25. jūnijs (Tatranska Lomnica – Kopalnia Soli „Wieliczka” – Jozefova)

Mostamies tā, lai uz brokastlaiku būtu jau savākuši visas mantas un varētu uzreiz doties ceļā. Plāns izdodas perfekti, apartmamentus gan pārčekojam reizes trīs, lai neaizmirstu kādu elektronisko ierīci vai lādētāju. Paēduši dodamies ceļā, šodienas galamērķis Varšavas piepilsēta, un viesnīca kurā nakšņojām šurpceļā.

Tā kā ir vēl agrs, tad satiksme uz šosejas nav liela un var lēnīgākos mierīgi apdzīt, biju jau nedaudz piemirsis, cik līkumains ir Polijas- Slovākijas pierobežas ceļš. Lai visu dienu nebūtu vienkārši jākapā, esam nolēmuši piestāt Veļičkas sāls raktuvās. Tā ir vieta, par kuru man ir daudz stāstīts, par kuru es pat esmu daudz lasījis un arī redzējis video. Var teiktu, ka tas man ir obligāts apskates objekts. Ivars uz šo objektu mani aizved vēsā mierā, ceļi gan izskatās dikti dīvaini, es teiktu kaut kādi trešās kategorijas.

Tiekam pilsētā un nu vajag atrast pārkingu, cik noprotu šis pasākums te ir atstāts privātā biznesa ziņā un pa ceļam uz raktuvēm tiek piedāvātas pārkinga iespējas. Kad esam gandrīz galā, tad to arī izmantojam. Izrausušies no mašīnas dodamies uz raktuvēm.

Te biļete jāpērk atkarībā no valodas grupas, ja rubī poliski izcili, tev pat biļete būs lētāka. Ja angliski vai franciski, bišķi dārgāk un grupas ies raktuvēs retāk. Krievu valodai virsū uzlīmēta balta lapiņa. Nopērkam angļu valodas tūri un esmu pārsteigts, ka man ieskopē biļeti uz 10:30, es jau biju domājis, ka veiksmīgi paspēsim uz to ekskursiju, kura ies pēc minūtēm desmit.

Neko sēžam un gaidām, puiši iepērk saldējumu, es – kapeju. Cenas nav īpaši draudzīgas, bet šī tak ir tūristu vieta! Kad esam labi padirnējuši, varam sākt pulcēties uz mūsu ekskursiju. Diena te labi iesilusi uz trīsdesmit, varu sevi tikai mierināt, ka tas viss ir nieks salīdzinot ar Antilopes kanjona rindu ASV tuksnesī.

Beidzot atrodas ekskursijas vadītāja un dodamies uz raktuvēm. No sākuma mums jākāpj lejā uz pašu ekspozīcijas vietu. Tas aizņem kādu laiku un tad jau esam tuneļos. Tie esot dikti gari un ja kāds atsitīsies no grupas, tad viņu atradīšot tikai uz Ziemassvētkiem. Te gan atsisties nav iespējams, jo aiz un pirms tavas grupas ir kāda cita grupa.

Ekskursija ir standarta, stāsta par raktuvju vēsturi, vietējās leģendas, rāda sālsskulptūras. Laiku pa laikam ir jāatver un jāaizver kādas durvis, lai caurvējš visus neizpūstu laukā. Vispār jau gadsimtu laikā, cilvēki te ir strādājuši un izklaidējušies uz nebēdu. Mūsdienās ej pa bruģīti un tikai vietām redzi agrāko laiku pēdas.

Protams, ka mūs aizved uz slaveno pazemes baznīcu, tā nudien ir izveidota iespaidīgi, ņemot vērā, ka zem zemes. Varu derēt, ka tās projektētāji jutās kā savulaik romiešu vajātie kristiešu vergi, kas arī savus pasākumus rīkoja pazemes telpās. Man gan tiek aizrādīts, lai noņemot cepuri, jo baznīca, nudien bija piemirsies.

Kad baznīca apskatīta, tad dodamies uz vienu pazemes zāli noklausīties koncertu, pa ceļam iegriežoties suvenīru kvartālā. Tur skatos, mazā kola iet pa 9, biju šokēts līdz sapratu, ka tas zlotos. Pēc koncerta ceļš ved caur suvenīru veikalu uz ēstuvi, nolemjam papusdienot. Nekāds dižais restorāns jau nebija, paņēmu kāpostus ar gaļu un pat man kā sāls mīlētājam šķita dikti sasālīts. Cerams, ka tā gaļa nebija no akmenslaikmeta alās iekrituša lāča, kuru sāls iekonservējis. Kola pazemē gan nav tā, kas virszemē.

Dodamies uz liftu pareizo pa vidējo ceļu. Tur gan nākas pagaidīt, līdz mums atnāk pavadone un sāk vest. Lifts ir tālāk nekā iedomājos, kāds kilometrs noteikti, tik iet un iet. Neviens pat neko nestāsta, no vienām durvīm līdz otrām. Pēc laika esam liftā un braucam augšā.

Izejot no ēkas, es saprotu, ka nu nav labi, jo tā nav tā vieta, kur nobraucām lejā un nekas pazīstams tuvumā ar neizskatās. Nedaudz paklaiņojam pa apkārtni, tad ņemam palīgā google maps un dodamies uz vietu, no kuras sākās ekskursija. Nemaz nebiju iedomājies pieglabāt stāvvietas atrašanās vietu un citādi nebija ne jausmas, kā tur nokļūt.

Diena ir brangi iesilusi un mašīnā vispār ir krāsns simulators, uz ātro izvēdinām un braucam prom. Šoreiz Ivaram neklausām un Krakovā iekšā neperamies, braucam pēc ceļazīmēm. Ceļš uz Polijas galvaspilsētu lielākoties ir dzīšanās pa šoseju cenšoties visiem tikt garām.

Tikuši viesnīcā, mēs jau zinām procedūru, sākumā nedaudz atvelkam elpu. Mēs bijām pasūtījuši divus savienotos numuriņus, protams, ka to mums neiedeva, toties iedeva veselas divas papildgultas. Ejam uz restorānu, tur laikam nomainījusies darbinieku komanda, lai tiktu pie ēdiena nācās iet prasīt ēdienkarti pašam, desertiem mums vispār neatnesa štrumentus, tos ar nācās prasīt, atnesa nepareizos, bet tā jau viss garšīgi. Pēc tam ar Ernestu aizejam uz baseinu, jo apsolīts, un solījumi ir jāpilda.

26. jūnijs (Jozefova – Jūrmala)

No rīta esam pamodušies tieši uz brokastīm, pirms tām aiznesu mantas uz mašīnu, lai varētu startēt pēc iespējas agrāk. Pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodien nenotiek nekā interesanta, vien braukšana pa šoseju, un vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Polijā visinteresantākais notikums ir paskatīties kā viens vācu pilotēts folksvāgens pie nobrauktuves ir pamanījies uzlekt tramplīnu noberot visu ceļu ar mašīnas detaļām un pats atdusas grāvī. Par laimi visi auto pasažieri izskatās mundri. Lietuvā vienmēr pirms krustojuma var likt likmes, vai tev tūlīt priekšā izlēks leišu mašīna, kura brauks ar -15 km/h zem atļautā. Uzvarošā stratēģija ir, jā, izlēks!

Lai vai kā, pēcpusdienā esam mājās un izskatās, ka esam paspējuši uz karstuma vilni.