Navigate / search

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem by Egons Līvs

Sarunas ar vecajiem Jūras vilkiem

Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!

Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.

Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.

Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.

Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.

Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.

Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.

%d bloggers like this: