Navigate / search

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

Kurss N by E by Rokvels Kents

Kurss N by E

Ar šo grāmatu man ir bijušas īpašas attiecības. Pirmkārt, neskaties uz kompasu, kas attēlots uz vāka, es viņu ne reizi bērnībā neatšķīru. Neuzrunāja. Tieši tāpēc man nebija ne jausmas, ka arī šī grāmata ietilpst „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tikai sākot vākt sērijas grāmatas, es atklāju, ka šie dīvainie vāki te piederas. Nezinu kādēļ, bet Rokvela Kenta grāmatām šajā sērijā ir nestandarta vāki un grāmatas muguriņas.

Centrālais sižets ir autora ceļojums pa jūru no Amerikas uz Grenlandi. Ceļo viņi mazā jahtā trīs vīri. Rokvels ir tīri apmierināts ar kapteini Arturu Allenu, kura kuģis „Direction” ir ekspedīcijas peldlīdzeklis. Taču viņš ne acu galā nevar ieredzēt kapteiņa palīgu Kupidonu. Tas ir resns, baudkārīgs franču jauneklis, kas piedevām ir slinks un neko lāgā bez bakstīšanās nedara. Rokvels ir ticis pie stūrmaņa amata, par navigāciju viņam nav pārāk liela saprašana, taču pamatus viņš zina.

Neskatoties uz dīvaino komandu, Rokvels ir nelabojams optimists. Vismaz viņš tā pasniedz sevi stāstā. Viņš mīl Arktiku un ir gatavs doties uz turieni vienalga kādā veidā. Arī pārējie biedri nav nekādi čīkstētāji un īpaši neiespringst briesmu priekšā. Mūsdienās, kad GPS uztvērēji ir katrā štruntā, ekspedīcijas dalībnieku nespēja noteikt savu atrašanās vietu šķiet smieklīga Bet savulaik, ja tevi pāris dienas pašūpoja vētrā bez saules, un krasta līniju uz aci nepazini, bija problēmas. Šiem puišiem šādu problēmu bija ļoti, ļoti daudz. Ja turies tuvu krastam, var uzdurties rifiem, ja vilksies nostāk, var sabraukt milzīgie tvaikoņi, ja iespersies miglā jūrā, nebūs ne jausmas, kur straume tevi aiznesīs.

Noteikti savulaik, kad cilvēki nebija pieraduši pie komforta, tā bija normāla lieta. Mūsdienās šādu pasākumu iespējams sauktu par ekstrēmu, bet tad tā bija ikdiena. Jūrnieki deva viens otram padomus – līdz vakaram šķērsojiet šaurumu un tieciet ostā.

Kad autors neraksta par pašu ceļojumu un trauku mazgāšanas kārtību, viņš pievēršas dabas aprakstiem. Nav ko noliegt tie viņam sanāk labu labie, un arī pašam sāk šķist, ka aizbraukt uz Labradoru, Ņūfaundlendu un Grenlandi nemaz nav tik slikta ideja. Kali, jūra un saullēkti patīk arī man.

Grāmatas pēdējā daļa ir veltīta Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Eskimosi divdesmito beigās vēl bija tautiņa, kuru vēl nebija civilizējuši. Cilvēki vēl devās jūrā, pārāk ar alkoholu neaizrāvās un Kristu kā savu pestītāju lāgā neatzina. Pats Rokvels viņus uzskatīja par bērniem, vismaz sākumā. Taču ar laiku guvis ieskatu viņu dzīvēs, saprata, ka šiem cilvēkiem ne velti ir izdevies pārdzīvot tūkstošiem ziemu, un tieši savu paražu dēļ viņi ir noturējušies pie dzīvības.

Grāmatas bonuss ir autora ilustrācijas, es gan neteiktu, ka man viņas dikti patiktu, taču PSRS laikos Rokvelu Kentu atzina kā labu sociālā reālisma mākslinieku. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jābūt atrautai no darbaļaužu sadzīves (kur nu vēl kaut kāds abstrakcionisms), nedaudz simbolisma var iepīt, lai nebūtu realitātes tiešs atveidojums, bet neko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Man patika, autors prot aizraut lasītāju līdz savos ceļojumos un pavēstīt tam savus novērojumus. Ja gribas palasīties par to, kā ceļoja pērnā gadsimta pirmajās desmitgadēs iesaku.

Baismā ieleja by Rožē Frizons – Rošs

Baismā ieleja

Šo grāmatu es jau reiz biju lasījis pirms gadiem divdesmit pieciem. No viņas atcerējos tikai vienu lietu, ja ārā ir dikti auksts, tad labāk malku neskaldīt. „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā viņu ieskaitīju pie tām grāmatām, kuras var droši pārlasīt un nebaidīties no garlaicīga stāsta.

Kanādas ziemeļos atrodas Baismā ieleja, no kuras nav atgriezies neviens cilvēks. Tieši uz turieni dodas Makss Zils, jo grib dzīvot tālu prom no cilvēkiem un civilizācijas. Taču arī viņam, tāpat kā viņa māsasdēlam Bruno, nākas dārgi samaksāt par dabai mesto izaicinājumu.

Nevaru apgalvot, ka grāmata pieskaitāma literatūras šedevriem. Autors ir saņēmies sabāzt tajā pēc iespējas vairāk izdzīvošanas stāstu. Plānajā ap divsimts lapaspušu biezajā grāmatelē viņam ir izdevies ietilpināt veselus trīs. Nerunāsim nemaz par daudziem pieminētajiem neizdzīvošanas gadījumiem.

Makss pēc sievas nāves nolēmis rast sev mieru, ziemojot neapdzīvotā ielejā. Lai šādu ieleju atrastu, viņš un divi indiāņi dodas nelielā ekspedīcijā. Ielejas meklējumu gaita vismaz man lika noprast, ka Maksam drīzāk vajadzētu blandīties pa apgabalu ar zaļiem līdzenumiem nevis pa krāčainām upēm. Reizēm nepietiek pat indiāņu gudrības, lai stulbu balto pasargātu no slikta gala. Maiteklis! Viens no indiāņiem iet bojā Maksa laivas vadīšanas prasmju dēļ. Makss par to nesatraucas, kā saka, šis jau upi mīlēja, tad jau tajā ņemt galu noteikti bija viņam laba lieta.

Arī pati dzīve Baismajā ielejā, kas gan franču oriģinālā saukta par Ieleju bez cilvēkiem, ir aprakstīta diezgan garlaicīgi. No lāčiem Makss nebaidās, bet tinis liek viņam pietaisīt bikses. Lielāko dienas daļu viņš pavada gādājot malku, izliekot slazdus un mežģījot potītes. Ja nebūtu kamanu suņu, tad būtu pavisam čābīgi. Manuprāt Blekijs bija visizstrādātākais grāmatas varonis, neskatoties uz savu suņa dabu. Viņa rīcību vismaz varēja saprast.

Bruno – izbijis narkomāns, tagad pilots. Ikdienā nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Kanādas ziemeļos. Grāmatas sākumā viņa lidmašīna avarē, un viņš var sākt izdzīvot. Tā kā paikas ir atliku likām, tad ikdienu viņš var vadīt, kurot pakalnā ugunskuru un ēdot gaļu. Kā tēls viņš paliek prātā tikai kā tas džeks, kurš bija sadragājis celi un beigās vēl novēlās no klints. Un vēl nekad neļaujiet Bruno sniegt medicīnisko palīdzību, par pārsēju mainīšanu viņš neko nav dzirdējis.

Dabas apraksti nudien nebija tādi, kas spētu izvilkt šo saturā nabadzīgo grāmatu. Varbūt tur pie vainas ir tulkotājs, vai arī pats oriģināls nav izcēlies ar īpašu dabas aprakstīšanu, nemāku spriest.

Grāmatas galvenā mācība ir Kanādas ziemeļos cilvēkam vienatnē ziemojot ir jābūt dikti uzmanīgam, ja pats sev ar cirvi neiecirtīs, tad vējš un sals noteikti piebeigs. Vilku acis vienmēr spīdēs apkārt ugunskuram, un āmrija vienmēr klaiņos apkārt, lai ziemotāju piebeigtu. Nekad neņem līdzi radioaparātu, jo tas saglabās saikni ar ārpasauli, labāk liec cilvēkiem nākt, laivot, lidot pie tevis ciemos. Kas zina, paveiksies un šis netiks prom, nebūs jāziemo vienam.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, viduvējs darbs, kur liels uzsvars likts uz izdzīvošanu un izglābšanos. Lasīt iesaku tikai ziemeļu dabas entuziastiem, kurus nebaidīs kārtējais klišejiskais izdzīvošanas stāsts.

%d bloggers like this: