Navigate / search

The Power of Babel: A Natural History of Language by John McWhorter

The Power of Babel A Natural History of Language by John McWhorter

Šo grāmatu nopirku reizē ar savu pirmo kindle lasītāju. Tas bija tik sen, ka pat neatminos, cik reizes es esmu mēģinājis viņu izlasīt. Droši varu pateikt, ka šī bija trešā reize, un iepriekšējā bija tik sen, ka neko no jau izlasītajiem 13% neatminējos. Nācās sākt no sākuma.

Patlaban uz Zemes lieto ap 6’000 valodām, visas tās cēlušās no pirmvalodas, kurā mūsu senči sāka runāt pirms aptuveni 150’000 gadiem. Lai kā to nevēlētos nacionālisti un valodas tīrības propagandētāji, valoda nav statiska, tā mainās un plūst līdz ar laikiem. Tas nekas, ka attiecīgajā brīdī mums valoda šķiet kaut kas statisks, paies pāris gadi un tā būs izmainījusies.

To, ka pasaulē nekas nestāv uz vietas, es zināju jau pirms šīs grāmatas izlasīšanas, tādēļ pievērsīšos tam, ko es no grāmatas ieguvu. Pirmais, es piekrītu autoram, ka pirmvalodu atšifrēt mums nekad neizdosies, vismaz ar salīdzinošām metodēm noteikti ne. Valodām pirms rakstības izgudrošanas ir tendence mainīties ļoti strauji. Mūsdienu valodas ar rakstību ir diezgan jauns fenomens, kas ilgtermiņā nodrošina tās struktūras, gramatikas un vārdu lietojuma izrunas iesaldēšanu. Tām valodām, kuras netiek fiksētas rakstībā, nav šādas inerces.

Otrkārt – šī grāmata atbildēja uz jautājumu, kurš mani “nomocījies” jau no bērnības Lielā mēra kontekstā. Kas notiek ar valodu, ja lielākā daļa no tās lietotājiem nomirst, teiksim, nomirst kādas specifiskas profesijas pārstāvji, cik daudz saglabājas no viņu ikdienas leksikona? Vai arī ja ciemā nomirst visi pieaugušie un salīdzinoši izolēti paliek tikai bērni. Uz šiem jautājumiem tieši atbildēts netiek, bet es braši ekstrapolēju uz autora piemēriem no kreolu un pidžin valodas attīstības vēstures.

Bija arī lietas, kurām es nepiekritu. Piemēram, pāris autora apgalvojumiem par krievu valodu, bet tā, iespējams, ir manis paša tēmas nepārzināšana. Toties ar krievu valodas piemēriem autoram ir nogājis greizi, un redaktors to nav pamanījis. Spakoinoi noči kļuvis par pokoinoi noči. Lai gan nezinu, iespējams, es krievu valodu nepārzinu tik labi, kā pats domāju. Piebeidz arī autora vēlme dot neskaitāmus piemērus, manuprāt, nespeciālistam pietiktu ar maksimums trīs, pie divdesmitā jau smadzenes atslēdzas. Un līdz ar to grāmata šķiet mākslīgi uzpūsta, jo nodaļā mierīgu pietiktu pirmās trīs lapaspuses, pāris piemēri un pēdējā nodaļas lapaspuse.

Ja patīk lingvistika un vienmēr esi gatavs uzzināt ko vairāk par valodas evolūciju, lai ar tikai anglocentrisku skatījumu, tad droši vari lasīt. Grāmatas bonuss ir nodaļas par dienvidsalu pidžina un kreolu valodas attīstību. 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: