Navigate / search

Jaunzēlande astoņpadsmitā diena

16. marts

Fakatāne

No rīta pieceļamies un iekožam brokastis. Mēs ar Maiju izejam līdzi Māršalam, kurš ved pastaigā Džordžu. “Džordžam ir paveicies, viņam dienā tiek garantētas veselas divas pastaigas. Iepazīstos ar pilsētiņu. Līdz šiem vēl ķīniešu tūristi nav tikuši, bet pietiek ar pārējiem. Mājām cenas ir visnotaļ iespaidīgas, un šur tur pa kādai var nopirkt. Pastaigājamies gar Fakatānes upi un dodamies atpakaļ uz mājām.

Ohope bech

Pirmā pietura ir Ohope pludmale, te ir īstā vieta, kur var gan nopeldēties, gan salasīt gliemežvākus. Līdz turienei aizkulties gan nemaz nav tik viegli – nākas pārbraukt pāri nelielai kalnu pārejai un tikai tad esam klāt. Šis ir cunami pakļauts reģions, tāpēc pludmalē un ģērbtuvēs ir izlikti informācijas stendi, kur jozt cunami trauksmes gadījumā. Ja tā paskatās uz okeānu, tad šķiet kāds nu te vēl cunami. Mēs gan pašā Ohope pludmalē uzreiz nepaliekam, bet ejam uz vienu mazāku tepat blakus – Otarwairere pludmali.

Ohope bech

Lai tur nokļūtu, nākas nedaudz iesvīst, rāpties augšā pa trepēm un tad atkal rāpties lejā, kopā ap kilometru. Kad tas paveikts, beidzot, pēc Maijas vārdiem, esam īstajā gliemežvāku lasīšanas pludmalē. Ja godīgi, tad es tik gliemežvākainā pludmalē vēl neesmu bijis, ja tā paskatās, tad visa pludmale pēc būtības ir ne tik daudz smiltis kā smalki salauzti gliemežvāki. Laikam te kāda straume nes ārā saimniekus zaudējušos mājokļus un izvēle pirmajā brīdī šķiet milzīga. Taču viļņi ir diezgan nežēlīgi un tādu nesalauztu eksemplāru ir visnotaļ grūti atrast. Mani neinteresē tik daudz gliemežvāki, cik fakts, ka nu ir bēgums un var paieties pa piekrastes klintīm.

Ohope bech

Mēs ar Atvaru veicam nelielu pastaigu pa tām. Teorētiski te varētu pa vieglo tikt atpakaļ uz Ohope pludmali, vien jāsaņemas un jāpārlec pāri trīsmetrīgai plaisai. Plaisas galā bonusā ir arī visnotaļ paliela ala, kur visu laiku sparīgi sitas viļņi. Mums nav kur skriet un ejam atpakaļ. Maija un Inita ir ievākušas pamatīgus krājumus ar gliemežvākiem, es tikai vienu šķembu. Varētu jau mest ārā, bet tā nu sanāca, ka pieliecoties un savācot šo šķembu, es nejauši uz koka zara pārsitu galvu. Tā pa īstam. Sanāk ka biju samaksājis ar savām asinīm un tāpēc šķembu paturēju, tagad viņa man ir mājās.

Ohope bech

Kad lasītājām rokās vairs nepietiek vietas jauniem glimežvākiem, dodamies atpakaļ. Pēc šādas staigāšanas beidzot derētu Klusajā okeānā pa īstam nopeldēties. Te gan ar peldēšanos nekas īsti nesanāk, vairāk lēkāšana pa viļņiem un lai arī laiks te mierīgs, viļņi ir kā pie mums vētrā. Lēkāšanas laikā ar mani uzsāk sarunu viens vietējais. Nezinu, vai ar viņu mājās neviens nerunā, bet nācās uzklausīt viņa dzīvesstāstu, par to kā mazs no Nīderlandes nonācis te, apprecējis vietējo maorieti. Tā gad tagad aizrāvusies ar zāles pīpēšanu un viņam drīz būs jāiet atpakaļ, lai šī nesavāra ziepes. Apspriežam Kraistčērčas notikumus, šis vairāk satraukts par iespējamo musulmaņu atriebību. Kad esam pa viļņiem izlēkājušies, mums braucam atpakaļ uz Fakatāni uzēst pusdienas.

Ohope harbour

Pirms tam gan vēl aizbraucam uz pludmales strēles pašu galu, laiks ir dikti karsts un visur saliktas zīmes, lai neizbradā ūdensputnu ligzdas, nolemjam nekur vairs nestaigāt un braucam prom. Mājās uz fikso iekožam Marijas (namamātes) ceptās kūkas Luīzes kūku un šokolādes kūku un braucam uz viņu iecienītu vietu iekost pa vietējam pīrāgam vai salātam. Ēstuve (Red Barn) ir pa ceļam uz Kawerau, un tajā patiešām ir izcils ēdiens, tik garšīgu burgeru es vēl nebiju ēdis. Tepat tuvumā netālu no galdiņa var aplūkot arī vietējo kauri koku, kādreiz šis konkurēja ar mūsu mastu priedēm un izskatās visnotaļ majestātisks. Kādreiz viņi te ir bijuši pa pilnam, bet jau maori mīlēja viņus dedzināt, lai dabūtu no mežiem ārā pēdējos moa, tad uzradās kokzāģētāji un nu kā vienmēr visi ir attapušies pie sasistas siles. Kā trumpis visam ir kaut kāda kaite, kas lēnām vēl atlikušos kokus bendē nost.

Mums tagad būtu jābrauc uz Tarawera ūdenskritumu. Lai tur tiktu Karewau pilsētiņā par nelielu, bet taisnīgu samaksu 5 NZD apmērā no mašīnas, jānopērk atļauja un vari braukt mežā iekšā. Māršals mums parāda, kur to var nopirkt (suvenīru bodē viss ir uz pusi lētāk nekā citur) , tad mums parāda arī siltos baseinus, kuros varēsim nopeldēties pēc ūdenskrituma apmeklējuma.

Meža taka

Braukšana pa mežu nav nekas īpašs, te ir industrializēta mežkopība, vienā vietā stāda, citā zāģē. Šur tur gaisā lido pa vietējam ērglim. Apmaldīties nav iespējams, jo ceļš te ir tikai viens. Aizbraucam līdz takas sākumam un dodamies uz ūdenskritumu. No kokiem te dominē pōhutukawa un rātā, šos par laimi nav apsēduši posumi un tādēļ izskatās visai sprigani.

Kawerau falls

Izskatās, ka pie Taraweras ūdenskrituma mēs nebūsim vieni, jo te ir nolasījušies arī kaut kādi kultisti pareizāk sakot kultistes, kas uz vislabākā skatu laukuma liek ārā sveces, zīmē kaut ko uz zemes. Skaidra lieta pavasaris vairs nav tālu, pēdējais laiks sakārtot savas auglības lietas. Mēs ejam tālāk uz nākamo skata vietu.

Šis ūdenskritums ir radies vulkānisku procesu rezultātā pirms 11’000 gadiem, bet no kokiem te neviens nav vecāks par 1886. gadu, kad Tarewaras vulkāns pēdējo reizi gāja gaisā. Ūdenskritums ir smuks un fotogēnisks, Maija nolemj pieiet tuvāk un kad pēc kāda laika mēs pārējie esam sataisījušies viņa sekot, mēs viņu vairs nevaram atrast. Pastaigājām pa blakus takām un nekā. Nospriežam, ka noteikti blandoties esam viens otru pazaudējuši un ejam atpakaļ uz mašīnu. Kultiste vismaz viena jau izmetusies pa pliko.

Kā jau biju ar dedukcijas palīdzību izsecinājis, Maija bija atrodama mašīnu stāvlaukumā. Braucām atpakaļ uz Karewau pilsētiņu un tur apmeklējām publisko baseinu. Te ir karstie avoti, pie tam bez maksas, un var mierīgi sēdēt un čillot. Izskatās, ka arī maoriem šis ir populārs laika pavadīšanas veids, jo bez mums citus eiropiešu te nemaz neredz.

Braucam mājās, iekožam vakariņas. Mums šodien Pavlova, tik garšīgu nebiju vēl ēdis nekad. Tad, runājot ar Mariju, tieku pie viņas tēva biogrāfijas uz astoņdesmit lapaspusēm. Tēvs viņai no Jaunzēlandes, māte – austriete. Abi sapazinušies kara laikā. Izlasīju stāstu, dikti interesants, lielākoties par ierindnieku, kas no sākuma dodas uz Grieķiju un pēc tam lielāko kara laiku atrodas karagūstekņu nometnē. Tad ar Māršalu izejam ārā atkārtot Dienvidu puslodes zvaigznājus. Izlasu stāstu un liekos gulēt.

%d bloggers like this: