Navigate / search

The Book by Keith Houston

the-book-by-keith-houston

Vienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.

Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.

Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.

Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.

Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.

Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.

Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: