Navigate / search

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

Horns by Joe Hill

Horns by Joe Hill

Man jau sen bija plāns pārbaudīt, kā tad ar grāmatu rakstīšanu klājas Stīvena Kinga dēlam. Visu laiku viņa grāmatas atlikās un atlikās. NOS4R2 vien man stāv nelasīta jau vairāk nekā gadu. Tad gada sākumā izlasīju vienu viņa komiksu Locke&Key, tas, lai ar mazliet bērnišķīgs, bija tīri labs. Viņa grāmatai saņēmos tikai septembra nogalē.

Ignats Perrišs kādu vakaru piedzeras līdz autopilotam un no rīta pamodies atklāj, ka viņam ir sākuši augt ragi. Pirms sākam smieties par veco joku ar ragiem, ir jāatceras, ka vēl gadu atpakaļ Ignatam vai Ig, kā visi viņu sauc, viss bija kārtībā. Taču tad vienu vakaru viss mainījās, viņa draudzene pazuda un vēlāk tika atrasta izvarota un nogalināta. Lai ar neko pierādīt nevarēja, visi pilsētiņas iedzīvotāji par vainīgo uzskatīja tieši Ig. Taču tā kā viņš ir ietekmīgu vecāku dēls, visi lietas pierādījumi gāja bojā mīklainos apstākļos. Nu Ig nevar vairs pierādīt, ka viņš nebija vainīgs. Taču ragi viņam paver jaunas iespējas, tikai pieskaroties cilvēkam viņš liek tam atklāt to slēptākās domas un vēlmes.

Tīri labs mazpilsētas stāsts. Ja tā paskatās, tad amerikāņu mazpilsētās vispār notiek briesmu lietas. Vismaz tik tālu, cik tas ir atspoguļots literatūrā. Visiem pilsētiņu iedzīvotājiem ir tumša pagātne un vēl tumšāki noslēpumi. Kādam nepatīk kaimiņi, cits tikai izliekas pieklājīgs, gandrīz visi mēģina izsist kādu labumu no tuvāko nelaimes. Ig jau pirms ragiem iegūšanas zināja, ka nav pilsētiņas populārākais tēls, taču tagad, kad spēj uzzināt visu slēptākās domas, viņam nākas secināt, ka viņš nudien nevienu nav pārliecinājis. Pat viņa ģimene klusībā ir cerējusi, ka Ig kādu dienu pats sapratīs, ka jāpazūd. Tēvs nemaz netic viņa apgalvojumiem, ka slepkavībā šis nemaz nav vainīgs, vecmāte viņu ienīst. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti.

Paša īstā slepkavas atrašana gan noritēja tik viegli, ka pilnīgi atsita lasīt gribēšanu pēc pirmās grāmatas trešdaļas. Nu uzzināja Ig, kurš vainīgs. Un ko viņš dara? Nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Pēc tam autors no atlikušās grāmatas pusi velta slepkavnieka domu gājiena par savu nevainību notikušajā un dzīves analīzei. No tās es sapratu, ja reiz esi bērnībā dabūjis smagu galvas traumu, tad dzīvē var visādi sanākt. Un pavisam slikti tas beigsies, ja traumu izraisīs kaķis, tad simts punktu tu būsi psihopāts bez bremzēm. It kā jau labi viss tiek salikts pa plauktiņiem, uzzinām katra lomu notikumā. Bet tie plauktiņi ir tik daudz, un galvenais varonis tik neaktīvs, ka piespiest lasīt tālāk notiekošo ir grūti. Viņš nemaz ar izdomu neizmanto savas spējas un neanalizē iespējas, ko tās paver. Viņa izdoma aprobežojas ar čūsku dīdīšanu un balsu atdarināšanu.

Ragi, skaidra lieta, ir no velna. Citādi jau nemaz nevar būt, bet vai tādēļ Ig būtu Sātana kalps. Autoram uz šo ir pavisam cits skatījums. Sātans jau pats arī pa Zemes virsu neblandās bez Dieva ziņas, viņam ir funkcija. Šis kombinācijā ar ideju, ka grēks vienmēr atradīs veidu, kā izlīst ārā, ir galvenais ideoloģiskais pamatojums stāstam. Nu ir jau vēl arī, labais vienmēr beigās uzvar un visgardāk smejas pēdējais.

Ir jau visnotaļ grūti runāt par autoru, nemēģinot viņu salīdzināt ar tēvu. Lasītājs zemapziņā gaida jaunu Stīvenu Kingu un ar grūtībām spēj pieņemt, ja viņa idejas netiek piepilditas. Vienā Joe Hill no tēva neatpaliek, viņš raksta šausmu žanrā. Viņa tēli ir rūpīgi izstrādāti, un stāsta laikā lasītājs uzzina ne tikai par aktuālajiem notikumiem, bet arī par visu varoņu iepriekšējo dzīves gājumu. Šajās lietās tēva ietekme ir visai jūtama. Taču vēl nāktos nedaudz noslīpēt rakstīšanas stilu un varbūt padarīt stāstu nedaudz koncentrētāku. Nu tādu, lai lasītājam lasot būtu vismaz skaidrs, uz ko virzās stāsts. Lieku 7 no 10 ballēm, autoram vēl ir kur augt.

In The Tall Grass by Joe Hill, Stephen King

In The Tall Grass

Šis ir mana mīļākā rakstnieka Stīvena Kinga kopdarbs ar savu dēlu. Tā kā pats Kings ir augstās domās par sava dēla rakstītprasmi, kaut kādā intervijā pat lasīju, ka viņam nemaz nav bail mirt, jo viņa nepabeigtās grāmatas dēls mierīgi varēšot pabeigt. Tad nu nolēmu veltīt nedaudz laiku šai grāmatai, drīzāk jau jāsaka stāstam, kuru viņi abi sarakstījuši.

Stāstā ir knapi četrdesmit lapaspuses, bet tie, kas pazīst Kinga daiļradi, zinās, ka tik mazs lappušu apjoms viņam nav šķērslis lai izveidotu labu stāstu. Arī šis stāsts ir par kādu neparastu lauku, kurā skatoties no šosejas nekā interesanta nemaz nav – tik vien kā ļoti gara zāle. Tas ir līdz brīdim, kamēr tu nepiestāj šosejas malā un neizdzirdi palīdzības saucienus no šī lauka. Tad nu atliek doties palīgā. Tā gadās arī brālim un māsai Kalam un Bekijai.

Grāmatu nopirku arī tādēļ, ka tās anotācija atsaucās uz vienu no Kinga labākajiem īsajiem stāstiem N., apgalvojot, ka arī te ir kaut kas līdzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka nav gan. Te lasot nav tās sajūtas, kad tu lasot stāstu lēnām vari sajukt prātā līdz ar pašu stāstītāju. Te stāsts, šķiet, ir vienkārši nokopēts no standarta šausmu filmas, kur lietas nebūt nav tādas kādas tās no malas izskatās. Varoņi ir izstrādāti labi, bet pati stāsta realizācija varētu būt labāka.

Tagad te būs Maitekļi: domāju, ka stāsts par cilvēkiem, kas iekuļas mežā vai laukā un pēc tam netiek no turienes ārā nav nekāds jaunums. Mēs taču katrs esam tādā vietā bijuši. Realitātei vistuvāk tas varētu būt kāds bērnības biešu vai kartupeļu lauks. Tas tev ir jāizravē, un tu apjaut, ka drīzāk te arī nosprāgsi nekā ieraudzīsi vagas galu. Nemaz nerunājot par visa lauka izravēšanu. Visas variācijas par šo tēmu jau bija izstāstītas jau brāļu Grimmu laikos. Tādēļ no šādas standartsituācijas es cerētu sagaidīt vismaz kādu interesantu pienesumu tēmas attīstībā. Šeit nekā tāda nav, lauka vidū ir kāds akmens, kas nelaiž ārā te iekļuvušos un viss lielais noslēpums. Pats stāsts ir banāla skraidīšana pa lauku ar garu zāli un lēna apjaušana, ka ārā tu vairs netiksi. Bet vai tas otrajā dienā jau noved līdz kanibālismam, nezinu gan. Ar to, šķiet, autors bija pārcenties.

Kopā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Diezgan pašvaks Kinga stāstiņš par diezgan apzelētu tēmu šausmu žanrā. Varat droši nelasīt, lai ar izlasās ātri, nav lielas jēgas šim stāstam tērēt laiku. Tomēr, ja jums pie mājas ir līdzīgs lauks, tad iespējams atradīsiet, šādu tādu pamācību kā pārtikt no sprāgušām vārnām.

%d bloggers like this: