Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XV

2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)

No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.

Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.

Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.

Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.

Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.

No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.

Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.

Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).

Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.

Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.

Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.

Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.

Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.

Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.

Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.

Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.

Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VIII

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

Turpinājums sekos …