Ja Sibilla man šo grāmatu neuzdāvinātu blogeru Ziemassvētkos, tad droši vien es viņu nekad tā arī neizlasītu. Par šo grāmatu nezināju absolūti neko, par autoru tieši tikpat daudz. Bet tā kā grāmatu lasītājs citam grāmatu lasītājam neko sliktu neieteiks, bija nojausma, ka grāmata būs laba.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts”, un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem.

Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs. Entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

Par abiem slavenajiem zinātniekiem daudz jau bija lasīts iepriekš, un šķita, ka nekā jauna vairs neuzzināšu. Nedaudz baidīja, ka autors atražos jau simtiem reižu dzirdētus faktus un beigās nekā jauna tā arī nepateiks. Par slaveniem vīriem var rakstīt dažādi. Ja viņi pacenšas, tad paši uzraksta autobiogrāfiju. Daudz dod ieskats viņu korespondencēs ar citiem slaveniem vīriem. Tad seko biogrāfu bandas, kas visu augstāk minēto saliek pa plauktiņiem un pasniedz lasītājam slavenā cilvēka dzīvi kā uz paplātes. Lielākoties pasausi un kā datumu kompilāciju. Pēc tam pa daļā visa šī informācija iesūcas mācību grāmatās, interesantu notikumu apkopojumos un īsos pastāstiņos. Taču ir vēl viens veids, kas man visnotaļ patīk, autors raksta par šiem cilvēkiem, tā it kā viņi daļēji būtu literāri personāži, ļaujot tiem bŗivi risināt dialogus, monologus ar sevi un aprakstīt viņus kā parastus cilvēkus. Tas viss notiek ar tādu maģiskā reālisma piešprici, ka šķiet, ka autors tev ir iedevis laika mašīnu, ar kuru ieskatīties pagātnē.

Katrs, kas ir lasījis īsos stāstus par matemātiķiem, atminas, cik Gauss viltīgi saskaitījis visus skaitļus no viens līdz simts, taču retais zina, ka Gausa matemātikas skolotājam dikti patika slānīt bērnus. Pilnīgi nopriecājos, ka grāmatas autors to nav palaidis garām nepamanītu. Tas pats sakāms par Humboltu un viņa vēlmi izmērīt visu pasauli, katrs, kuram ir palaimējies apmeklēt Berlīnē muzejus , zina  ka Vācijā viņš ir lielā cieņā, un viņš ir izdarījis daudz vairāk par Humbolta straumes atklāšanu. Viņš savā laikā bija viens no slavenākajiem ceļotājiem. Vienīgais, absolūti nemācēja rakstīt memuārus, tie viņam sanāca kā sausu faktu un tabulu apkopojums.

Bet nu par pasaules mērīšanu. Šī lieta patiesi vieno abus slavenos vīrus. Viens to izdarīja sēžot savās mājās, izstrādājot matemātiskās metodes, otrs vandoties apkārt pa pasauli un uzmērot katru pakalnu un uzkāpjot katrā ievērojamā virsotnē. Autors pievēršas abām pasaules mērīšanas metodēm. Abi vīri ir pilnīgi pretstati. Gauss nevar iedomāties neko drausmīgāku, kā nodarboties ar zemes gabala uzmērīšanu, klīstot pa laukiem un mežiem. Humbolts savukārt darīs visu, lai izrautos kādā ekspedīcijā, kurā viņš varēs justies kā brīvs cilvēks.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasās viegli, nedaudz ironijas, daudz patiesuma un sīku sadzīvisku detālu, kas abus dižgarus pietuvina reālu cilvēku atveidam, nevis padara tos par zināšanu abstrakcijām.