Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIII

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

Turpinājums sekos …