Navigate / search

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Tibetietes māja by Federika de Česko

Tibetietesmāja

Kā jau ierasti, teikšu, ka parasti grāmatas ar šādiem vākiem es nelasu. Asociējas man viņi ar sieviešu romāniem un nebūt ar manu iemīļoto fantastikas žanru. Bet, izlasījis grāmatas aprakstu un kaudzi ar atsauksmēm, nospriedu, ka man ar’ šo grāmatu vajadzētu izlasīt. Gan palasīšu sev neierastu žanru un aizpildīšu laiku līdz atradīšu nākamo lasāmo. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Tibetietes māja” un ķēros pie lasīšanas.

Romānā mums tiek vēstīts par kādas tibetiešu ģimenes ne pārāk vieglo likteni. Tas ir bijis tik grūts, ka par to neviens lāga nemaz negrib runāt. Tā tas ir līdz brīdim, kad romāna galvenā varone Dolkara sāk interesēties par savas mātes dzīvi Tibetā. Tad nu pamazām Dolkara un lasītājs visu uzzina, un kā jau tas dzīvē gadās, ne viss ir jauks un patīkams. Katram ir savi pārdzīvojumi un skeleti skapī, kurus viņi labprātāk atstātu no citu acīm noslēptus.

Mani šo grāmatu pamudināja izlasīt tās vēsturiskais fons. Proti, Tibetas neatkarības zaudēšana un Ķīnas invāzija. Par šo lietu līdz šim biju lasījis tikai sausus faktus un gribējās palasīties, kā tas viss noticis ar autores varoņiem. Protams, varētu jau paņemt īstus atmiņu stāstus ar reāliem cilvēkiem, tomēr tad lasīšana kļūtu pārāk nopietna. Labāk iesākumā palasīties izdomātu stāstu, kur iespējamas arī laimīgas beigas.

Lasot grāmatu visu laiku bija sev jāatgādina, ka viss notiekošais izņemot galvenās līnijas ir autores izdomāts. Viss šķiet ļoti reālistisks, gan tibetiešu paražas, ticība un dzīves uztvere. Iespējams, ka grāmatā daudz kas ir izdomas auglis, bet lasās ļoti pārliecinoši. Varoņi ar saviem likteņiem spēj lasītāju uzrunāt, un tu viņiem sāc just līdzi un līdz ar viņiem ceri, ka viss beigsies labi. Pasaule, kurā uzaugusi Sonama, ir pilnīgi pārvērtusies, viņa no pārticības un augstmaņu ģimenes ir nonākusi ķīniešu darba nometnē un dzīvošana kļūst par izdzīvošanu. Daži to iztur, bet citi salūzt.

No mīnusiem varu minēt tikai to, ka visur ir tik veiksmīgas sagadīšanās, ka šķiet, ka Tibetā dzīvojuši tikai pāris desmiti cilvēki. Arī pati feodālā Tibeta tiek pasniegta kā zaudētā paradīze un neiztiek bez nelielas glorificēšanas. Varbūt tas skan nedaudz ciniski, bet cīņa par Tibetas neatkarības atjaunošanu, ir arī cīņa par feodālisma atjaunošanu šajā valstī, kas mūsu dienās vairs nav diez ko moderni. Redzams jau arī, kur Ķīnas komunisms novedis pašu Tibetu un tibetiešus. Tad vēl ir tā Dolkaras ņemšanās, lai izspiestu stāstu no saviem radiniekiem, tā daļa šķiet tāda samākslotāka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lai ar’ rakstīts, ka grāmata domāta galvenokārt sievietēm, iesācis lasīt, es no viņas atrauties spēju tikai ar grūtībām un izlasīju trīs piegājienos. Beigas gan priekš manas gaumes bija nedaudz par saldām, bet kaut kā jau tās briesmu lietas ir arī jāatsver.

Lost on Planet China: The Strange and True Story of One Man’s Attempt to Understand the World’s Most Mystifying Nation or How He Became Comfortable Eating Live Squid by J. Maarten Troost

Lost on Planet China

Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu  ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.

Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.

Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.

Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.

Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi  tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.

Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.

River Town: Two Years on the Yangtze by Peter Hessler

River Town

Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.

Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.

Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.

Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.

Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

An Idiot Abroad: The Travel Diaries of Karl Pilkington by Karl Pilkington

An Idiot Abroad

Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.

Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.

Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.

Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.

False Economy by Alan Beattie

False economy

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner

Uranium

Kā jau katru vasaru, daļu no sava laika veltu informācijas uzņemšanai par kodolieročiem un kodoltehnoloģijām, pērn lasīju par plutoniju, nu pienākusi kārta urānam. Grāmatu iepirku tiklīdz tā iznāca, autors jau bija pazīstams un sagaidīju, ka saturs man vilties neliks.

Grāmata sarakstīta šim autoram tradicionālā stilā. Viņš ceļo pa pasauli, apmeklē vietas, kas saistītas ar urāna ieguvi, tehnoloģiju attīstību un vēsturi. Tātad lasot grāmatu iegūstam gan labus ceļotāja piedzīvotā aprakstus, gan bagātīgu faktoloģisko materiālu. Autors ģeogrāfiski mūs aizved uz Čehijas St. Joachimsthal, kur urāna rūda jeb pechblende bija pazīstama jau no viduslaikiem kā sudrabu pavadošais minerāls. Te, domājams, PSRS ieguva savai atombumbai nepieciešamo urānu. Nedaudz tiek pastāstīts arī par šo raktuvju strādnieku (ieslodzīto) dzīvi un likteņiem. Uz Kongo Demokrātikskās Republikas urāna raktuvēm vietu, kura saucas Shinkolobwe, starp citu, vai zinājāt, ka Kongo ir pašiem savs kodolreaktors, no tā gan ir nozagti daži urāna stieņi, un, lai arī pašas raktuves skaitās oficiāli slēgtas, nelegālā urāna rūdas ieguve turpinās.

Interesants fakts, kuru nezināju, ASV vienu brīdi bija īsts „urāna drudzis” sešdesmitajos gados, kaut kas līdzīgs „zelta drudzim”. Savulaik ASV analītiķi arī uzskatīja, ka pasaulē urāns reāli ir iegūstams tikai Kongo un ASV, citur tā neesot. Tiek apmeklēta arī Austrālijas Rangers Mine. Šī nodaļa man īpaši gāja pie sirds, jo savulaik esmu šo vietu apmeklējis pats, lielāko daļu no pieminētā biju redzējis pats un galvenais, ka autors tur bija bijis tikai neilgi pēc manis, pat viens otrs stāsts no gida jau bija dzirdēts.

Protams, netiek aizmirsta arī kodolieroču izstrādes vēsture gan ASV, gan PSRS, netiek aizmirsta arī Ķīna, Indija un Pakistāna. Nedaudz apcerēta apokalipse un daži interesanti fakti par Los Alamosas eksperimentiem – izrādās daudzas lietas darītas uz dullo, pāris reizes zinātniekiem nekontrolēta kodolreakcija gandrīz sākusies uz laboratorijas galda (piemēram, uz galda sakrauti klucīši ar bagātinātu urānu tuvu kritiskajai masai, kāds zinātnieks nedaudz pārliecies šai kaudzei pāri, viņa ķermeņa ūdens sācis atstarot neitronus un gandrīz izraisījis ķēdes reakciju, situācija glābta ar roku izārdot urāna kaudzi), sperot gaisā pirmo atombumbu visi ir satraukušies vai gadījumā netiks aizdedzināta visa zemes atmosfēra. Laba nodaļa ir arī veltīta urāna tirdzniecībai un biržai, tagad urāns atkal ir modē un cenā.

Tātad uzzināju šo to jaunu par pašu urānu, priecēja, ka daudz teksta netiek veltīts atombumbu izgatavošanas vēsturei, tikai interesantākās daļas (tas gan tīri personīgi, jo es jau pāris labas grāmatas par atombumbu vēsturi savulaik esmu izlasījis), daudz faktu un saistošs izklāsts, plus vēl vietu piesaukšana, kuras esmu apmeklējis es pats. Skaidra lieta, šai grāmatai pienākas 10 no 10 ballēm. Mīnuss ir tāds, ka viņa ir pieejama patlaban hardcover versijā, tas viņas cenu paaugstina uz ~20 USD, bet iztērētā naudiņa būs tā vērta.

The Nuclear Jihadist by Douglas Frantz and Catherine Collins

medium_jihadist

Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.

Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.

Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.

Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.

Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.

Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:

„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”

Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.

Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).

Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.

The Pornography of Power: How Defense Hawks Hijacked 9/11 and Weakened America by Robert Scheer

the pornography of power

Kārtējā no izdevniecības Twelve izdotajām grāmatām, šī jau ir trešā. Kā jau var saprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenais temats ir ASV militāri industriālā kompleksa ietekme uz ASV aizsardzības politiku. Autors šajā grāmatā mēģina rast atbildi, kādēļ ASV lielāko daļu no sava valsts budžeta velta militārā bruņojuma palielināšanai.

Autora atbilde ir pavisam vienkārša, tas ir tādēļ, ka ASV Aizsardzības ministrijā strādā bijušie Boeing, Lockheed Martin un citu ieroču ražojošo kompāniju bijušie vadošie darbinieki. Tas noved pie situācijas, kad Pentagons pasūta ieročus, kas viņam būtībā nav un nekad nebūs vajadzīgi, kā piemērs tika minēts skandāls ar Boeing C-17 kravas lidmašīnām, kas būtībā bija neefektīvākas par vecajām C-5, taču tas nevienam netraucēja parakstīt līgumus par 45 miljardiem USD.

Otra autora problēma ir politiķu vēlme tapt ievēlētiem atkal, un tas savukārt viņiem liek pievērsties saviem vēlētājiem. Ko darīt, ja tavā štatā valsts pasūtījumu samazinājuma rezultātā drīzumā darbu zaudēs 11 000 cilvēku, skaidra lieta – nodrošināt šo pasūtījumu. Tā kā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas, tad nevienu neuztrauc, ka šis pasūtījums ir 75 miljardu dolāru vērts, lai uzbūvētu dažas zemūdenes. Šādu piemēru ir diezgan daudz.

Tiek uzdots arī jautājums, kādēļ ASV, kas cīnās pret teroristiem, kuriem nav pat pašiem savas valsts, ir tādā apjomā jāpalielina apbruņojums, ja jau pie esošā bruņojuma līmeņa viņa ir pilnībā nodrošinājusi savu dominanci visas pasaules gaisa telpā un jūras ceļu kontroli? Kā zemūdene var palīdzēt cīņā ar teroristiem? Kāda ir jēga karam Irākā?

Patiesība ir banāla – peļņa, dažādu cilvēku intereses un spēlēšana uz vidusmēra amerikāņa bailēm no terorisma. Šīs bailes savukārt viņiem ir iepotējusi pašu valdība. Grāmatā ir sastopami dažādi kongresmeņu citāti, kas labi ilustrē esošo situāciju ASV. ASV ir pazudis ienaidnieks – PSRS ir pazudusi, Ķīna būtībā finansē ASV bruņošanos (viņai pieder visvairāk ASV valsts parādzīmju), Irākā nekādi masu iznīcināšanas ieroči atrasti netika, atlikusi vien Ziemeļkoreja un Irāna.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labs lasāmais, dod labu ieskatu ieroču rūpnieku un ASV savstarpējo darījumu aizkulisēs.

%d bloggers like this: