Navigate / search

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Dzimis, lai izdzīvotu

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

Eiger Dreams: Ventures Among Men and Mountains by Jon Krakauer

Eiger Dreams by Jon Krakauer

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

Madeira VI

25. jūnijs

No rīta pamostamies un dodamies pabrokastot, šodien pārbrauciens uz pārgājiena sākuma punktu mums paņems veselu pusotru stundu, būs jāapbrauc apkārt gandrīz pussalai. Gabaliņš gan ir tikai kādi septiņdesmit kilometri, bet, tā kā viss ceļš ir tikai serpentīns, serpentīns, tad laiks paiet. Šoferis mums šodien ar gadījies runīgs, pastāsta mums par savu bērnu dienu Madeiru, kad tūristi vēl nenesa tik daudz naudas, un cik tad te ir globāli slikti bijis. Elektrifikācija tuvu nullei, mājas ar klona grīdu un praktiski dzimtbūšana. Tas viss par laimi esot septiņdesmitajos beidzies, un tagad viss būtu vairāk vai mazāk kārtībā, ja vien krīzes dēļ valdība nepaceltu nodokļus. Atceras arī laikus, kad Madeira sacēlās pret Portugāļu diktatoru un kā daudzi emigrēja. Kas pārsteidz, viņam ir nojausma, kur atrodas Latvija. Tā kā mūsu operators ir New Experience Holidays, tad visi, kā likums, domā, ka mēs dzīvojam Lielbritānijā.

Curral das Freiras

Šodien mums plānā ir pārgājiens, kas nekādā veidā nebūs saistīts ar levadām. Šodien mēs blandīsimies pa Madeiras centrālo augstieni. Gājiens sāksies vietā, kas saucas Bocca da Corrida un, izmetot nelielu līkumu pa kalniem, nokāpsim līdz Curral das Freiras pilsētiņai. Šodien mums būs nedaudz grūtāk, plānotais pārgājiens ir slēgts zemes nogruvuma dēļ, tādēļ jāņem, kas ir. Leģendas arī mums nav, bet uz kartes noejamais attālums izskatās no divpadsmit līdz sešpadsmit kilometru garumā. Beigas solās būt varenas ar sešsimt metru kāpienu uz leju.

Curral das Freiras 2

Tikuši līdz sākuma punktam mēs ievērtējam mūsu galamērķi un starppunktu Curral das Freiras. Kādas desmit minūtes noslaistījušies sākumā, beidzot saņemamies un sākam līst augšā kalnā. Uzreiz ir jūtams nogurums, kas iekrājies no iepriekšējām dienām. Kājas tādas pastīvas un, kamēr neiesilst, iešana ir diezgan grūta. Sākumā mums ir nopietns kāpums kādus simt piecdesmit metrus uz augšu, bet dabas skati to pilnībā kompensē. Ir diezgan interesanti vērot, kā kalni un ielejas izskatās no dažādām perspektīvām. Šodien esam sākuši diezgan vēlu, tad tagad sanāk vilkties pa dienas vidu. Neesam vēl tikuši ne pusē, kad pirmā ūdens pudele jau ir izdzerta. Nekur īpaši nesteidzamies, laiku pa laikam ēnā piesēžam, pabaudām dabasskatus, skatāmies, cik mums pierāvušies citi nācēji.

kalni 2

Neko jau daudz par šodienas pārgājienu pateikt nevar, tās ir vietas, kas ir jāredz katram pašam. Tiešām iesaku, ja sanāk, izmantojiet iespēju aizbraukt uz turieni un pastaigāt pa Pico Grande kalnu takām. Pa ceļam gadās satikt piecus vietējos, kas izpļauj pastaigu takas. Vietām jau ir tā, ka aiz zāles īsti nevar redzēt takas malu, nekas traks tikai līdz zemei ir vismaz simts metru brīva kritiena. Vīri ar trimmeriem sūdzas, ka šodien esot diezgan pretīga diena lai strādātu, karstums beidzot nost.

Kalni 3

Piesēžam lauru koku ēnā un uzrīkojam nelielu pikniku. Rijamo mums ir sagatavojuši hoteļa pavāri, sendvičs -maizīte ar sieru, apelsīns, snikers un kūciņa. Tālāk sākas reāls kāpiens uz leju, tāds serpentīns, gar klints malu uz leju, ka maz neliekas. Kas ir trakākais, izskatās, ka kāpiens nekad nebeigsies. Uz beigām es jau sāku ienīst taku, kas ieslīpi ved uz leju. Nokāpšana mums paņem kādu pusotru stundu līdz mēs sasniedzam Faja Escura ciematiņu, tomēr netālu no augšas satiekam 4 frančus, kas veica šo pašu pārgājienu pretējā virzienā, t.i., visu to pašu ceļu kāpuši kalnā. Šķiet, ka viss, esam klāt, bet pēc kartes sanāk, ka esam veikuši tikai pusi ceļa. Tālākais ar īpašu daudzveidību neizceļas, pa serpentīniem ejam no ciena ciematiņa uz otru, reizēm sanāk kāpiens uz augšu reizēm lejā. Reizēm mums pavadoņos piesitas kāds suns, tie te ir īsti cilvēku draugi. Ja tu ej cauri auto tunelim, tad skaidra lieta, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies vesela kaudze ar mašīnām, kas apdzīs viena otru tieši tai vietā, kur tu ej.

Funchal no tāluma

Beigās karstums mūs ir pamatīgi nomocījis, bet galamērķis sasniegts, varam gaidīt savu busiņu. Laiks vēl pusotra stunda, uzrakstu iepriekšējā dienā piedzīvoto un vēroju vietējos to dabīgajā dzīvesvietā. Večuks guļ savā piemājas dārzā un klausās vietējā šlāgera analogos. Pretējā bārā uz kurām ved trepes ar sešdesmit pakāpieniem, vietējā jaunatne sūc aliņus un spēlē galda futbolu. Nopietnākie vīri ir jau pamatīgi apsutuši, un laiku pa laikam kāda sieva atnāk savākt savu noklīdušo avi. Piebrauc bāra saimnieks un visiem sagādā darbu, pa trepēm cītīgi tiek stieptas augšā mēbeles. Furgoniņš izkrauts, nauda saņemta, jaunatne dodas dzert alu uz bāru. Piesitās vietējais bomža analogs, piedāvā iedzert vietējā ražojuma vinčuku, atsakos, vīrs uzpīpē un pēc kādām desmit minūtēm notinas.

Ferrari

Pienāk busiņa noliktais laiks, busiņa nav. Aizdomājamies, ka iespējams šoferis ir sajaucis ciemus, tie te ir veseli četri ar kādiem divdesmit bāriem. Busiņš var gaidīt pie jebkura no tiem. Zvanām Oskaram, tas zvana šoferim, un pēc padsmit minūtēm esam busā. Buss mūs bija gaidījis kādu pusotru stundu pavisam citā ciemā un šoferis jau satraucies, ka esam apmaldījušies. Busiņš mūs aiztransportē uz Funchal hoteli, tam ir peldbaseins un veselas četras zvaigznes. Noskalojam dienas putekļus un laiku līdz vakariņām pavadām apskatot pilsētu. Pilsētā gan apskatām tikai promenādi un galveno tūristu ielu. Te notiek kaut kāds retro automašīnu saiets un Ferrari var redzēt biezā slānī, uzdarbojas arī vietējais pūtēju orķestris. Iegriežamies suvenīru veikaliņos, iepērku grāmatu par Madeiru. Viesnīcas aprakstā par pieejamajiem pakalpojumiem franču valodā kāds censonis ir salabojis stilu un gramatiku, apraksts izskatās kā tāda pašvaka skolnieka kontroldarbs.

Funchal street

Visas ielas ir pilnas ar tūristiem, pirmo reizi sastopu arī Krievzemes pārstāvjus, ieraugām arī pirmo ubagu, viss kā pie cilvēkiem. Kopumā, pilsētiņa nekas īpašs, var pavazāties, pāris muzejiņi un smuki dārzi. Laikam esam atraduši no civilizācijas velkamies uz hoteļa restorānu vakariņot.

Salūts Funchal

Pēc vakariņām plāns ir aiziet apskatīties vietējās uguņošanas festivālu, šonedēļ pēdējā sacensību diena un izpaužas vietējā komanda. Neesam jau vienīgie, kas to zina, visa piekraste ir pilna ar cilvēkiem. Šovs risināsies divdesmit vienu minūti un uguņošana būšot pieskaņota mūzikai. Ja godīgi, tad pat Ventspilī tādu uguņošanu nebiju vēl redzējis, brīžiem izskatījās, ka vīri taisās piestātni uz kuras pasākums notika, vienkārši uzspert gaisā. Smuki bija, redzēju pāris veidus, kurus līdz tam nebiju manījis nekur citur. Mūzika gan bija ņemta no MTV Topa, bija gan Gaga, gan Keitija Perija. Tas nekas, vietējiem patika, tāda disenīte ar briesmīgi dārgu gaismas mūziku. Man ar patikās, beigās gan apkārtne bija tā piedūmota, ka lāga vairs uguņošanu caur dūmiem nevarēja redzēt. Reizēm nedaudz nojuka sinhronizācija, bet tie ir sīkumi. Ejot uz viesnīcu domāju, ka ja es no dzimšanas paņemtu pistungu ritulīti un klapētu to ar ar āmuru no rīta līdz vakaram, diez vai kopējais kumulatīvais efekts līdz šodienai būtu tikpat liels, kā šajās divdesmit minūtēs uzģenerētais.

26. jūnijs

Šodien mums ir brīvdiena. Vienīgā šajā ceļojumā, nebūs nekur jāiet, vari kaut vai visu dienu sēdēt viesnīcā. Protams, ka tik izcili mūsu plāni nav. Tā kā Maija ir izlēmusi apmeklēt Monte kalna eksotiskos dārzus, bet es elektrības muzeju, jo dažādus botāniskos dārzus esmu redzējis pār pārēm, jāceļas tomēr ir diezgan agri. Pirmkārt, lai paspētu pirms pārējiem tūristiem un otrkārt, la karstums nenobeigtu. Paēdam brokastis viesnīcā un sākam virzīties uz Funšalas centru, vai, pareizāk sakot, funikuliera pusi.

Pa ceļam apskatām visus potenciāli apmeklējamos veikalus. Diemžēl izskatās, ka lielākā daļa no tiem šodien nestrādās, bet tas jau nekas, iztiksim. Pa ceļam arī noskaidrojas, ka mans iecerētais elektrības muzeja apmeklējums ar izpaliks, jo svētdienās šamais nestrādā. Nu nekas atliek vien kātot uz funikulieri līdzi Maijai, apskatīšos tos vietējos eksotiskos dārzus, kas atrodas Monte kalnā.

Monte kādreiz skaitījās biezo rajons. Ja Eiropā kāds no biezā gala saķēra tuberkulozi, tad Madeira bija tā vieta, uz kuru viņi brauca to ārstēt. Gaiss gan te nemaz nebija tik labs kā domāts, un parasti otrā vai trešā ziema vārguļotājiem pielika punktu. Bet tas nekas, pamats tūrisma industrijai bija ielikts.

Funchal

Biļete uz funikulieri ir neadekvāti dārga, uz diviem kopā ar visu eksotiskā dārza biļeti izmaksāja kaut kur pie četrdesmit eirām. Tas man šķita nedaudz par traku. Brauciena laikā var diezgan netraucēti novērot Funšalu apakšā, skats gan ir diezgan smuks. Pēc desmit minūtēm esam augšā un dodamies iekšā eksotiskajā dārzā.

Nu smukāku eksotisko dārzu es esmu redzējis tikai Monako. Te katram kokam ir klāt šiltīte ar nosaukumu, un ir pat atrodams tik eksotisks koks kā apse. Tas mani sasmīdināja un iepriecināja. Dārzā ir taka, kas ved gar izflīzētu Portugāles vēsturi. Te varam vērot ainiņas, kā vietējie monarhi ar dunčiem kāvuši lecīgus hercogus vai dūruši savas mātes, diezgan interesanti. Arī skati ar mēri nebija slikti.

Zimbabves māksla

Mums ir arī neizsakāmi paveicies, tagad dārzā ir izstādīta mūsdienu Zimbabves skulptoru darbi. Viņi ir atrodami speciālā muzejiņā, kur šīs skulptūriņas uzspraustas uz puļķiem ir simtiem. Dažas ir visai interesantas, dažās vispār nevar saprast, kas ar to domāts. Tomēr sevi disciplinēju un pieturos pie domas, ka ja kaut kas ir attēlots kā mazs melns četrstūrains bruņrupucis, tad acīmredzami tas arī ir mazs melns četrstūrains bruņrupucis.

Vēl te ir apskatāms minerālu muzejs, nekā īpaša jau nav – pāris smaragdi, daudz pārzāģētu ģeodu, ģipša kristāli, pārakmeņojušies koki, nedaudz turmalīna un pavisam maz zelta. Var izstaigāt desmit minūtēs. Lielākā daļa no minerāliem nāk no Venecuēlas, Brazīlijas un Kolumbijas.

Vēl nopērkot dārza biļeti tev vietējā kafūzī ir tiesības nodegustēt vietējo vinčuku. Degustējamais ir tāds šerija veidīgs padzeramais, šķiet, ka vakar tādu degustēju suvenīru bodē. Nekas padegustēju vēl, tad jautrāks prāts.

Monte

Pašā dārzā man vislabāk patika japāņu dārza sekcija un centrālais dīķītis ar mākslīgu ūdenskritumu. Pavadījuši dārzā kādas divas stundas lecam iekšā funikulierī un braucam atpakaļ lejā. Mums ir plāns iepirkt suvenīrus un paēst. Suvenīrus iepirkt izdodas diezgan ātri, suvenīru bodes svētdienu te nesvētī, pie baznīcas ieraugu arī profesionālu bomāru kopu, kas sēž pūtina kājas un kaut ko savā starpā dala. Visiem ir ortopēdiskie kruķi, kas pieslieti pie soliņa. Tas gan netraucē viņiem savā starpā grūstīties un lamāties.

Baseins

Ar paēšanu gan mums nevedās, noskatītais ķīniešu restorāns mūs pasūtīja vienu māju tālāk, jo redz līdz pārtraukumam palikušas vien četrdesmit minūtes un viņi nespēs mūs apkalpot tik ātri. Neko, ejam vien prom, meklēt labāku vietu. Netālu no viesnīcas uzduramies kādam Īru krogam, tur ar apmetamies. Pa televizoru rāda F1 sacensības, pārtika ir izcila, vietējais alus gan man ne visai, apkalpošana izcila. Paēdam pamatīgi un dodamies slaistīties uz viesnīcas numuriņu. Nedaudz atpūties nolemju iemēģināt vietējo baseinu un nedaudz pasauļoties.

Baseinā viņi pumpē okeāna ūdeni un man viņš šķiet pa sāļu, ķeros pie sauļošanās daļas, tā vedas labāk. Vakarā aizdodamies uz ķīniešu restorānu, porcijas tur ir labas, bet par kvalitāti gan varētu pasūdzēties. Dodamies uz viesnīcu, sapakojam somas un liekamies gulēt. Rīt no rīta mums jāceļas jau pusčetros pa nakti, lai paspētu uz lidmašīnas reisu.

27. jūnijs

Šodien mēs braucam atpakaļ mājās. Mums ir ieplānoti veseli trīs lidojumi Funšala – Lisabona – Minhene – Rīga. No rīta mums atbrauc pakaļ transfēra busiņš, un jau pazīstamais šoferītis mūs aizvizina uz lidostu. Apspriežam redzēto salūtu un pēc piecpadsmit minūtēm esam klāt. Iečekošanās noris raiti, mēs dabūjam uzreiz visas biļetes līdz Rīgai, un vairs ar to nebūs jākrāmējas.

Lisabona

Lidojums līdz Lisabonai ir ātrs, nedaudz pasnauduļoju, apēdu piedāvāto sviestmaizi un pasnaužu atkal. Reāli traucē tas, ka man ir beidzies lasāmais. Manam e-lasīklim ir beigusies baterija. Labi, ka vismaz nedēļu noturēja. Vakar mēģināju to uzlādēt no hoteļa televizora, diemžēl neizdevās. Tā nu maucu iPad spēlītes un lasu jaunāko Economist numuru.

Lisabonā grāmatu piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka nav pat vērts runāt, skaidrs, ka būs jāņem nost grāmata Maijai. Viņa lasa par stopotāju, kas ceļo pa Jaunzēlandi. Grāmatai ir viens mīnuss – tajā nav nekā par Vakatani, tā es no Maijas sapratu. Man gan šķiet, ka Vakatanes trūkums nemaz nav tik aktuāls un lasās diezgan labi. Tagad Maijai jāspēlē iPad spēlītes.

Minhenē mums ir veselas divas stundas laika. Tās pavadām meklējot dāvanu savam dēlam, kas ir informēts, ka vecāki ir ceļojumā, bet viņam pienākas dāvana. Meklēšana ir diezgan ilga, visas mantas, kas interesē mani, nederēs divgadīgam puišelim. Vēl nedaudz uzēdam un dodamies uz savu geitu, lai lidotu mājās.

Kopumā ceļojumu uzskatu par izdevušos, esmu nostaigājis lielus gabalus pa skaistām vietām. Saelpojies svaigu gaisu, kas ofisā ir diezgan liels deficīts. Esmu labi atpūties.

Black Hills by Dan Simmons

black hills

Šo grāmatu atradu visai nejauši, skatījos vai Saimonss nav ko jaunu izlasīšanas vērtu sarakstījis. Šī tad bija viena no viņa jaunākajām grāmatām. Citu lasītāju atsauksmes gan bija visai pašvakas, sak, nav vairs tas. Neskatoties uz to, grāmatu sāku lasīt. Un ko tur slēpt, pēc četrdesmit lapaspusēm noliku viņu malā, domāju pavisam. Tomēr nav manā dabā atstāt grāmatu neizlasītu, un pēc nedēļas pie grāmatas atgriezos.

Grāmatas galvenais varonis ir Sioux cilts indiānis vārdā Paha Sapa. Paha Sapa nozīmē tos pašus Melnos pakalnus, kas kalpoja par tādu kā vietējo cilšu svētvietu. Par melniem tos sauca, jo uz līdzenuma fona pakalni apauguši ar kokiem izskatījās tumši. Pats Paha Sapa ir visai necils indiāņu puišelis, ir skaidrs, ka viņš nebūs ne karotājs, ne šamanis. Pats jau arī viņš pēc nevienas no šīm karjerām netiecas. Tēvs viņam ir miris jau pirms dzimšanas. Puisis pēc veiksmīgas kaujas sevi uzskatīja par neievainojamu, diemžēl otrā kauja šo pieņēmumu apgāza. Viņa māte sērās sevi pārlieku savainoja un dzemdībās mira. Tā nu viņu pieņēma cilts viedais vīrs Limp-a-lot (Klibo daudz). Puikam piemīt viena interesanta spēja, pieskaroties cilvēkam, viņš redz visu tā dzīvi un nākotni.

Grāmata sastāv no trīs galvenajām sižeta līnijām. Pirmā veltīta Paha Sapa pusaudža gadiem līdz Little Big Lorn kaujai, kurā indiāņu apvienotais karaspēks stājās pretī 7. Kavalērijas pulkam. Šī pulka komandieris bija Custer (latviski šķiet Kasters), kurš tad tur arī ņēma galu.

Otrā sižeta līnija veltīta pašam Kasteram, tikai viņš nejauši nonācis Paha Sapa galvā. Puika nejauši bija pieskāries bālģīmju karavadonim tā nāves brīdī un notvēris viņa dvēseli. Šī gan vairāk izpaužas kā Kastera domu vēstules savai sievai Elizabetei.

Trešā veltīta 1930-tajiem gadiem. Paha Sapa netieši palīdz postīt savu senču svētvietu. Sešiem veciemtēviem ir pienācis gals, viņu vieta tiek veidots Rašmūras komplekss. Tauku ņēmēji ir triumfējuši, viņi ir paņēmuši visu. Indiāņi dzīvo rezervātos, viņu tradīcijas tiek aizmirstas un svētvietas apgānītas. Paha Sapa ir dota iespēja atriebties, jo viņš šajā projektā ir galvenais sprāgstvielu speciālists.

Kopumā visai labs lasāmais. Autors, sev raksturīgi, pamatīgi izpētījis lietas, par kurām viņš raksta. Tā nu mēs bonusā uzzinām Bruklinas tilta konstruēšanas nianses, prezidentu galvu tēlniecības nianses, lielās Depresijas ietekmi uz ikdienu, milzu putekļu vētras efektiem, Sioux indiāņu valodas smalkumus un indiāņu bālģīmju attiecību nianses.

Nepatikās daudzo indiāņu vārdu lietošana ar tūlītēju tulkojumu angļu valodā. Man kā šīs valodas nepratējam tas reāli kaitināja. Kāda velna pēc man lasīt vārdus valodā, kuras izrunu es nemaz neprotu. Saprastu jau, ja vietām, nevis katrā rindkopā. Kastera līnija arī bija vāja, tā lielākoties sastāvēja no virsnieka erotiskajām fantāzijām un reālu pienesumu grāmatai bija grūti atrast. Pēc kāda laika es viņa vēstules Elizabetei lasīju pa diagonāli.

Grāmatas beigas arī man izraisīja vilšanos, kaut ko tādu no šī autora es nebiju gaidījis. Protams, labi jau ir, ka iebaksta indiāņiem, ka tie paši nemaz nav bijuši nekādi labiņie pirms balto parādīšanās. Arī viņi paši ir bijuši Tauku ņēmēji gan no zemes, gan cits no cita. Nepamatoti kari, zemju iekarošana, cilšu iznīcināšana, tas viss labi. Bet tas nākotnes redzējums – reāla cukurvate, jeb prastāk izsakoties – globāla krustām samīžšana.

Tas viss kopā man liek grāmatai likt 7 no 10 ballēm. Izlasīšanu nenožēloju. Patīk reālu faktu iepīšana stāstā. Bet otrreiz diez vai lasīšu.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem IV

23. maijs

Šodien plānots vislielākais ejamais ceļa gabals. Dosimies uz ciemu ar nosaukumu Oberjoch un no tā ar kājām uz Unterjoch un atpakaļ. Kopumā noejamais gabals ir nedaudz pāri vienpadsmit kilometriem. Es personīgi domāju, ka pa divām stundām šādu gabalu var mierīgi nokātot, jo galu galā plānotais reljefs ir praktiski līdzens.

Brauciena sākumā Matīss ņem un nolūzt, ko gan var gaidīt no puišeļa, kurš cēlies jau sešos, loģiski, ka ap deviņiem vajag nosnausties atkal. Līdz Oberjoch no mūsu apartamentiem ir kādi piecpadsmit kilometri, no kuriem kādi četri ved par kalnu serpentīnu. Šodien, izskatās, ir kaut kādas retro automobiļu dienas, jo lielākā daļa pretimbraucošo auto bija antīkie. Nē, nevienam velosipēdistam uz velosipēda uzsietas fauspatronas neredzējām.

Aizbraukuši stāvvietā, konstatējam, ka Matīss vēl guļ un nolemjam viņu nemodināt. Uzēdam saldējumu, aizstaigājam līdz globālai kartei. Pusi no laika Maija pavada man ieskaidrojot, ka manis ieraudzītā taka nemaz nav tā, pa kuru mēs iesim. Kaut ko atkal esmu sajaucis kartēs. Beigās mums apnīk gaidīt, uzmodinām Matīsu, ieliekam sēdeklītī un pārgājiens var sākties.

Allgeu 504

Gājiens sākas visai braši; ejam gar asfaltēta ceļa malu pa asfaltētu taku, un pēc puskilometra pazaudējam norādes. Dīvaini, kā uz taisnas takas var nomaldīties. Izejam lielākas šosejas malā. Mēģinām paprasīt padomu vietējiem, tiem tradicionāli nav ne jausmas, ka te ir kaut kādas tūristu takas. Beigās izdodas atšifrēt, ka esam netīšām takas gabalu, kuram mums bija jāparāda Vācijas purvu biotopa daudzveidība, esam nogriezuši pa taisno. Tad nu viss pēkšņi kļūst skaidrs, kātojam pāri šosejai un ejam gar tās nomali.

Allgeu 548

Tā tas turpinās kādu kilometru, līdz taka ieved mūs mežā. Meža taka savukārt izrādās ir bijis vietējas nozīmes sālsceļš kaut kādā tur viduslaiku periodā. Nezinu, kā tur izskatījās tajos laikos, tagad tur ir nedaudz grantēts meža ceļš. Nevienu ēzelīti apkrautu ar sāls maisiem tur sastapt neizdosies. Mēs ar Matīsu atraujamies, stāvam un gaidām pārējos, atraujamies un gaidām. Takai ir viena interesanta fīča, tā mūs ieved Austrijas teritorijā un pēc kāda laika atgriežas atpakaļ Vācijā. Ak jā, bergbliki un alpenbliki ir diezgan labi, un, galvenais, mežā nav ne odu, ne knišļu, ne citu pokemonu.

Kuļamies, kuļamies pa mežu un atkal priekšā šoseja, mēs ar Matīsu šķērsojam ceļu un nonākam pie taku krustojuma, ir iespējami veseli trīs kustības turpināšanas virzieni. Ņemam pirmo, šī taka mūs izved cauri mājas sētai un atpakaļ uz šoseju, nav slikti, jo arī pārējie gājēji beidzot ir klāt. Kopīgi apspriežamies un izvēlamies citu takas atzaru, tas ir pareizais.

Allgeu 515

Vieta, pa kuru tagad ejam saucas Tobel, takas sākumā apraksts, pa saules nepaspīdētu ceļu, kas vedis cauri tumšiem mežiem un bijis visai nekomfortabls ceļotājiem. Ko lai saka – vai nu meži kļuvuši retāki vai cilvēkiem gaišākas acis – parasts meža ceļš gar strautmalu (vietām). Mēs ar Maţīsu dodamies tālāk savā tempā, sveicinām pretimnākošos vāciešus vai austriešus ar hajiem, grusgotiem vau gutentāgiem, kā nu kuro reizi uznāk luste. Citiem tiek arī pa labdien, pārmaiņas pēc.

Mūsu nākamais pieturas punkts ir teļu aploks, kas aizšķērso mums ceļu, pagaidām pārējos un forsējam aploku, pa ceļam mēģinām noglaudīt kādu teliņu. Vispār jau tas nav prāta darbs līst pie nezināma teļa to glaudīt, bet šie izskatījās tādi mierīgi un neprotestēja. Tad nu vienotā barā devāmies tālāk, pēc pārsimts metriem sasniedzām vienu no takas landmārkiem – mazu kapelu, kurā bez pāris beņķiem bija atrodamas arī Jēziņa un pāris svēto statuetes.

Allgeu 539

Te Matīsam sagribas ēst, un viņam tiek izbarots banāns, te viņam arī vairs negribas sēdēt tēta mugurā, un viņš pārvācas pie mammas. Tā kā ir pagājušas jau divas stundas un mēs vēl nemaz neesam pusceļā man nemaz nav šaubas, ka Matīsam drīz viss būs piegriezies. Mēs vēl takas malā pirms Unterjoch papusdienojam kādu pusstundu un tad dodamies tālāk. Te tāds labs iekārtots spēļu laukums ar slīdkalniņu un šūpolēm. Nūjotājiem- iesācējiem izlikta arī pamācība kā pareizi jānūjo. Jāatzīst, ka ņūjotāju uz takas netrūkst. Viņus var sastapt visur, jāatzīst gan, ka akrobātiskos trikus, kas rādīti pamācībā, neviens no viņiem neveica. Matīsam piemetās niķis un kādus divus kilometrus viņš vienkārši niķojas, raud un bļauj. Tā nu viņa raudāšanas pavadījumā izgājām cauri Unterjoch, paši jau esam vainīgi, viņa pacietība ar nav bezizmēra.

Allgeu 547

Kaut kur pie Unterjoch ciematiņa (varbūt pilsētas) robežas, Matīss aizmieg un tādu aizmigušu tad viņu nesu atlikušos četrus kilometrus uz stāvvietu. Sastaptajiem tūristiem Matīsa gulēšana savā sēdeklītī likās ļoti amizanta, nekas, rīt ejot pārgājienā viņš vēl izpelnīsies no pretimnācējiem iesauku kleines Musikant. Skaidra lieta, ka autostāvvietā Matīss pamodās un viss bija kārtībā. Nospriežam, ka šodien nekur vairs nedosimies un atgriežamies apartamentos, paēdam vēlas pusdienas. Mājas saimnieks šodien nodarbojas ar vakar pļautā siena žāvēšanu, ik pa laikam pārgrābj lauku.

Allgeu 563

No mūsu apartamentu loga vērojam paraplānistu lidojumus, vienubrīd viņi tur ir kādi padsmit. Matīss un Maija nolemj doties uz akvaparku, es nedodos nekur un palieku mājās. Pēc kādām pāris stundām viņi atgriežas, Matīss gan ir nolūzis. Puika esot ņēmies pa bērnu baseinu kā traks, viņam vienkārši beigusies enerģija. Tik vien beigās spējis kā izkaukt noskatītu gumijas pīlēnu komplektu. Patiesībā vienkārši savācis iepatikušos mantu un vairs nav laidis vaļā.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem III

22. maijs

Šodien mums vajadzētu doties uz Austriju. Laiks ir foršs, paēdam salādējam līdzņemamās mantas un dodamies. Matīss šorīt ir diezgan kašķīgs, nekas viņam nepatīk un brauciens mašīnā noris viņa koncerta pavadībā. Puika grib gulēt, bet aizmigt nevar. Izmēģinām visu iespējamo, nekāda rezultāta. Dodamies vien tālāk ar cerību, ka gan jau aizmigs. Beigās jau aizmieg ar kaut kur pie Oberstdorfas.

Allgeu 345

Austrijas daļa, kuru plānojam apmeklēt, ir visai interesanta vieta. Kalnu ieleja, lai arī atrodas Austrijas sastāvā, no Austrijas puses nav pieejama. Labi, alpīnistiem un kalnu kazām, problēmas noteikti nebūtu, bet vietējā pārtikas veikala sagādniekam gan. Tā nu vienīgā ieeja viņu ielejā ved caur Vācijas teritoriju. Drošības pēc mēs esam paņēmuši līdz pat pases (vismaz man tā šķiet). Pasu kontroles jau nekādas nav.

Allgeu 394

Vietas nosaukums ir Kleinwalsertal, un vēl precīzāk Baad. Tur ir plānots izmest nelielu līkumu gar kalna malu, paskatīties Alpenblikus un doties tālāk. Atrodam automašīnu stāvlaukumu ielejas galā, samaksājam par parkošanos, pagaidām Matīsa pamošanos un dodamies mežā iekšā. Sākotnējais galamērķis Baerenhuette. Huettes Alpos ir tāda interesanta lieta. Cilvēki kaut kur kalnos uzbūvē mājeli, ieinkorporē tajā ēdnīcu, izdzen taku uz tuvāko lielceļu un gaida klientus, kas kalnu skatu nomocīti labprāt vēlētos iedzert kādu kapiju un uzkost pa virsu Weisswurstu ar sinepēm.

Pārgājiena taka sākumā ved gar pilnībā izmūrētu kalnu upi. Upe, jāatzīst, izskatās neslikti, ēnā iešana arī patīkama. Matīsam jautrs garastāvoklis, puika dūdo, ievērtē mazus ūdenskritumiņus, īsts paraugpuika. Uz takas nav praktiski neviena paša gājēja, sāku jau domāt, ka šī nu ir tā vieta, kuru nūjotāji vēl nav paspējuši apsēst. Iemesls izrādījās nedaudz triviālāks, vienkārši ir pārāk agrs, lai visudsmēra birģerim būtu iekāriens doties kalnos.

Allgeu 417

Kopumā nokātojām kādas divas stundas . Pirmo gājiena daļu Matīsu nes Zigfrīds, otro es. Bez kalniem interesanti ir ieraudzī t veco labo krievu Ņivu. Visticamāk jau, ka eksporta variants. Šo taku var mierīgi klasificēt kā vieglu, bet ar labiem skatiem, ceļveži nav mūs piemānījuši.

Ejam atpakaļ uz mašīnu un nosprieduši, ka var aizbraukt vēl uz kādu pastaigu taku, nav pat vēl pusdienas laiks. Kā nākamā perspektīvā mums ir izvēlēta taka netālu no mūsu dzīves vietas (labi kādu 10 kilometru attālumā). Aizbraucam uz pilsētiņu nosauktu par Olferschwang. Atrodama takas sākumu un dodamies ceļā.

Allgeu 435

Pareizāk sako,t ceļā dodamies mēs ar Matīsu. Matīss ielādēts stumjamos ratiņos un ir nolūzis. Pārējie kaut ko čammājas pie mašīnas. Nospriežu, gribēs gan jau panāks un dodos prom. Virzība gan apstājas vietā, kur man, ja skatās pēc kartes, būtu no asfaltēta celiņa jāuziet uz govju taku. Domāju, šis tak ir rundvegs, tad jau labāk iešu uz otru pusi un atpakaļceļā nākšu pa to govju taku. Pie manis pienāk pāris vāciešu, kas arī lāga nevar saprast, kur iet. Samelojos, saku, ka nesaprotu vācu valodu nemaz, lai atšujas. Pagaidu pārējos, arī viņiem nav nekādas vēlmes celt augšā mazo un nest viņu pa pļavu.

Ceļs ved diezgan stāvus kalnā un stumjot rateļus nekāda apkārtskatīšanās nesanāk. Vairāk skatos uz rateļu riteņiem un domāju, cik gan stulbam ir jābūt ratiņu izgudrotājam, kas ļauj tā ritentiņiem griezties brīvi izvēlētā virzienā pie pirmā akmens vai bedres. Ak jā, asfalta ceļš ātri beidzās, sākās zemesceļš, kas ved cauri mežam ar visai stāvu kāpumu.

Allgeu 451

Mežā panākam vāciešus, kuri domā, ka es vāciski neprotu. Zigfrīds sāk ar viņiem sarunu, viens no viņiem ekonomikas profesors, izrāda lielu interesi par Latviju, izprašņā visus makroekonomiskos datus, un saka – slikti jums tur iet. Te nu pamožas Matīss, atklāj, ka tiek stumts rateļos un nolemj pakoncertēt. Koncerts gan beidzas līdz ar ratu aizvākšanu no viņa redzesloka, iepakots sēdeklītī viņš jūtas daudz labāk. Labāk gan ne uz ilgu laiku, jo pēc kāda kilometra viņam viss bija piegriezies, jeb pareizāk sakot puika bija noguris. Tā kā bijām sasnieguši kārtējo Hutti domājām padzert kādu kapeju un nedaudz iekost, bet nekā restorāns paredzēts tikai Huttes klientiem. Neko sev, pirmo reizi tādu prikolu redzēju. Paēdām līdzpaņemto pārtiku uz frīsbija iznomāšanas kioskā. Iznomātājs bija paņēmis pusdienlaiku. Matīss diemžēl skandalējās visu laiku un plānus nācās mainīt, devāmies pa īsāko ceļu atpakaļ Olferschwang.

Allgeu 467

Olferschwang autostāvvietā fiksi salecam mašīnā un dodamies uz saviem apartamentiem. Vakarā Maija un pārējie devās skatīties saimnieka lopiņus un tuvāko apkārtni. Es nedevos nekur, vai tad nu es govis un kazas neesmu redzējis.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem I

20. maijs

Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.

Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.

Matīss

Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.

Ford focus

Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar

Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.

Bodensee

Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.

Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.

Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.

Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.

The Ascent of Rum Doodle by W.E. Bowman

rum doodle

Patiesībā šo grāmatu atradu visai nejauši, kārtējo reizi nevarēju izdomāt, kādu grāmatu vēl varētu izlasīt, un tīri nejauši uzdūros Sivēna bloga ierakstam, kurā viņš vēstīja par nesen uzzinātu grāmatu. Tā nu par viņu uzzināju arī es, un ieraudzījis, ka Bill Bryson tai pat uzrakstījis ievadvārdus, nopirku bez liekas domāšanas.

Autors ikdienu vadīja kā inženieris, bet vakarus veltīja rakstīšanai. Grāmatiņu pirmo reizi izdeva 1956. gadā, bet plašu ievērību tā arī neieguva. Tomēr pavisam nepamanīta tā arī nepalika un guva panākumus alpīnistu un polārpētnieku lokā. Nav jau nekāds brīnums, grāmata taču ir par alpīnismu. Pareizāk gan būtu teikt, neliela parodija par alpīnistu piedzīvojumu aprakstiem.

Tātad Rum Doodle ir pasaulē augstākais kalns, kas slejas 40’000 ar pusi pēdas virs jūras līmeņa. Ilgu laiku tas ir palicis neiekarots, bet tad Rum Doodle Committee nolēma, ka ir laiks rīkot ekspedīciju, kuras uzdevums būtu uzkāpt šajā virsotnē. Šis uzdevums tiek uzticēts alpīnistam amatierim vārdā Binder, kura stāstījums tad arī ir šī grāmata. Viņa komanda sastāv no Tom Burley – atbildīgais par pārtiku, Christopher Wish –zinātnieks – centīsies visur noteikt ūdens vārīšanās temperatūru un līdzi ņems pāris tonnas instrumentus, Donald Shute – fotogrāfs un kinooperators, lielāko laiku pavadīs cenšoties nofilmēt kāpienu, Humphrey Jungle – radists un takuzinis, spēj apmaldīties uz līdzenas vietas, Lancelot Prone – tulks un atbildīgais par nesējiem, Ridley Prone – skābekļa eksperts un ārsts. Ak jā, un vēl 30’000 nesēji un pavārs vārdā Pong, kura ierašanās nometnē vien ir spēcīgs stimuls, lai alpīnisti dotos augstāk kalnā.

Alpīnisma jomā nekāds speciālists neesmu, esmu izlasījis kādas piecas grāmatas, kur aprakstītas ekspedīcijas uz dažādām kalnu virsotnēm. Pats kalnos esmu tāds svētdienas staigātājs, blandos pa standarta tūristu takām un no augstuma nedaudz baidos. Pat aizkūlies līdz Austrālijas centram, Uluru tā arī neuzkāpu. Izrādījās, ka šim akmenim uzskriet varu tikai līdz pusei :) .

Grāmatu gan vērtēju kā labu un lasāmu, kaut kas līdzīgs „Trīs vīri laivā”. Diezgan labs angļu humoriņš, naivais centrālais tēls ekspedīcijas vadītājs, kas visu laiku cenšas uzturēt možu garu. Labprāt iztaujā komandas biedrus par viņu līgavām un tic visam stāstītajam. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem.

Grāmatai veltītā mājas lapa.

Ar vilcienu pa Šveici IV

28. decembris

Iepriekšējā vakarā esam noskatījušies laika prognozi un zinām, ka Mürren ciematiņā laiks ir saulains. Pašā Interlākenē gan tāda kā migla, mākoņains, visai nesmuks laiks. Paēdam brokastis, izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Interlaken Ost staciju. Arī šis rīts nav izņēmums un vilcieniņš uz Lauterbrunnen (latviski sanāktu skaļais avots) atiet rīta agrumā.

Arī šis vilcieniņš, lai tiktu kalnā, ir aprīkots ar zobratiņiem. Interesants ir fakts, ka vilciena sastāvu pusceļā sadala divās daļās, viens aizbrauc uz Lauterbrunnen, otrs uz Grindelwald, tad galvenais ir saprast, kurā vilciena daļā tev jāatrodas.

Vilciens piekāpj pilns ar slēpotājiem un dēļotājiem, tādi kā mēs – bez slēpēm un tikai mugursomām, ir tikai daži. Pats brauciens diezgan interesants, bet kalni jau arī ir interesants apskates objekts. Pašā Lauterbrunnen, vilcienam piestājot, ilgi neuzkavējamies, bet kopā ar visu masu nesamies uz funikulieri, kas mūs cels augšā kalnā. Augstuma izmaiņas diezgan nopietnas – no 795 metriem tu uzbrauc augšā uz 1650 metriem.

Ticis līdz funikulierim, redzu, ka tur jau cilvēki spēlē konservos, saspiedušies vienā kaudzē ar slēpēm un ragaviņām. Pasākumu novērtēju visai kritiski un domāju – varbūt gaidīt nākošo. Funikuliera operators, savukārt, pieturas pie uzskata „no one is left behind” un bez mums funikulierī iespiež vēl kādus desmit cilvēkus. Brauciens diezgan interesants, tā kā stāvu piespiests pie durvīm, tad par redzamību sūdzēties nevar, un, ja aizsvīst stikls, tad vienmēr var skatīties uz koku galiem pa spraugu starp durvīm un grīdu.

Murren Tram

Uzbraucot augšā, mūs jau sagaida tramvajiņš, kas ~10 minūšu laikā aizvedīs uz Mürren. Mūsu plāns ir pa gājēju celiņu nākt atpakaļ no turienes uz funikulieri un, ja pietiks spēka, tad doties lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Nekad vēl savā mūža nebija nācies braukt tramvajā gar kalna nogāzes malu un kupenām. Vispār bija interesanti. Tikuši galā kādas 10 minūtes paslaistāmies pa pilsētiņu, ja par tādu var saukt vietu ar 450 patstāvīgajiem iedzīvotājiem, un dodamies atpakaļ.

Murren

Atpakaļ ceļš aizņēma aptuveni stundu. Toties pastaiga bija ļoti skaista. Saule vēl lāgā nebija uzlēkusi, un visi sniegi izskatījās tādos auksti zilos toņos. Arī āra temperatūra tāda visai vēsa. Iepriekšējā vakarā nejauši bijām izlasījuši, ka pastaigām kalnos tūristam jāpērk kaut kāda „Sledge and Hiking Pass”, maksājot par to nopietnu kāpostu. Tādas uzpariktes mums nebija un nolēmām paši arī nemeklēt. Tā nu godīgi gājām veselu stundu pa iztīrītām kalnu takām. Baudījām dabasskatus, sagaidījām arī saulītes parādīšanos. Un staigāšana mums iepatikās.

Murren1

Aizgājām līdz funikulera stacijai, nedaudz atvilkām elpu un nolēmām kāpt lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Diemžēl nekas nesanāca, taciņa nebija iztīrīta, bija tikai sniegā iemītas pēdas. Es jau biju apņēmības pilns brist tikai lejā, bet Maija mani atrunāja. Apsolot, ka gan jau vēl būs kur pastaigāties. Tad nu gājām atpakaļ uz staciju un braucām lejā. Lejup braucēju bija visai maz, bez mums vēl tikai trīs cilvēki. Taču augšā tikt gribētāji bija jau kādi 500 cilvēki, kurus, protams, visus vienā piegājienā aizvest nevarēja.

Lauterbrunnen

Pilsētiņa joprojām atradās ēnā un tādēļ aukstums bija visai jūtams. Arī galvenā atrakcija – ūdenskritums no klinšu kores, bija nedaudz aizsalis, tā kā 20 minūtes gaidot vilcienu atlika vien mīņāties un ēst šokolādi.

Mūsu nākamais galamērķis ir Grindelwald. Kāpjam iekšā vilcieniņā, braucam atpakaļ uz transfēra staciju, pārsēžamies pareizajā vilcienā un pēc 30 minūtēm esam klāt. Grindelwald ir vēl aukstāks un, tā kā neesmu pārāk biezi saģērbies, sāku pat nedaudz salt. Arī šeit pašā pilsētiņā īsti darīt nav ko. Tādēļ darām to pašu ko citi – dodamies kalnos. Lai tiktu kalnā, atkal ir jāizmanto funikulieris. Bet, tā kā kalnā tikt gribētāji neesam vienīgie, tad nākas aptuveni 20 minūtes stāvēt rindā līdz kasei. Tur mēs dabonam atlaidi un nopērkam turp atpakaļ biļeti līdz First virsotnei. Kāpēc arī atpakaļ, jo nevarējām zināt, kā mums patiks tā kāpšana lejup. Tad vēl 20 minūtes stāvām rindā uz gondolu un beidzot brauciens var sākties. Gondola parasta sešvietīgā.

First

Pie mums iekāpa vēl daži slēpotāji un, kā jau vācieši, kas domā, ka viņu valodu saprot tikai viņi, sāk apspriest to cilvēku motivāciju, kas maksā piķi, lai tiktu kalnā un neņem līdzi slēpes. Pats brauciens līdz kalna galam ilga aptuveni 10 minūtes. Jo tuvāk virsotnei, jo siltāka saulīte.

First2

Tikuši līdz gala stacijai ievērtējam dabas skatus, pafotografējam un sākam meklēt norādes kā tikt lejā. Kur ir tās izslavētās hiking trail? Tās, izrādās, ir apvienotas ar ragaviņu braucēju trasi. Iesākumā pasākums liekas visai nereāls, bet ar laiku pierod atskatīties vai nenāk ragaviņu braucējs un kāp tik lejā. Par slēpotāju trasēm brīdina ceļazīmes. Tā kā kāpšana lejup ir visai patīkama nodarbe. Vispār jau neesam vienīgie, šur tur kūnojas arī kāds nūjotājs.

First3

Īsumā staigāšana mums iepatikās un nokāpām lejā līdz pašai Grindelwald, īpaši nesteidzoties un pāris reizes nogāžoties, galā tikām divās ar pusi stundās. Vispār jau varējām arī neskriet, jo vilciens tik un tā bija jāgaida pusstundu. Arī kāpjot lejā un nonākot kalnu ēnā, saulīte pazuda. Interesants ir arī Wetterhorn kalns, ap kuru visu laiku grozījās mākoņi, šad tad aizsedzot sauli, reizēm pazūdot.

Grindelwald

Protams, no šīs pilsētiņas varēja nokļūt arī uz slaveno Jungfraujoch, bet, tā kā cenas man nelikās pieņemamas (ar visu mūsu atlaidi 70 EUR no sejas), tad pasākumu skipojām. Pilsētiņā pirms prombraukšanas vēl paspējām uzēst hotdogu, pasildīties tūrisma informācijas centrā un ielīst pirmajiem vilcienā, lai dabūtu sēdvietas.

Mūsu naktsmājas atradās Bernē un tādēļ atgriezāmies Interlākenē, pārsēdāmies Bernes vilcienā un ap vakaru jau bijām klāt. Te nu sākās visgrūtākā daļa – Hotel Bern atrašana, aizgājām neceļos uzreiz, pie tam tā ka šķībāk būtu grūti notrāpīt. Bet, toties, tad ieraudzīju pirmo Šveices bomzi, kas pats par sevi ir liels retums (vismaz man 4 dienu laikā šis bija pirmais novērojums). Viesnīca izrādījās ļoti reprezentabla, ka, savās botās ieejot vestibilā, pat nedaudz nokaunējos. Tā kā mums ar Maiju no staigāšanas kājas bija, tā teikt, lupatās, pavakariņojām viesnīcas restorānā, tur arī nosmēķēju viņu alu, alus kā alus, un gājām gulēt.

Das Krokodil X jeb no Gambijas uz Gambiju


Skatīt lielāku karti

2. janvāris

No rīta Das Krokodil ekipāža pamodusies bez galvassāpēm. Šodienas galamērķis esot pilsēta Agadir. Izbraukšana gan nenotika visai agri, jo ap 11:30 pēc viņu laika vēl notikās iepirkšanās lielveikalā. Lielveikals gan nozīmējot vietu, kurā preces pārdod lielos iepakojumos, bet toties lēti. Pie šī lielveikala tad arī sarunāts satikties visām trīs latviešu komandām.

Marokas tirgotājiem esot ļoti dīvaina slimība, kaut ko sajaukt ar cenām un atdodamām naudām, bet aizrādot, atmiņa atgriežoties un papildus nāk klāt arī laipna atvainošanās. Cenas tirgū mierīgi varot nokaulēt uz pusi.

Braukšana notiek latviešu komandām turoties kopā, Krokodils sēžot astē, jo citas komandas esot bijušas čaklākas un ceļus smalkāk izplānojušas. Dukes of Kurland šodien ir pamanījušies pārkāpt arī satiksmes noteikumus. Edijs vakar man apgalvoja, ka Marakešā pie viena krustojuma pusstundu pavadījuši vērojot kā notiek satiksme. Visi pīpinot, visi braucot, izskatās totāls debilisms, bet uz priekšu kustas. Šodien viņi uz vienas štrāses, aptuvens analogs Jūrmalas šosejai, apgriezušies pāri divām nepārtrauktajām līnijām. Poliči (vai vietējie analogi) šos apturējuši, bet kā jau dumus tūristus palaiduši vaļā.

19:15 ap šo laiku jau šķērsoti Atlasa kalni, dabas skati esot superīgi, vienīgi ceļš pašaurs, knapi vienai mašīnai pietiek vietas. Kalnos bērniem ir dalītas konfektes, aiz žēluma, sak, lai jau viņiem ar tiek. Šodien ir pabūts pat ~2000 metrus virs jūras līmeņa, bet patlaban ceļš jau ved pa zaļu līdzenumu. Iekšzemē mersedesu paliekot mazāk, tos nomācot zaļi Opel Record un citi analogi braucamrīki. Temperatūra turas ap 20 grādiem pēc Celsija skalas, Agadirā tiks meklēta bāzes vieta, un ir ideja nopeldēties okeānā.

Informācijas saņemšanas brīdī, aiz mašīnas loga ceļa malā bērni spēlējot futbolu, divas komandas, vārti, visi skrien, tikai bumbas vietā PET pudele.

%d bloggers like this: