Navigate / search

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Кладбищенские истории

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: