Navigate / search

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man nebija nekādu šaubu, bija skaidrs, ka jālasa. Galu galā es esmu izlasīji veselas septiņas Harija Hola cikla grāmatas, un vēl neviena nav likusi vilties. Šīs grāmatas eksemplāru palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Detektīvs Harijs Hols tiek nosūtīts pildīt ikdienišķus policijas novērošanas darbus. Sekojot neonacistu aktivitātēm Oslo, Hols netīši tiek iejaukts notikumos, kuri aizsākās jau tolaik, kad Norvēģijas valdības locekļi sadarbojās ar Vācijas nacistiem.
Parādās informācija par valstī slepus ievestu retu un neparastu ieroci, kādu parasti izmanto slepkavas snaiperi… Tiek nošauts ietekmīgs politiķis… Kādreizējo nacistu atbalstītāju atrod ar pārgrieztu rīkli… Vai šie notikumi ir savstarpēji saistīti?

Autors jau pašā grāmatas sākuma vēlas piemānīt lasītāju un sola tam noziegumu ar starptautisku vērienu. Teikšu, ka es biju ļoti sacerējies, un tādēļ sižeta virziena maiņa manī izraisīja neapmierinātību. Atlika vien sevi mierināt, ka Nesbē grāmatās nekas nav tāpat. Šeit ir divas sižeta līnijas. Harijs Hols, kurš izmeklē mūsdienu neonacistu tumšās lietiņas un pastrādātos noziegumus. Kāds Oslo ir nopircis pasaulē dārgāko ieroci, un viss liecina, ka tiek gatavots noziegums. Taču nekas daudz vairāk nav zināms. Otrā stāsta par kādu vācu pusē karojošu norvēģi. Viņš cīnījies Austrumu frontē ierakumos pie Ļeņingradas. Pieredzējušam Nesbē grāmatu lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka tas ir arī paša galvenā vaininieka stāsts. Norvēģu vēsture Otrā pasaules kara laikā nemaz nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, un autors pievēršas lielāko mītu apgāšanai. Karš uz papīra ir beidzies jau sen, bet tā atbalss seko kara dalībniekiem līdz pat mūsdienām.

Harijs Hols ir labi nostrādāts galvenais varonis jau no pašas pirmās grāmatas. Šajā jomā autoram īsti vairs nav ko darīt, tādēļ ir nācies attīstīt viņa personīgās dzīves līniju. Tagad nedaudz maitekļu. Harijam kārtējo reizi ir jāpārcieš kolēģa zaudējums (sērijas daudzlasītājiem šāds notikumu pavērsiens ar laiku kļūs par ierastu un klišejisku lieto), toties viņš atrod savu mūža mīlestību. Un ar to pietiks vēl daudzām grāmatām.

Detektīvstāsts neliek vilties, vainīgo pašam atkost būs ļoti grūti, pat neskatoties uz to, ka gandrīz puse no grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Uzminēt jau var, bet tikpat labi var uzvarēt arī loterijā. Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, un beigās man visi tie norvēģu nacisti bija sajaukušies vienā putrā. Pēc grāmatas izlasīšanas, atskatoties ir acīmredzams, ka autors ir salicis norādes visus, tā teikt, kam acis, tie lai redz. Man šo acu īsti nebija, biju pārāk aizņemts ar vecā nacista gaitu aprakstu. Ar glifosātu nobendēt simtgadīgu ozolu, tas nu gan bija kaut kas vēl neredzēts. Iekšējais īgņa gan gribētu vēl piebilst, ka Hola klātbūtnē visas loterijas biļetes kļūst par laimējušām. Viņu pavada nejaušu sakritību virkne, tā nāk par labu stāstam, bet neko nedod ticamībai.

Šīs sērijas grāmatas var droši lasīt pēc kārtas vai ņemt to, kura pirmā pagadās pie rokas. Katra grāmata ir kā atsevišķi uzrakstīts stāsts. Jā, vietām autors atsaucas uz iepriekš notikušajām lietām un Harija Hola personīgās dzīves epizodēm, bet tas vienmēr ir garāmejot un iepriekšējo grāmatu lasīšana nudien nav obligāta. Arī mans sērijas lasīšanas process ir sanācis saraustīts, un nevaru teikt, ka justos ko zaudējis.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors ir radījis ne tikai labu detektīvstāstu, viņš liek lasītājam padomāt arī par to, ka vēsturi nekad nevajag traktēt viennozīmīgi. Iesaku izlasīt!

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

Dēls by Jū Nesbē

dels

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

%d bloggers like this: