Navigate / search

The Martian by Andy Weir

The Martian by Andy Weir

Ir viena metode, kā gandrīz nekļūdīgi izvēlēties labu grāmatu. Iekš Goodreads apskaties tādu, kuru novērtējuši vismaz trīsdesmit tūkstoši lasītāju, un vērtējums pārsniedz četri. Protams, jāskatās tāds žanrs, lai tas atbilstu tavām vēlmēm, un tad viss būs kārtībā. Par šo grāmatu biju dzirdējis jau labu laiku un lielākoties labus vārdus, taču iesākumā norakstīju to uz mārketinga panākumiem. Nu saņēmos, izmantoju augstākminēto metodi  un izlasīju grāmatu pats.

Sešas dienas atpakaļ Marks Vatnejs (Mark Watney) kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas izsēdās uz Marsa. Tagad viņš acīmredzot būs pirmais, kas nomirs uz svešas planētas. Viss sākās ar  smilšu vētru, nolauztu antenu, sabojātu skafandru. Pārējā apkalpe uzskatīja, ka Marks ir miris un atstāja viņu. Taču viņš izdzīvoja, jautājums ir tikai, cik ilgi viņam vēl veiksies, bez atbalsta no Zemes un bez sakariem. Taču Marks nav gatavs padoties, viņam ir plāns, un galu galā viņš ir inženieris.

Šo grāmatu es klasificētu kā veco labo zinātnisko fantastiku. Darbība norit ne pārāk tālā nākotnē, izmantotās tehnoloģijas teorētiski pastāv jau šodien. Tās tiek ievietotas jaunā vidē un ekstremālos apstākļos. Marks tāpat kā savulaik Robinsons Krūzo ir spiest paļauties tikai pats uz sevi. Viņam gan problēmas ir pavisam cita mēroga. Markam nepietiks ar mazu kazlēnu kāju salaušanu, lai nodrošinātu sev vakariņas pēc pāris gadiem. Gads ir maksimums, ko viņš teorētiski var izvilkt. Viņam problēmas sākas jau ar gaisa un ūdens iegūšanu, arī ēdiens – cik ir, tik ir.

Rodas jautājums, kā gan autors nodrošina Marka izdzīvošanu vidē, kas ir daudz skarbāka nekā Antarktīda ziemas laikā? Tajā vismaz ūdens un gaiss ir par velti un cik uziet. Te tad sākas zinātne, pareizāk sakot fizika un ķīmija. Autors ir padomājis par pilnīgi visu (vismaz to visu, līdz kuram es spēju aizdomāties). Ja man arī radās kādi jautājumi, tad autors uz tiem pamanījās atbildēt nākamajās lapaspusēs. Šī izdzīvošanas metode, tehnoloģiju apraksts, iespējas kādas sniedz vienkārši instrumenti, ir galvenais šīs grāmatas pluss. Autors ieslīgst sīkās detaļās, taču tai pat laikā pamanās saglabāt spriedzi visas grāmatas garumā. Iespējams, ka kādam cilvēkam liksies garlaicīgi ķīmisko reakciju apraksti vai Marsa bāzes apraksta sīkumi, bet es neesmu no tiem. Teksts arī nav tehniski tik sarežģīts, kā nākas dzirdēt no citiem lasītājiem. Nekas vairāk kā par pamata fizikas un ķīmijas lietām tur nav pieminēts.

Ja skatās no personas izaugsmes, tad Markā nekas tāds nav novērojams. Viņš ir pašpārliecināts optimists visas grāmatas gaitā. Es pat teiktu pataloģisks optimists ar tendenci maksimizēt savu dzīves ilgumu. Lai ar kādām problēmām viņam nenāktos saskarties, viņš nekad nepinkšķēs un nepadosies. Visām problēmām pieies racionāli un nereflektēs uz pagātni. Tāds īstens Žila Verna Sairesa Smita atspulgs nākotnē. Var jau teikt, ka lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, un ej nu sazini, kā tad viss ir noticis īstenībā. Varbūt viņš tur naktīs raudājis un gribējis mājā, bet dienasgrāmatā sarakstījis, ka viss ir bijis ļoti labi.

Vienīgā ētiskā dilemma, ar kuru autors nodarbina savus lasītājus, ir, ko darīt ar tādu pamesto uz Marsa? Pēc tam, kad NASA atklāj, ka Marks palicis dzīvs, ko viņiem darīt, nākamā ekspedīcija ir tālu, sakaru nav. Vai tērēt resursus Marka glābšanai, atņemot naudu un nesējraķetes citiem projektiem? Vai vienkārši ļaut viņam nomirt? Jāņem vērā arī apstāklis, ka Marka gaitām līdzi seko visi Zemes iedzīvotāji, un tas ir pārvērties par tādu kā realitātes šovu, par kuru esamību nezina tikai tās dalībnieks.

Ko es varētu pārmest autoram? Viņa nespēju iepīt sižetā ticamu dramatismu. Pēc pirmajām lapaspusēm lasītājam kļūst skaidrs, ka Marks ir pipars, kuru nekas nespēs pārsteigt, un visas viņa nedienas tiek uztvertas vairāk ar skatu, nu ko tad šoreiz izdomāsi? Galu galā, ja cilvēks izdomā kā audzēt kartupeļus uz Marsa, tad par ko viņam vēl uztraukties?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tieši tāda kāda bija bērnības zinātniskā fantastika. Kaut kas līdzīgs Azimovam, par cilvēka bezgalīgo spēju robežām un tehnoloģijām, uz kurām var paļauties, par cilvēci, kura savējos nepamet.

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Napoleon’s Buttons: How 17 Molecules Changed History by Penny LeCouteur, Jay Burreson

Napoleons buttons

Šad tad man uznāk periodi, kad visu savu lasītspēku veltīju kādai noteiktai tēmai. Šogad izskatās mana tēma numur viens ir ķīmija. Pareizāk sakot, tā būtu ķīmijas pielietojums ikdienā. Atzīšos gan godīgi, ķīmisko eksperimentu laboratorijas apstākļos savā mūža esmu veicis tikai vienu reizi, tad mēģinājām iegūt no zilajiem graudiņiem skābekli. Nu sadzīviski gan ar šīm lietām ir sanācies saskarties pavairāk, un tā nav tikai puņķu oksidācijas vērošana urbinot degunu vai uzgriežņu tīrīšana kokakolā (kas vismaz man neko nenotīrīja).

Grāmatas autors mums ir nolēmis pastāstīt par veselām septiņpadsmit ķīmisko vielu grupām un to atvasinājumiem, kas ļautu lasītājam labāk saprast to ietekmi uz mūsu ikdienu. Šīs vielas ir garšvielas sastāvdaļas: askorbīnskābe, glukoze, celuloze, slāpekļa savienojumi, neilons, fenols, izoprēns, krāsas, antibiotikas, morfijs, nikotīns, oleoskābes, sāls un hloroforms.

Par katru vielu mums tiek vēstīts no tā vēsturiskā, ekonomiskā un ģeopolitiskā konteksta. Netiek jau apskatīta viena viela vien, tiek apskatītas veselas ķīmisko savienojumu grupas. Ir diezgan interesanti uzzināt kā cilvēki pateicoties tīrai nejaušībai ir tikuši pie reāli noderīgām lietām. Arī vēsturiski ķīmija ir diezgan interesanta lieta. Kādreiz īstens ķīmiķis nosmēķēja savu ķīmisko reakciju galarezultātus. Tas ļāva atklāt, ka nitroglicerīnam ir salda piegarša un ka tas izraisa galvassāpes. Arī pirmās antibiotikas patiesībā bija parasta krāsviela (prontosila sarkanais), kas laimīgas sagadīšanās pēc sevī saturēja nepieciešamo molekulu grupu, kuru organisms spēja pārvērst sulfanilamīdā un izbojāt baktēriju folijskābes ražošanas procesus. Androsteronu pirmo reizi ieguva pārstrādājot piecpadsmit tūkstošus litrus ar Beļģijas policistu urīnu.

Autori mums mēģina arī pie reizes iemācīt saprast ķīmijas struktūrformulas, tiem, kas no skolas laikiem jau būs piemirsuši, kas ir benzola gredzens, grāmata būs reāls atspaids. Teorētiskās ķīmijas daļa šeit ir daudz saistošāk pasniegta nekā standarta ķīmijas grāmatā.

Te gan jāatzīmē, ka pašas interesantākās lietas un vietas autors ētisku apsvērumu dēļ izlaiž. Tā mēs arī neuzzinām, kā izskatās teorētiskā amfetamīna sintēze no burkānos esošās vielas safrola, tā vietā mums tiek pievesta vielas formula, reakcijas bultiņa (spiediens, temperatūra, papildus katalizatori) un skat – Ecstasy. Arī nitroglicerīna izgatavošanas process Ž. Verna “Noslēpumu salā” ir aprakstīts daudz detalizētāk un smalkāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tiešām nosaukums atbilst tēmai.

Uzmanīgāks lasītājs noteikti tagad neizpratnē domā „pričom te Napoleona pogas?”. Patiesībā, nekāda sakara te nav, grāmat vienkārši sākas ar senu leģendu par to, ka Napoleons, iespējams, zaudējis Krievijas kampaņu alvas pogu dēļ. Tās it kā esot sabirzušas no Krievijas lielā sala. Mēs jau visi zinām, ka aukstuma ietekmē alvas kristālrežģa struktūra mainās no metāliskas uz amorfi drupanu (grādi gan ir nepieciešami daudz lielāki nekā Krievijas salā atrodamie).

The Disappearing Spoon: And Other True Tales of Madness, Love, and the History of the World from the Periodic Table of the Elements by Sam Kean

Disappearing Spoon

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuru es biju jau pasūtījis pirms tās iznākšanas datuma. Kādēļ tā? Pasūtījums radās nejauši, caurlūkojot Amazones Wishlistu topu. Tad nu, lūk, šī grāmata, kas veltīta ķīmiskajiem elementiem, atradās saraksta galvgalī. Nodomāju, no kura laika tad šāda tipa grāmata ir iekārojamāka par S. Lārsona vai S.Meijeres garadarbiem (vismaz vilcienā braucot uz darbu nebiju neko tamlīdzīgu redzējis pasažierus lasām), un nopirku. Un ne tikai nopirku, bet arī sāku lasīt tajā pašā dienā, kad viņu saņēmu. Izlasīju pirmo nodaļu, nospriedu, ka kārtējā grāmata par ķīmisko elementu atklāšanas vēsturi un interesantām īpašībām, un lasīšana uz nedēļu atlikās.

Tātad ķīmisko elementu periodiskās tabulas (mēs to pazīstam kā Mendeļejeva tabula) atklāšanas, aizpildīšanas un struktūras vēsture. Ar to saistītie zinātniskie atklājumu, elementu ķīmiskās un fizikālās īpašības, dažādi atgadījumi iz dzīves, kuriozi un ne tikai. Tas viss pasniegts saistošā veidā un piesaucot katru atklāto ķīmisko elementu vismaz vienu reizi. Katras nodaļas sākumā ir uzskaitīti elementi, par kuriem taps runāts. Patiesībā tas pat ir interesanti, es vismaz pirms sākt lasīšanu mēģināju pie sevis uzminēt, kādā kontekstā konkrētais elements tiks pieminēts. Dažreiz tas izdevās, dažreiz nē. Piemēram, nezināju, ka Eiropijs tiek izmantots kā Eiro banknošu aizsardzības elements. Toties zināju, ka pazūdošā karote ir veidota no gallija.

Grāmata ir kaut kas vidējs starp The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray , kur viss pasniegts bildēs un rindkopu plašos aprakstos, un Nature’s Building Blocks by John Emsley, kurā atrodama diezgan sīka ķīmisko elementu analīze. Domājams, ka šī grāmata varētu būt interesanta jebkuram, tā sevī ietver daudz interesantu faktu, kas tā vai citādi ir saistīti ar mūsu ikdienu. Viņa vairāk pievēršas zinātnei un zinātniekiem nevis pašiem elementiem. Interesanti bija palasīties par kādu tīni ASV, kas nolēma atrisināt pasaules enerģētikas problēmas mājās izveidojot kodolreaktoru. Nekas jau puisim nesanāca, bet interesanti uzzināt.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Beigu nodaļa vismaz man šķita visinteresantākā, jo tā sevī ietvēra pārdomas par iespējamo supersmago elementu stabilitātes salu.

The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray

Elements

Kā jau modernām grāmatām pieņemts arī šai ir treileris:

Reizēm tu cilvēks aizdomājies, kur mēs īsti izmantojam tos daudzos ķīmiskos elementus, kas rodami periodiskajā tabulā. Ķīmiju skolā mācījies esmu, bet tik un tā šaubos vai spētu spaini ar holmiju atšķirt no spaiņa ar ceriju. Jeb atbildēt uz jautājumu, kur pie velna likt itriju, vai kā saimniecībā izmantot bismutu? Tad nu lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, iegādājos šo grāmatu. Patiesībā es par grāmatu samaksāju jau mēnesi pirms tās iznākšanas.

Grāmatas autors ir tā saucamais elementu kolekcionārs. Eksistē tādi cilvēki, kas tā vietā, lai krātu košļeņu papīrīšus, nodarbojas ar ķīmisko elementu krāšanu. Viņi pārlūko ebay meklējot kādu retu metāla foliju, interesantu sakausējumu un ļoti labi zina, kur katrs elements tiek izmantots, kā viņš jāglabā un, kur viņu dabūt. Grāmatas autors savācis iespaidīgu kolekciju, nolēmis padalīties ar to. Dažus eksemplārus gan viņam FIB ir konfiscējis. Piemēram, kādu zagtu raķetes detaļu, kas esot bijis ļoti labs niobija sakausējuma paraugs. Viņš katram elementam izveidojis pāris rindkopu garu aprakstu un klāt pielicis fotogrāfijas ar savas kolekcijas priekšmetiem. Maliņā pierakstīti katra elementa galvenie raksturlielumi –kušanas temperatūra, elektronu skaits, kristāla struktūra, atommasa un atoma rādiuss. Autoram ir neliels klikšķis – viņš, kur vien iespējams, atgādina, ka blīvākais elements it irīdijs nevis osmijs.

Tā nu lasītājs varbūt pirmoreiz mūžā ieraudzīs disprozija kristālu, torija elektrodu, uzzinās, ka telūru var atrast kompaktdiska folijā un terbiju audioiekārtās, indiju plazmas televizorā un osmiju ulmeņlaiku Hi end patafona adatiņa. Ko gan vairāk var vēlēties – smukas bildes, izsmeļoša informācija un interesanti fakti. Grāmata nav no tām, kuras izlasāmas uzreiz, laiku pa laikam var apsēsties, pašķirstīt un izlasīt kā tad tur īsti ir ar to gadolīniju. Domājams arī ka šādas grāmatas izlasīšana agrākā vecumā varētu izraisīt nopietnāku interesi par ķīmiju. Nu vismaz man būtu.

Viennozīmīgi viena no vizuāli vissmukākajām grāmatām, kuru es pērn nopirku. Ja viņu lasa vilcienā, tad vari būt drošs, ka arī blakussēdētājs skatīsies bildes. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, šādu tiešām būtu vēlējies savā bērnības grāmatu plauktā.

The Elements of Murder: A History of Poison by John Emsley

elements of murder

Kādu vakaru sēdēju un domāju, par kādu zinātnes nozari manas zināšanas varētu būt labākas. Pastaigāju gar savu grāmatu plauktu, pašķirstīju grāmatas un nāca apskaidrība, es tak neko lāga nezinu par toksikoloģiju. Nē, nu nav jau tā, ka nekas nav lasīts (ja ir nedaudz zināšanas bioloģijā, tad diezgan daudz var uzzināt skatoties kaut vai uz Mendeļejeva tabulu), bērnībā nācies lasīt šo to par kriminoloģijas vēsturi un slavenām indēšanas prāvām, bet gadu gaitā viss atmiņā nedaudz pagaisis un prasījās pēc atkārtošanas. Tad nu no savām aptuveni 70 vēl nelasītām grāmatām izvēlējos šo.

Šī grāmata ir veltīta pieciem galvenajiem vēsturē pārbaudītiem, indētāju iecienītiem elementiem – dzīvsudrabam, arsēnam, antimonam, svinam un tallijam. Autors lasītājam dod iespēju iepazīties ar interesantiem vēstures faktiem, izskaidro arī cēloņus, kādēļ tieši šis elements ir kaitīgs mūsu organismam, un kādi savienojumi ir toksiskāki par citiem.

Tā kā katrs elements tiek apskatīts atsevišķi, tad iesākumā tiek dots neliels ieskats elementa ķīmiskajās īpašībās un tā biežāk sastopamajos savienojumos. Bonusiņš ir agrāko laiku nosaukumu izskaidrošana mūsdienu ķīmijas valodā. Piemēram, kas gan var zināt, ka stibīns patiesībā ir antimona hidrāts vai orpiment patiesībā ir diarsēna trisulfīds? Šie ievadi ir interesanti , tajos lasāmi daudzi gadījumi iz dzīves.

Dzīvsudrabu mēs visi pazīstam no bērnu dienām, un, domājams, ka lielākā daļa no mums ir ar to arī saindējušies. Tomēr dažiem bērniem var īpaši nepaveikties. Piemēram, tētis, rādot dēlam cik ātri dzīvsudrabs iztvaiko uz pannas, saindēja visu ģimeni, puika nomira. Interesanti bija arī uzzināt, no kurienes britiem radies teiciens „trakais cepurnieks”, izrādās saindēšanās ar dzīvsudrabu ir bijusi cepurnieku arodslimība, ar visām no tā izrietošajām sekām. Dīvainu gaitu, paranoju utt.

Arsēns mūsdienā ir pieejams retāk, bet savulaik tā bija pirmā inde ciemā. Manuprāt, viens no pirmajiem tīkla mārketinga izplatītajiem produktiem bija aqua Toffana veidā (arsēna trioksīds). Daļa cilvēku nomira no arsēna piemēram zaļu tapešu dēļ, kur arsēns tika izmantots kā pigments. Domājams, ka arī baktēriju no tapetēm radītais arsēna trihidrīts devis savu artavu Napaleona nāvē. Reiz pat ir gadījies, ka aptieķnieka kļūdas dēļ cukurgailīšiem klāt piesperts nevis kalcija sulfāts (lēts cukura aizstājējs), bet gan arsēna trioksīds. Rezultāts 200 saindējušies un 22 mirušie.Un, protams, slavenā Florence Maybrick lieta.

Antimons, savulaik tika izmantots gan kā metāls, gan kā zāles un, protams, arī inde. Ievērības vērta ir uz antimona bāzes veidotā „mūžīgā tablete”, kas pēc lietošanas (antimons nonākot kuņģī izraisa tūlītēju vemšanu) ir noskalojama un noglabājama līdz nākošajai lietošanas reizei. Tika lietots arī kā līdzeklis cīņai pret parazītiem un skaidrs, ka indējot vienam otru.

Svins – bieži apvainots Romas Impērijas sagraušanā, bet patiesībā viss jau dzīvē nav tik vienkārši. Kādreiz ar svinu varēja saindēties pavisam vienkārši dzerot portvīnu, domājams, ka Bēthovenu un Hendeli tieši no portvīna nākošais svins priekšlaicīgi novedis kapā. Interesanti, ka kādreiz iecienītais Romiešu deserts sapa, pēc būtības ir uz svina pannas iztvaicēts sabojājies vīns, kurā kā saldinātājs atrodams svina acetāts. Labs arī stāsts par puiku, kas savam tēvam uzdāvinājis paštaisītu, glazētu māla krūzi. Tētis ik vakaru no šī darinājuma malkojis kolu un nemaz nav spējis iedomāties, ka kola no šī izstrādājuma glazūras spēj izvilkt ārā svinu. Brīdī, kad nāca atklāsme, vilciens jau bija aizgājis.

Talliju reiz izmantoja, lai cīnītos pret ādas ēdēm. Ne jau tieši, bet panākot, lai cilvēkam izkrīt mati un tad jau vieglāk tikt klāt slimības skartajai vietai. Patiesībā matu izkrišanu izraisa smaga saindēšanās ar talliju. Tallijs pēc būtības diezgan ideāla inde, garšu viegli noslēpt kafijā vai kolā. Ir aizdomas, ka talliju izmantojuši Sadama Huseina specdienesti un, protams, arī daži indētāji amatieri. Bet ir arī viens mīnuss cilvēks kas saindējies ar talliju izdala visai pretīgu aromātu, gan caur sviedriem, gan elpā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu piemēru tam, kā pareizi jāraksta ķīmijas grāmatas. Daudz dažādi interesanti atgadījumi, kas ilustrē gan cilvēku netikumus, gan neuzmanību un elementu nozīmi vēsturē. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ķīmija.

%d bloggers like this: