Navigate / search

Stūrmanītis nosprauž kursu by Jūlijs Aņņenkovs

Stūrmanītis nosprauž kursu

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana turpinās. Nolēmu noīsināt lasāmā sarakstu par vēl vienu grāmatu. Vāka paskats vien man uzdzina šermuļus. Tā noteikti bija pionieru literatūra, kas stāstīs par tēvzemes varoņiem. Ja vēl varoņu daļai man nekas nebūtu pretī, man dikti negribējās lasīt propagandas gabalu. Taču, lai viņa nebūtu jālasa jums, uzņēmos upuri un izlasīju es.

Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.

Alekseju Dorohovu jau no bērnu dienām vilināja jūra, zirgi ar’ patika, bet jura aizrāva tā, ka mācījās navigāciju pat vācu valodas stundās no grāmatas, kas pievilkusies ar siļķu smaku. Puikam sapņi piepildījās, tēvs militārists saprata, ka valstī bez flotes nekā, atļāva un puika devās uz Sevastopoli skolā. Karš viņu pārsteidza nesagatavotu atvaļinājumā, taču viņam izdevās atgriezties uz sava kuģa un pakarot. Bet pēc tam viņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē un kļuva par pagrīdnieku.

Lai arī stāsts par jaunajiem censoņiem, kas īpaši nemācīti spēj veikt lielas lietas, savulaik bija populārs žanrs. Šis pārspēja daudzas iepriekš lasītās grāmatas. Aļošjam, izrādās, piemīt īstens izlūka talants. Viņš bērnībā, dzīvojot kopā ar vāciešiem, ielauzījies vācu mēlē un runā ne sliktāk kā paši vācieši. Izskats arī ir pietiekami ārisks, un pats galvenais, spēj izkulties no jebkuras bezizejas situācijas. Un puisis veic varoņdarbus, kuri liktu pašam Štirlicam, nervozi pīpot aiz stūra. Te pat runa nav par rūpīgi gatavotu infiltrāciju, bet par improvizāciju.

Nevar teikt, ka varonis grāmatā neizaug, viņš izaug pamatīgi un pārliecinoši. No diezgan naiva puišeļa par nopietnu fašistu nīdēju. Viņam bija pamats, tā kā ar racionalizāciju viss kārtībā. Iesauka Stūrmanītis gan viņam palika no pirmajiem kara gadiem, bet reputāciju biedru acīs viņš iemantoja ātri. Kara laikā lode nešķiro cilvēkus pēc izglītības vai acu krāsas, izdzīvo tie, kuriem paveicas. Stūrmanītim paveicas visvairāk, jo daudzi viņa biedri noliek galvas par Tēviju.

Grāmatā ir interesanta lieta, autors nekautrējas apgalvot, ka Padomju Savienība iepriekš saņēmusi informāciju par gatavoto uzbrukumu, taču nav noticējusi. Pirmā grāmata no šī laika posma, kurā šis jautājums tiek apspriests. Fašistu un viņu roklaižu apraksti gan ir tipiski laikmeta garā. Taču kā apgalvo Stūrmanītis, visi vācieši nav vienādi, un par tautu nevajag spriest pēc indivīdiem. Jo ir tak VDR un VFR, vienā dzīvo darba rūķi otrā fašistu līdzskrējēji.

Grāmata kā tāda lasījās kā jau spiegu romānam pienākas – ātri un viegli. Nopietns trillerītis, kuram pat lāga nebija uzlikts propagandas slānis. Autors daudz nerunā par augstām lietām un vairāk centrējas uz mēģinājumiem izdzīvot un uzvarēt. Nav arī nekāda varoņu žēlošana, labi, kas nu viņi par varoņiem tādi kartona tēli ar varoņiem pienākošos īpašību kopumu, bet tomēr.

Lieku 7 no 10 ballēm. Patika, aizveda atpakaļ bērnībā, kad pionieriem domātie stāsti mani patiesi aizrāva piedzīvojumu dēļ. Citiem gan ar viņu nebūtu gatavs uzbāzties, jo žanram ir zināma specifika. Lasīt vai nelasīt ir jālemj katram pašam.

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem by Egons Līvs

Sarunas ar vecajiem Jūras vilkiem

Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!

Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.

Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.

Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.

Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.

Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.

Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.

%d bloggers like this: