tā kā bija, bet gan no vēsturiskās perspektīvas. Vienīgās problēmas rada dažādi dīvaini izteikumi, kurus atceras visi ļaudis un kurus nav vēlams mainīt.

Grāmatu uzskatu par labu domu eksperimentu par to, kā no kādas sektas pirmsākumiem ir radusies kristīgā ticībā tāda kāda tā ir tagad. Ar vēstures grozīšanu, tekstu pārrakstīšanu un visas varas nodošanu baznīcai. Grāmatā Jēzus diskutējot ar Kristu jau ieskicē, ka radot šādu organizāciju neizbēgami tā kļūs samaitāta ar bagātību, tā meklēs ārējos ienaidniekus, lai novērstu uzmanību no savām problēmām.

Īsteni ticīgie šajā gramatā saskatīs vienas vienīgas ģeķības, jo autors diezgan nopietni nodarbojas ar Dieva dēla zaimošanu. Arī nevainīgā ieņemšana grāmatas kontekstā vairāk izskatās pēc jauna meitieša pavedināšanas, paķerot to uz muļķi.

Grāmatā darbojas arī noslēpumains svešinieks, kas varētu būt gan pats Sātans, bet tik pat labi arī Sauls vai vēlāk Pāvils. Tieši viņš nostiprina Kristū ideju par baznīcas iedibināšanu, pārliecina viņu notēlot augšāmcelšanos un vēl pāris citas vēsturei noderīgas lietas.

Kopumā grāmata ir ļoti labs lasāmais gabals, un iesaku izlasīt visiem, kas uz evanģēlijiem grib paraudzīties no nedaudz cita aspekta. Lielas izmaiņas jau reālajā stāstā nav veiktas ir tikai pāris modifikācijas, kas visu padara nedaudz citādu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

American Gods by Neil Gaiman

americangods1

Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.

Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.

Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.

Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.

Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.

Intelektuāls jautājums LV jeb problēma Betlēmes kūtiņā

Tā kā ir pienācis Jaunais gads, tad nevēlos jau no paša sākuma likt Jums pārslogot savas smadzenes. Tādēļ uzdevums ļoti vienkāršs un varētu teikt nebijuša formāta.

Negribu lielīties, bet pateikšu – daļu no brīvdienām pavadīju apceļojot Šveici. Viņiem ir populāra Betlēmes kūtiņas tēma. Ja tas būs drēbju bodes skatlogs, tad tur stāvēs trīs Austrumu gudrie vai Marija ar visu Jēzu utt. Cīrihē vienā skatlogā ieraudzīju jauku kompozīciju, bet kaut kas man tajā uzreiz nešķita īsti pareizs. Tad nu apskatiet arī Jūs nobildēto skatlogu un pasakiet, kas te nav īsti lāgā.

IMG_5369

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Ziemas pasaka

Aizvakar iepirku šo grāmatu savam māsasdēlam kā Ziemassvētku dāvanu. Un nenoturējos neizlasot. Bērnībā mani šādas grāmatas reāli parāva. Ja neesi pats šo grāmatu lasījis, tad uzmanies teksts satur spoilerus (pastāsta sīkumos, kas notiek grāmatā).

Saturs sākumā šķiet visai triviāls – Salatēva mazmeita Sniegbaltīte kaut kādā veidā pagatavo piparkūku vīriņu ar nosaukumu „Kraukšķītis”. Projekta Kraukšķītis galvenais uzdevums ir nest „Bērniem” prieku, kā tas izpaudīsies grāmatā, nav paskaidrots. Te nu stāsts varētu arī beigties, Kraukšķīti nogādātu „Bērniem”, tiktu nests prieks un cauri.

Tomēr Kraukšķītis, kas radīts krāsnī un no tās iznācis jau ar visu glazūru, man tomēr šķiet kaut kāds nanobiotehnoloģiju produkts ar mākslīgo intelektu. Viņa prātā iekodētais imperatīvs nest Bērniem Prieku ir tik spēcīgs, ka prieks ir jānes nekavējoties. Netiek uzklausīti rūķu aizrādījumi, ka vēl jāpagaida, Kraukšķītis banālā veidā paņem vagu no Salatēva mājas. Savu lomu te, protams, nospēlē sniegpārsliņas, kas sajauc Kraukšķīša vēl nenobriedušo prātu ar tekstiem: tad tu esi džeks vai neesi? Grāmatā mēs vēl diezgan bieži redzēsim, kā, Kraukšķītis sastopoties ar problēmām, ņem vagu.

Sniegpārsliņu mudināts, Kraukšķītis dodas pie bērniem, bet tiek aprakts sniegā, sniegputeņa laikā. Te parādās viņa kiborga iezīmes, Kraukšķītis nenosmok kā lavīnā apraktie, nenosalst kā cilvēki, viņš vienkārši aiziet standby režīmā līdz viņu atrok lācis. Lācis piedāvā Kraukšķītim pārziemot pie viņa, ēst medu un dzīvot siltumā. Kraukšķītis saka stingru nē! Viņam ir jānes Prieks Bērniem nevis jāēd medus. Ticis līdz šai vietai es sapratu, ko man šīs stāsts atgādina! Nē, ne par lāci, kuram patīk cepumi, bet Jaunajā derībā aprakstīto Jēzus dzīves stāstu.

Fakti – Kraukšķītim nav miesiska tēva, viņš ir nācis nest pasaulei (Bērniem) Prieku, lācis šeit kalpo kā kārdinātājs: „Kraukšķīt! Atsakies no sava mērķa un ēdīsi medu visu ziemu. Prieks pagaidīs”. Šāds atteikums nepaliek nesodīts, lācis aizmieg ziemas miegā un Kraukšķīti nolaupa Lapsa. Šeit viņam sākas grūti laiki, viņš tiek mētāts un svaidīts, līdz sniega pikas veidā iemests Sniegavīru logos parādās atkal. Sniegavīri viņam izvirza apsūdzību huligānismā, bet Kraukšķītis, izstāstījis patiesību, tiek cauri sveikā, saēdas saldējumu, saņēmis apsolījumu jau rīt tikt nogādāts pie bērniem. Viss pajūk Žagata sabiedē Sniegavīrus ar Atkusni un Kraukšķīti uzmet.

Kraukšķītim pēdējais ceļa posms jāveic vienatnē, kas beidzas augstu koka zarā ziemas laikā sala laikā. Dzīvība cepumam ir sīksta un viņu stanby režīmā kārtējo reiz atrod suns. Kraukšķītis atkal nonāk laimīgā zvēru ciematiņā, kuri sola nogādāt Kraukšķīti pie Bērniem nest prieku. Tagad, kad viss, liekas, ir nokārtojies, Pīle nolemj kraukšķīti nomazgāt. Te notiek kaut kas dīvains; izrādās, ka tāpat kā Terminatoru var iznīcināt izkausēts metāls, Kraukšķīti var izšķīdināt ūdens. Kraukšķītis redzot Pīles aprobežotību, saprot, ka Sukstiņu ciematiņā ne viss ir tāds, kā no malas izskatās. Kārtējo reizi tiek ņemta vaga.

Kraukšķītis iekļūt sniega vētrā un mirst nositoties pret priedi. Varētu domāt, ka nu stāstam ir beigas, galvenais varonis miris, Bērni palikuši bez Prieka, varam vērt grāmatiņu ciet. Izrādās nekā, kaut kādā mistiskā veidā vāveres atrod Kraukšķīša mirstīgās cepuma drupatas un nogādā tās pie Salatēva, kas turpat mežā, netālu tusējas ar zvēriem. Lieki piebilst, ka Kraukšķītis tāpat kā Jēzus tiek augšāmcelts no mirušajiem. Tomēr svētki ir beigušies, lai izpildītu savu misiju viņam jāgaida vesels gads.

Reizēm gan man liekas, ka Kraukšķītis nav tik dumjš kā izliekas, viņam ir pašsaglabāšanās instinkts. Domāju, ka tieši tādēļ viņš aizmuka no Salatēva, lai Bērni viņu neapēstu, lai iegūtu laiku. Iekšējai programmai viņš pretoties nespēj, tā viņu dzina pie Bērniem, viņu varēja izglābt tikai viens – novilkt laiku līdz Svētku beigām. Kraukšķītis tāds kā Running Man, tikai uz otru pusi. Bet jautājums paliek, vai Bērni vispār eksistē?

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

Jesus A Life by A. N. Wilson

  

Kā jau var noprast no nosaukuma, grāmatiņa ir par Jēzu. Autors ir izvēlējies mums nestāstīt standarta kristīgās baznīcas evaņģēliju interpretāciju. Autors mēģina saskatīt Jēzu – cilvēku, kas, iespējams, paslēpts Jaunās derības tekstos.

Cilvēki, kuri uzskata, ka Bībeli ir diktējis pats Dievs, tālāk nelasa. Read more

Barcelona II

8. februāris

No rīta ceļamies agri, ne jau tādēļ, ka baigi gribētos ēst, bet lai varētu visu paspēt. Pirmais, ko izdaru, izlienu uz terases un safotografēju Barselonu no devītā stāva augstumiem saullēktā. Pie reizes arī vizuāli identificēju objektus līdz kuriem šodien jānokļūst. Tad nedaudz pasmejamies par spāņu balkoniņiem, kuri apvienoti ar tajos samesto priekšmetu kopu izskatās pēc izgāztuves. Tad protams ejam brokastīs. Brokastis ir okei, nekas izcils, bet paēst var. Vislielākās aizdomas izsauc omlete, kurai ir zaļgana nokrāsa. Edijs izsaka aizdomas, ka tas tādēļ, ka omlete cepta izmantojot veca suņa taukus. Ja jau suņa tauki, tad veselīgi, pagaršoju, nē – garša ar nav laba.
Read more

%d bloggers like this: