Navigate / search

Zvēru kapiņi by Stīvens Kings

Zvēru kapiņi

Nav jau tā, ka Stīvenu Kingu nebūtu lasījis. Patiesībā ir visai maz darbu, kurus es neesmu lasījis. Taču daži no tiem iekrīt to grāmatu kategorijā, kuras ir vērts pārlasīt. Zvēru kapiņus pirmoreiz izlasīju pirms desmit gadiem krievu valodā, tagad nolēmu tos izlasīt latviski. Latviski no Stīvena Kinga darbiem bija nācies lasīt tikai „Nakts Murgus”. Sadarbībā ar Zvaigni ABC tiku pie „Zvēru kapiņiem”  grāmatas latviešu valodā un sāku lasīt.

Krīdu ģimene pārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā, kur tētis Lūiss strādās par ārstu universitātes medpunktā, mamma Reičela – par mājsaimnieci un audzinās mazo Geidžu, savukārt meita Ellija ies skolā. Viņiem ir labi kaimiņi – Džads un Norma, kas palīdz viņiem iejusties jaunajos dzīves apstākļos. Kā jau visos Kinga darbos ierasts, sākums ir ļoti jauks un par briesmām, kas šo ģimeni sagaida, liecina tikai pāris priekšnojautas. Viss ir jauki līdz dienai, kad tiek sabraukts Ellijas mīļotais kaķis Čērčs. Džads atklāj Lūisam vienu iespēju, kā notikušo labot un padarīt visu nebijušu, ir jāaiziet tikai nedaudz tālāk par Zvēru kapiņiem.

Šis viennozīmīgi ir viens no labajiem Stīvena Kinga darbiem, te lasītājam ir dota pilnīga fantāzijas brīvība, katrs tiek atstāts ar tām šausmām, kuras viņš pats ir spējis iedomāties. Šī ir grāmata par to, kas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs būtu gatavi ziedot , lai padarītu ko nebijušu. Un kādu maksu mēs par to būtu gatavi maksāt. Vai tēvs būtu gatavs atgriezt dzīvē atpakaļ savu bērnu, pat ja viss, kas no viņa paliktu pāri, būtu tikai izskats? Un vai vienreiz pieļaujot kļūdu pietiktu spēks apstāties?

Autors te spēlē uz vienu no spēcīgākajām cilvēka jūtām – uz nāves apzināšanos. Tas viss kopā ar cilvēku vēlmi saglabāt visu tā, kā bija, pie pierastā rada diezgan bīstamu kokteili. Cilvēkus vilina spēja nodarboties ar augšāmcelšanu no mirušajiem un katru reizi cerēt, ka nu jau sanāks. Augšāmceltie gan nepavisam vairs nav tie, kas viņi bija dzīvē. Viņi ir kļuvuši kā gaļas gabali bez dvēseles, toties viņos ir iemājojis kas ļauns.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Tā kā grāmatu lasīju jau otro reizi, tad bija sākumā liela vēlme izlasīt tikai līdz tai vietai, kur viss vēl ir kārtībā un tālāk nemaz nelasīt. Bet kaut kā sevi pārvarēju un izlasīju Krīdu ģimenes nelaimīgo stāstu līdz beigām. Beigas ir ļoti labas, patiks visiem lasītājiem.

Vēl es novēroju sevī to, ka es nevēlējos ticēt Lūisa stāstam. Man šķita, ka viņš blēdās, un tādas vecās indiāņu kapsētas nemaz nav bijis. Vienkārši dakterim aizbraucis širmis, bet viņš cenšas pārliecināt lasītāju par sava stāsta patiesumu.  Bet tas nemazināja autora spēju atsegt nāves pieņemšanas problemātiku.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tas pēc Stīvena Kinga atsevišķās skalas, nenosauktu par vislabāko darbu, bet ir vērts lasīt.

Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey

Cranioklepty

Šo grāmatu iepirku, jo cilvēki atsaucēs nebija skopojušies ar labiem vārdiem. Domāju, cilvēki jau zina, ko runā, un grāmatu nopirku. Galu galā kapu izlaupīšanas tēma mani vienmēr ir interesējusi. Šajā grāmatā cerēju atrast daudzus gadījumus iz dzīves, iespējams, pat ar vaininieku motivācijas analīzi (ķirurgiem pētniecībai, vienkārša kapu aplaupīšana, dīvainas sektas utml.) plašā ģeogrāfijā. Realitāte bija nedaudz savādāka.

Grāmata ir veltīta pāris galvaskausiem frenoloģijas kontekstā. Sākums ir visai daudzsološs, Haidna pārapbedīšanas procesā atklājās, ka mironim diemžēl kaut kur ir noklīdusi galva. Tika veikta neliela izmeklēšana, laupītājs galvaskausa esamību savā īpašumā nemaz nebija pārāk slēpis un beigu beigās kaut kādu galvaskausu arī atgrieza. Haidna galvaskausu savā īpašumā bija ieguvis kāds Rozenbaums, kas piekukuļoja kapsētas sargu un ieguva savā īpašumā ģēnija galvaskausu. Kad sāka meklēt vainīgos, visa vaina tika nogrūsta uz mirušu kolēģi un galvaskauss tika atdots atpakaļ. Tas gan izrādījās neīstais, jo Rozenbaumam gribējās vēl nedaudz viņu papētīt, bet to atklāja tikai pēc kāda laika, kad galvaskausa īstuma problēma nevienu vairs pārāk nesatrauca.

Visam pie vainas izrādījās pseidozinātne, kas savu uzplaukumu piedzīvoja astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, frenoloģija. Jeb cilvēku valodā, mācība par to, kā pēc galvaskausa formas noteikt cilvēka ģenialitāti un raksturu. Jo galu galā smadzenes ir orgāns, kurā atrodas prāts. Šīs dižās idejas autors bija Franz Joseph Gall. Šī pseidozinātne nav pazudusi arī šodien un neizslēdzu, ka kāds tās dēļ joprojām izlaupa kapus.

Kādreiz, ja biji slavens, izcils sabiedrības loceklis, ģēnijs, tad tev bija pamats raizēties par saviem pīšļiem pēc nāves. Kāds obligāti mēģinās nospert tavu galvu, lai pievienotu savai kolekcijai un vaļas brīžos mēģinātu noskaidrot tavas ģenialitātes iemeslus, mērot tavu galvaskausu ar dīvainiem cirkuļiem. Grāmata pamatā koncentrējas tikai uz Vīni un tās mūziķu galvaskausiem. Centrā ir Haidns un Bēthovens, nedaudz nomalē Mocarts un vēl pāris mūsdienās ne pārāk pazīstami intelektuāļi.

Bēthovenam gan galvaskauss nosperts netika, par to parūpējās viņa draugi, pārklājot viņa zārku ar ķieģeļu kārtu, lai kapu izlaupītājam būtu grūtāk tikt klāt viņa galvai. Nekas, toties bēru ceremonijā no viņa galvas piemiņai tika ņemtas tik daudz matu cirtas,ka apbedīja viņu jau praktiski bez matiem. Vēlāk gan slaveno komponistu pārapbedot atklājās, ka ķirurgs, kas veica viņa pēcnāves sekciju, daļu galvaskausa tomēr bija pamanījies pievākt turpmākai izpētei.

Mocarts, kuru epidēmijas laikā apglabāja masu kapos un kura kaklam pirms iemešanas bedrē uzņēmīgs kapracis aplika dzelzs drāti, lai vēlāk spētu identificēt pareizo galvu, kuru pārdot interesentiem arī nepalika neizrakts. Diemžēl izraka tikai viņa galvaskausu, pats ķermenis nebija pieprasīts, tā nu nabagam galvaskauss stāv muzejā, jo nevienam nav ne jausmas, kur palicis pārējais skelets. Kas interesanti, slavenību galvaskausus neviens īpaši nesteidzas atdot atpakaļ zemei, bet labprāt ieliek kādā stikla kupolā un izstāda apmeklētājiem. To pašu var teikt arī par smadzenēm, gandrīz katrā sevi cienošā muzejā var atrast pa kādai ģēnija smadzenei formalīna burkā.

Autors sīki un smalki apraksta galvaskausu īpašnieku biogrāfijas, motivāciju un iespējamos secinājumus, tomēr pasniegšanas veids tikai vietumis bija man interesants. Ja pavisam godīgi grāmata manas cerības neattaisnoja, lasīju ar “gariem zobiem”, pabeidzu tikai principa pēc. Savukārt, ja esi Haidna vai Bēthovena fans, tad iespējams šis tev varētu šķist “makten aizraujošs gabals”. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Par pieviltajām cerībām.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: