Navigate / search

Jaunzēlande divpadsmitā diena

10. marts

Šodien mums plānā atkal viens garš brauciens. Dosimies no Karamea uz Te Mahia. Ir izlemts braukt ne pa ātrāko un ne pa īsāko ceļu. Mēs brauksim pa vissmukāko ceļu, nu vismaz mūsu ieskatā. Tie būs pāri pa četrsimts kilometriem. Vispār jau pa to laiku mēs tepat Karamea varētu sadarīt daudzas lietas, pastaigāties pa takām, kas te netrūkst, apskatīt vēl dabas objektus, paskatīties uz putniem, bet tā nu ceļojumos ir, gribas apskatīties visu. Jaunzēlande ir visai tālu un būtu muļķīgi pirmajā reizē neaplūkot cik vien iespējams no piedāvājuma.

Ceļamies kā vienmēr laicīgi, iekožam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies prom. Ja kādreiz nākas būt Karamea, tad iesaku apmesties Karamea Last resort, nezinu kā citi piedāvājumi, bet te, ja paņem atsevišķu mājiņu, ir super. Brīžos, kad sanāk braukt gar okeāna krastu, var nojaust, ka šodien pūš labi, visa pamale ir ar migliņu, to vējš norauj no viļņu galotnēm. Pilsētā, kas nes Latvijā tik pazīstamo Hektora nosaukumu, nolemjam piestāt un apskatīties, kādi tie viļņi ir tuvumā. Pa īstam tuvumā mēs nemaz netiekam, jo tad būtu jālien pa krauju uz leju, tāpēc pastāvam tepat autostāvvietas malā un skatāmies pa gabalu.

Nākamā pietura ir Vestporta (Westport), tikai tādēļ, lai izlocītu kājas, vispār jau neko dižu neesam vēl paveikuši, bet pablandīties pa pilsētiņu šķiet tīri laba ideja. Neskatoties uz to, ka te ir svētdienas rīts, visas bodes un kafūži ir vaļā. Nestrādā vienīgi vietējā pašvaldība. Pastaigājam pa galveno ielu, sapērkam šādus tādus suvenīrus. Te izrādās var izvizināties ar ātrlaivām, bet tas nav mūsu plānos, tāpat kā raktuvju apmeklēšana. Ievērības cienīga ir vietējā tualete, dikti atgādināja pamatskolas laikos, var čurāt uz bleķa.

Tagad sākas ceļojuma nepatīkamākā daļa serpentīni – šoreiz gan nav Arthur’s pass ceļš, bet Upper Buller Gorge Road, tas veda gar tāda paša nosaukuma upīti, kura nudien ir izgrauzusi brangu ieleju. Lai ar te ir smukas skatu vietas ar tik daudzsološiem nosaukumiem kā Old Ghost road, mēs braucam tālāk. Viena vieta man pa gabalu izskatījās kā tā, kur Gredzenu pavēlniekos pie upes stāvēja milzu statujas. Bet, nu labi, es jau zinu, ka tas nav tur. Mūsu nākošais pieturas punkts ir viens garš iekaramais tilts Buller gorge swing bridge. Mēs pat laicīgi iegriežam stāvlaukumā. Tilta īpašnieki ir prātīgi ļaudis, viņi apjozuši visu pasākumu ar augstu žogu. Cena ir pārāk iespaidīga, lai tikai pārietu pāri tiltam. Tur jau ir vēl daudz un dažādas izklaides, kas to biļetes cenu ar uzviju atsistu, taču mums nav tik daudz laika. Nolemjam doties tālāk.

Ap pusdienlaiku piestājam Murchison pilsētiņā. Šķiet, ka šeit kādreiz ir bijuši labāki laiki, tagad te viss turas vien uz ceļmalas kafejnīcām. Es principa pēc paņemu steika pīrāgu ar sēnēm. Šis patiesībā bija diezgan labs. Iedzeram arī kafiju un esam gatavi doties tālāk.

Tālāk ir Tapaweras skatu punkts, no kurienes var pārlūkot daļu no upes ielejas, tuvākos kalnus un tuvumā apskatīt ģeodēzisko atskaites punktu. Vispār jau mēs šīs uzpariktes sastapsim aizvien biežāk. Nedaudz paskatāmies ainavu, ievērtējam kalnus. Mums jau drīz šī sala būs jāpamet, neskatoties uz to, ka esam braukuši jau pusdienu, Karamea pa gaisa līniju ir vien 50 kilometru attālumā.

Stokes pilsētiņā netālu no Nelsonas iepērkamies veikalā. Vispār jau New world veikalu ķēdē mēs jau esam dabūjuši tūristu lojalitātes karti un tādēļ mums pirkumiem ir atlaide. Veikala izkārtojumu mēs jau pārzinām tikpat labi kā pašmāju rimčikiem, tādēļ iepirkšanās ir diezgan raita. Nav jau tā, ka mums būtu baigās prasības, kaut kādi augļi, dārzeņi salātiem un olas brokastīm.

Beidzot esam tikuši līdz Nelsonai. Te centrā noparkojamies, brīvdienās par mašīnas novietošanu ielas malā nav jāmaksā. Braucot šurp mēs gandrīz iekuļamies avārijā, te luksoforiem ir palīgsekcija, ja vēlies nogriezties pa labi, tad stāvi un gaidi. Bet ir viena nianse – reizēm viņas no sarkanās pārmainās uz zaļo un reizēm sarkanais tikai izdziest. Te gaidījām un gaidījām, beigās izpērāmies nelaikā. Dodamies apskatīties, kas te ir. Pirmais, ko ieraugām, ir Masonu ložas māja, iespaidīgi, tepat netālu uz pakalna parkā ir Kristus baznīca, mēs aizejam tālāk līdz Trafalgāra ielai, aizejam līdz vietējam novadpētniecības muzejam, kuru nolemjam neapmeklēt. Es gan labprāt būtu iegājis. Nospriežam, ka pietiks locīt kājas un uz krastu ar kājām neiesim, bet aizbrauksim ar mašīnu. Piekrastes stāvlaukumā kemperotāji cep launagu, diezgan smird pēc beigtām zivīm un puvušām aļģēm (jūras smarža). Tā kā ir bēgums, tad arī skats ir vairāk uz dubļiem nekā uz ūdeni.

Piestājam arī Cullen point lookout, te beidzot varam ieraudzīt slavenos Mārlboro fjordus, sanāk nedaudz pastaigāt aptuveni kilometru, bet skats ir tā vērts, mēs šī fjorda krastos mitināsimies divas dienas. Līdz pašam Te Mahia miestam nav tālu, bet tie serpentīni! Vismaz man jau ir piegriezušies. Pa ceļam pieturam pie vienas stopotājas, viņa gribot uz Piktonu, jāpaspēj uz prāmi, diemžēl mēs viņai nevaram palīdzēt.

Maija mums par naktsmītni ir izraudzījusies Te Mahia Bay resort. Tai vietai ir nereāli labs reiting un arī skats no istabiņas superīgs – palmas, kalni, fjords. Iečekojamies un mūs aizved ierādīt māju, te viss ir dikti jauki, durvīm nemaz nav atslēgu, un nevienam nekas neesot pazudis. Domāju gan, te lai atkultos vien vajag stundu. Skats pa logu ir vienkārši fantastisks, viesnīcas piedāvājumā ir arī kajakošana. Lai ar Atvars vēlāk runāja par laivošanu, tomēr praktiski šī lieta palika nerealizēta. Mums zem logiem pļaviņā pirms pludmales notiek grillpārtijs, tusiņš uz nebēdu, cilvēki pazūd tikai pēc saulrieta. Nospriežam beidzot noskaidrot, cik tai mūsu Toyotai ir ņiprs motors, atveram kapotu, izvelkam grāmatu un noskaidrojam – 2.5 litri.

Jaunzēlande vienpadsmitā diena

9. marts

Mūsu naktsmājas

Šorīt paguļam nedaudz ilgāk, jo nekur nav jāskrien, iekožam brokastis un dodamies uz Oparara Arkām. Skaidra lieta, ka es nesagaidu neko īpašu, jo esmu ASV bijis veselā Dabisko Arku Nacionālajā parkā. Lai uz turieni tiktu, no sākuma jābrauc uz Opararu, Ivars saniķojas un mums neizdod ceļu, vispār nekādu, pat ne pa upes gultni! Nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes ceļa malās. Sākumā pa asfaltu un tad jālien mežā pa serpentīnu. Serpentīns pārmaiņas pēc ir grantēts un dikti šaurs. Atliek vien cerēt, ka te pretī nenāks autobuss ar ķīniešiem.

Oparara upe

Lai būtu labākas izjūtas, ceļu laiku pa laikam pārskrien vekas, tie tādi vistām līdzīgi putni, taču izskatās, ka ar smadzeņu kapacitāti ir vēl švakāk. Bet ko var gribēt no putna pasaulē, kur miljoniem gadu lielākais plēsējs ir wētā, circenis, kas aizpilda peles nišu. Braukšana diez ko ātra nesanāk, bet uz šī ceļa sanāktu labs rallija dops.

Oparara arka

Tikuši līdz auto stāvlaukumam, ilgi neuzkavējamies jo te namu ir klāt uzreiz; maitas grib asinis! Sākumā dodamies uz Oparara arch. Tā esot ap 200 metriem plata. Taciņa ved gar upi, diezgan smuki, nedaudz sanāk rausties uz augšu un nemaz nav tik ilgi jāiet, līdz var redzēt pašu arku. Ir grūti atrast vietu, kurā to arku var redzēt normāli. Viss ir nedaudz aizaudzis un caur kokiem neko lāgā neredz. Savukārt pieejot tuvāk, tu jau esi zem arkas un tev acīs spīd saule. Gan jau, ka paši vien esam vainīgi. Taka nav diez ko populāra, tādēļ esam te vieni paši. Kad arka ir ievērtēta, dodamies atpakaļ pie mašīnas.

Mežs
Moria Gate
Moria Gate

No stāvlaukuma ir iespējams aiziet uz vēl vienu arku. Tā saucas Moria Gate. Acīmredzams, ka Hobitu sērga Jaunzēlandē nav izskausta un vietējie tūrisma nozares bīdītāji katram štruntam mēģina piemeklēt Gredzenu pavēlnieka referenci. Šī taka ir tīrā pastaiga – smuks meža ceļš, putniņi dzied, dažus var redzēt, bet dažus ne. Ir viens, kura balsi dzirdēju katrā mežā, bet ieraudzīt tā arī neizdevās, lai cik ilgi nevaktētu. Gar takas malu ir koki ar smukām ogām, kas saucas karaka, un ja labi daudz saēdas, tad var atstiept kājas. Šis ir veids, kā šai pusē reizēm ņem galu suņi. Viņas gan var pagatavot un reiz bijusi daļa no maoru diētas, taču tur vajag pāris dienas vārīt un nedēļu strautā skalot.

Mežs

Te ir arī kivi teritorija un teltis celt nedrīkst, arī suņi te nedrīkst nākt, jo tiem dikti patīk retināt vietējo faunu. To Moiras arku nemaz tik viegli nav atrast, nonākuši taku krustojumā, mēs izvēlamies vieglāko ceļu. Te nav Gendalfs vai Gimli, kas norādītu pareizo taku. Pēc kāda puskilometra sapratām, ka, lai ar ceļš bruģēts ar betona plāksnēm, kurās iespiestas moa pēdas, tas tomēr nav īstais. Pēc nelielas diskusijas griezāmies atpakaļ. Vispār, lai tiktu līdz arkai, no sākuma nākties rāpties lejā pa akmeņiem. Maijai joprojām ir šaubas, vai esam pareizajā vietā, viņa te jau iepriekš ir bijusi un neko tādu neatceras.

Mēs gan nākot esam izlasījuši stāstu par varonīgajiem taku ierīkotājiem, iespējams, ka viņi savā dullumā ir pārbūvējuši visas takas. Jāsaka kā ir – tā Moiras arka uz bildēm izskatās iespaidīgāk nekā dabā, un to dižo noslēpumaino portālu uz citu vietu bildi var uzņemt tikai no vienas vienīgas vietas. Tev jāielien tai arkā, tad pa vienu malu jāpārlien uz smilšu sēri, tad nedaudz jāiebrien upē, jāsagaida pareizi saule un migliņa un ir! Mēs tā neķēpājāmies, ir jau smuki, galvenais, ka pavēnis un ūdens ar forši auksts. Dodamies atpakaļ.

Nolemjam, ja jau te esam atkūlušies, neaizsperties uz Box Canyon Cave būtu grēks. Jābrauc nav tālu. Te pirms takas sākuma cilvēki uzrīkojuši pikniku, skaidra lieta, ka vekām šāds pasākums ar liekas tīkams. Maija nolemj uz alām neiet un paliek mašīnā. Nu ko lai daudz saka, ala ir diezgan laba, plaša, ar labu ventilāciju. Lai vazātos pa to nemaz nav nepieciešama ķivere. Diemžēl arī šoreiz man lukturītis palicis mājās un nākas izlīdzēties ar telefona zibspuldzi.

Skats uz Scotts Beach

Mūsu nākošais pārgājiens ir Heaphy Track. Atvaram šodien ir plāns noiet vismaz 14 kilometrus, tas laikam, lai šonedēļ sasniegtu 100 km kopā vai kaut kā tā. Nu es jau nebūšu tas, kas cilvēku no blandīšanās atturēšu. Šī nav diez ko agresīva taka. No pārkinga jāpāriet pāri iekaramajam tiltam, tad jāuzrāpjas 300 metrus pakalnā un tad tikpat lejā. Kad tas izdarīts, esi nonācis Scotts Beach. Pastaiga pa mežu nu jau ir standarta padarīšana. Sāk jau pierast, ka bērzu vietā redzi kokveida papardes un kārklu nišu aizņēmuši krūmi ar neizrunājamiem vārdiem. Pašā takas augšā ir skatu laukumiņš uz pludmali un tā nudien izskatās smuka.

Scotts Beach
Jaunzēlandes rietumkrasts

Nolienot lejā var redzēt, ka te nekāda peldēšanās nebūs, viļņi tādi, ka mierīgi aiznesīs tevi līdz pašai Austrālijai. Nesen te ir bijis paisums un tagad ir sācies bēgums. Līmeņa starpība gandrīz trīs metri. Vispār jau viļņu vērošana ir tāds relaksējošs pasākums. Kādu laiku pasēdējis, nolieku mugursomu un dodos paskatīties, kas tālāk. Atrodu normālu izskalotu koku un vazājos pa piekrasti tēlojot Gendalfu. Bet īsti pārgājienu gājēji jau bez nūjām neiet. Kad esmu sataisījies iet atpakaļ, redzu, ka nāk Atvars stiepjot manu un savu mugursomu, esot izlemts iet tālāk.

Heaphy Track
Heaphy Track sākums

Es jau nedaudz zinu, kas būs tālāk, palūrēju aiz līkuma, tālāk būs vēl viena pludmale. Nolemjam nedaudz izlocīt kājas, taka ir labi iekārtota, lai ar vietām vētru izskalota. Laiku pa laikam var redzēt brīdinājuma zīmes neapstāties, jo no augšas var krist akmeņi. Mums par laimi akmeņus krītam neredzam, bet palmu audze gan ir smuka. Šķērsojam vēl pāris iekārtos tiltus un paejam garām pāris pludmalēm, nospriežam, ka dienas plānam pietiks un griežamies atpakaļ.

Kohaihai upe
Nikau palmu mežs

Vispār šo taku es liktu top trīs takās, kuras es Jaunzēlandē esmu veicis. Te ir viss kas vajadzīgs un pareizās proporcijās. Vienā pusē jūra ar mega viļņiem un klintīm, pats tu ej pa ēnainu pamežu, laiku pa laikam šķērso kādu strautu pa smuku tiltiņu. Cilvēku praktiski nav, šur tur var redzēt ložņājam pa mazputniņam. Pa ceļam sastopam atpalicējus -no Initas uzzinu, ka Maija sākusi iet atpakaļ pirms otrā tiltiņa. Maiju uz takas noķēru gandrīz jau nokāpis līdz autostāvvietai. Izlemjam apmest vēl vienu nelielu apli, kas ved pa upes palieni.

Dienas plāns ir izpildīts un varam doties atpakaļ uz Karamea, pa ceļam gan iešaujam vienīgajā vietējā veikalā. Veikals ir nopietns. Tur uz durvīm uzlikts uzraksts – ar sūdainiem zābakiem iekšā nenākt – snobi. Rīt mums atkal būs mega pārbrauciens uz Te Mahia.

Jaunzēlande desmitā diena

8. marts

Hokitika

Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).

Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Veka

Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.

Underworld adventures

Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.

Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.

Džungļu vilciens

Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.

Stalaktīti un stalagmīti

Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.

Brauciens pa Nīlu

Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.

Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.

Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.

Nomākusies pludmale
Karamea Last resort
Vakariņas

Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!

%d bloggers like this: