Navigate / search

World in the Balance: The Historic Quest for an Absolute System of Measurement by Robert P. Crease

World in the Balance

Sēdēju es vienu vakaru Maskavā viesnīcā un domāju, ko lai tādu izlasa. Lasīju kādu fantasy stāstu krājumu, tomēr biju iekūlies tādā ne visai interesantu stāstu biezoknī. Parakājos amazones ieteikumos un sapratu, man vajag atsvaidzināt savas zināšanas mērvienību vēsturē. Iepirku grāmatu un ķēros klāt.

Mūsdienās cilvēki visai reti aizdomājas par mērvienību standartiem un to ietekmi uz mūsu ikdienu. Arī es pēdējo reizi sabiedrībā diskusiju par mēriem dzirdēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā vai vidū, kad bija presē izvērsta plaša diskusija par negodīgajiem tirgotājiem, kas šmaucas uz svariem. Iespējams, ka tādi ir joprojām. Kādreiz gan noteiktie standarti bija svēta lieta, pat Bībelē ir ieteikts mēru sagrozītājus nogalēt. Bet visādi citādi, mēs ticam, ka nopirktajam lineālam virsū ir pareizās centimetru atzīmes, svari tiešām nosver kilogramu desas un Latvenergo mums piegādā 220 voltus. Kādreiz gan cilvēks nevarēja būt tik drošs, jo visiem mēriem bija savs etalons, un izmērītie rādījumi bija tieši tik precīzi, cik precīza bija katra mērītāja kopija. Lieki piebilst, ka vēl visai nesen katrā valsti bija sava mēru sistēma, kur etaloni bieži vien bija fiksēti pret kādu elkoni, stabules garumu vai kāpostu skābējamās mucas vāka akmeni. Platību varēja mērīt nevis hektāros, bet gan cik aitas uz tā var noganīt, Bija gadījumi, kad Francijas revolūcijas vienā no posmiem tika nolemts laika skaitīšanai pielāgot decimālo sistēmu; it kā jau viss loģiski un racionāli, tomēr šumeru sistēma mums nez kāpēc ir daudz tuvāka un pievilcīgāka.

Autors grāmatā diezgan plaši mums pavēsta par dažādu mērvienību rašanās vēsturi un cilvēkiem, kas tos ir mēģinājuši unificēt. Impērijām vienādi mēri bija vitāli nepieciešami, lai varētu izdot likumus, noteikt ar nodokļiem apliekamo bāzi, saliedēt tautas un banāli kontrolēt rīkojumu izpildi. Skaidra lieta, ka parastais cilvēks šādām iniciatīvām vienmēr ir spārdījies pretī un atklāti ignorējis. Pirmie nopietnus soļus mērvienību unificēšanā spēra ķīnieši, dibinot savu Padebešu impēriju. Ar laiku šai problēmai pievērsās Rietumu pasaule. Galvenā problēma šajā nozarē vienmēr ir bijis etalons, kas laika gaitā nemainītu savas īpašības. Kilograms būtu kilograms, metrs būtu metrs, sekunde vienmēr būtu sekunde. Jebkurš etalons izgatavots no fiziska materiāla ar laiku zaudē savu precizitāti, tika izmantoti gan meridiānu garumi, gan viltīgi svārsti, gan platīna lodes, tomēr ar laiku visiem šiem risinājumiem atradās būtiskas problēmas, kas negarantēja precīzu rezultātu.

Rezultātā tika nodibināts SI, kas cenšas standartizēt mērvienības tā, lai tās jebkurai zinošai trešajai pusei būtu iespējams iegūt neatkarīgi un mērījumi vienmēr būtu vienādi. Ar laiku un metru tas ir izdevies, problēmas vēl kādu laiku sagādās kilograms, bet domājams, ka ne ilgu. Etalons tikai ir viens, bet, tehnoloģijas, kas mums ļautu katram pašam no rīta noteikt sekundes patieso garumu sen vairs nav pieejama katram cilvēkam. Kopumā mērvienību rašanās un standartizācijas vēsture ir diezgan labi apskatīta, un autoram lieku 8 no 10 ballēm. Ir pat pieminēta Latvija, bet te gan kādam tirgotājam par viltotu olekti bija piespriests nāvessods.

%d bloggers like this: