Navigate / search

Off the Map: Lost Spaces, Invisible Cities, Forgotten Islands, Feral Places and What They Tell Us About the World by Alastair Bonnett

Off the map

Šo grāmatu man atveda no Briseles grāmatveikala. Man nez kādēļ šķita, ka būs ļoti labs lasāmais, un pēc nosaukuma vien gribējās uzreiz izlasīt. Taču plauktā viņa nogulēja veselu pusgadu. Ne visām grāmatām manos grāmatu plauktos ir tā laime tapt izlasītām uzreiz, lielai daļai nav cerību pat pēc pusgada.

Šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kur katrs zemes kvadrātmetrs tiek nofiksēts ar satelītiem vismaz reizi nedēļā, tad tādu apslēptu vietu nemaz nav daudz palikušas. Autors ir pielicis visas pūles, lai parādītu, ka ne viss ir ielikts atlantos izpētīts, un uz zemes vēl ir pietiekoši daudz nedokumentētu un interesantu vietu, kuras nebūt nav pieejamas katram tūristam.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, kas veltīti kādai dīvainai pasaules vietai, kuru atlantā ir grūti ieraudzīt un pat ieraugot saprast tās dīvainumu. Sākumā ir vislabākais stāsts par Sandy island, kādu salu, kura ir atrodama gan Google Earth un daudzās kartēs, taču dabā tur ir tikai okeāns. Izrādās, ka Google arī visus datus ņem no satelītiem, bet daļu ģenerē no dažādām kartēm. Un tā sākas klejojumi pa visu pasauli, tiek apskatīti dažādi anklāvi un anklāvi anklāvos. Robežas, kuras realitātē pastāv tikai kartē, dabā viss ir pavisam savādāk. Autors nesmādē arī prātošanu par zemes pleķīšiem, kurus norobežo automaģistrāļu barjeras, kuros nenotiek nekas un, kuri neparādās nevienā kartē. Par dažādiem zemes pārpalikumiem pēc pilsētbūvniecības, kuri pieder savdabīgiem kolekcionāriem, un kuriem nav iespējams piekļūt. Ir arī padomjlaiku slēgtās pilsētas un pilsētas, kuras pamestas pēc dabas katastrofām. Propogandas pilsētas Ziemeļkorejā un tukšās Ķīnas pilsētas, kurās nav iedzīvotāju.

Šķiet jau visnotaļ interesanta izlase, un daļa no stāstiem patiešām ir interesanti. Taču lielākoties autors ir aizrāvies ar internetā salasītu faktu izklāstīšanu. Vietām es viņu pieķēru stāstām nepatiesību vai atgremojot pilsētas leģendas. Līdz ar to man nav diez ko lielas uzticības par autora stāstīto citos stāstos. Tādēļ, ja kaut ko no šajā grāmatā izlasītā vēlies stāstīt tālāk, tad vēlams būtu atrast apstiprinājumus faktiem kādā nopietnākā avotā par diskusiju forumu internetā.

Kā jau visas sīko stāstiņu grāmatas, arī šīs lasīšanas process mani nogurdināja. No vienas puses daudz vietu un daudz informācijas. No otras puses informācija nav diez ko uzticama un vietām teiktais ir man kaut kas pavisam jauns un grūti pārbaudāms. Tēmas un ģeogrāfiskās vietas ātri mainās, un nav viegli izsekot visam līdzi. Šī ir no grāmatām, kuras lasīšanu ideālā pasaulē vajadzētu izstiept mēneša garumā, katru dienu pa vienam stāstam, tā lai nenogurtu no grāmatas, lai izlasīto atcerētos, un daļa no stāstiem nešķistu neinteresanti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja ir interese par ceļošanu un to, kā cilvēki dzīvo citur, tad iesaku palasīties. Dažas vietas ir ļoti interesantas, piemēram, par kruīza kuģi “The World”, kurā var nopirkt kajīti un, ja esi pietiekoši bagāts, ceļot tajā visu mūžu neizejot no mājas.

On the Map: A Mind-Expanding Exploration of the Way the World Looks by Simon Garfield

On the map

Tā nu sanāk, ka grāmatas, kurās apskata karšu, atlasu un ceļvežu vēsturi, mani interesē. Šo grāmatu nopirku tikai ieraugot vāku vien. Nevarētu teikt, ka manas dienas paiet pētot kartes, tomēr šad tad šai nodarbei laiku atrodu vismaz tik daudz, lai neaizmirstu, kā sauc Zimbabves vai Gambijas galvaspilsētu.

Grāmatas autors ir atvēzējies uz nopietnu pasākumu – izstāstīt lasītājam visu kartogrāfijas vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Sākot ar kartēm, kas saglabājušās no seno grieķu laikiem līdz Skyrim virtuālajai kartei. Jāatzīmē, ka tas viņam ir izdevies visai labi, vismaz pirmajā grāmatas pusē.

Lasītājs var uzzināt, ka kādreiz karte nebija tikai karte, kas parādīja ceļu no punkta A uz punktu B. Kādreiz kartes galvenais uzdevums bija parādīt cilvēkam viņa vietu uz zemes. Rietumu tradīcijās kartes centrā tika likta Jeruzaleme un tad pārējais tika atstāts autoru pašu ziņā. Tika atzīmētas gan eksistējošas, gan izdomātas pilsētas. Ja bija kāda tukša vieta, tur tika iezīmēts kāds radījums vai uzrakstīts informatīvs teksts. Lai gan uzraksts “Šeit dzīvo pūķi” gan nemaz nebija tik populārs, kā varētu šķist. Drosmīgākie atzīmēja kartē pat paradīzi.

Laiki mainījās, un kartogrāfija kļuva daudz nopietnāka, vairs nepietika ar vienkāršu manuāli, kas norādīja, kur kam kartē jāatrodas (izrādās, tāds reiz bijis). Tagad zemes īpašnieki vēlējās zināt precīzi, cik lielas ir viņu zemes un cik jāmaksā nodokļi. Tas radīja papildus problēmu, kā projekciju no lodes uzlikt uz papīra. Ja kāds domā, ka Merkators ar savu projekciju uzvarēja uzreiz, tad viņš maldās, ideju bija desmitiem, no jēdzīgām līdz totāli absurdām.

Interesanta ir arī nodaļa par izdomātajiem atklājumiem. Savulaik dažādi īpaši necimperlīgi kapteiņi labprāt atklājuši simtiem neeksistējošu alu, līču un upju. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā īstenam pasaules pazinējam bija skaidrs, ka Āfriku pa sauszemi nav iespējams šķērsot, jo Āfrikas vidienē atrodas nepārvarama Konga kalnu grēda.

Kādreizējie tūrisma ceļveži arī nebūt nebija tādi, kādus mēs tos pazīstam šodien. Iesākumā tās atzīmēja tikai ceļu ar aptuveno attālumu starp apdzīvotām vietām. Lai rosinātu iztēli un aizpildītu tukšumus, ceļa malā tika uzzīmēti apskates objekti. Tomēr jau diezgan ātri tie ieguva mūsdienās pazīstamo formātu.

Arī pilsētu karšu vēsture ir interesanta. Reiz dominēja gravīras, kas atainoja pilsētu no putna lidojuma perspektīvas. Precizitāte bija uz katra mākslinieka sirdsapziņas. Tomēr ar laiku sāka parādīties pirmās pilsētu kartes. Šajā grāmatā centrā ir Londona, jo, redz, esot bijis laiks, kad nevienam nav bijis ne jausmas, kur kas atrodoties, un tad uzņēmīgi cilvēki sākuši Londonu kartēt. Kas interesanti, lai izvairītos no karšu kopēšanas bez atļaujas, mūsdienu karšu izdevēji joprojām iekļauj pāris izdomātas ielas, kas ļauj atklāt viltojumu.

Izcila grāmata, uz beigām gan krīt sarakstītā kvalitāte, un stāstījums vairs nav tik azartisks kā pirmajās nodaļās. Bet cilvēkiem, kurus interesē kartogrāfijas vēsture gan nopietna, gan nenopietna, iesaku izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: