Navigate / search

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

The Dead Hand The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

Command and Control: Nuclear Weapons, the Damascus Accident, and the Illusion of Safety by Eric Schlosser

Command and Control by Eric Schlosser

Kādu piektdienu stāvēju vilciena pieturā un gaidīju savu vilcienu. Lai kavētu laiku, lasīju jauno  Economist numuru. Tā nu ir sanācis, ka šajā žurnālā pirmais, ko es lasu, ir grāmatu apskati. Tur es ieraudzīju šīs grāmatas apskatu, un man bija skaidrs uzreiz – jāizlasa obligāti. Iegāde ar notika apbrīnojami ātri, dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā jau tai pašā dienā. Tā kā šis tas lasāms vēl bija iekrājies, grāmatai nācās pāris dienās pagaidīt savu kārtu.

Kādu dienu netālu no Damaskas Arkanzasas štatā kādas Titan II raķetes  tehniskās apkopes laikā nejauši nomesta uzgriežņu atslēga pārsit raķetes korpusu, un raķetes šahta sāk lēnām piepildīties ar degvielas tvaikiem. Kontrolpaneļos iedegas lampiņas tādā kombinācijā, kuru neparedz neviens manuālis. Tiek nolemts raķetes palaišanas centru evakuēt un sākas bardaks, kas rezultējas raķetes degvielas detonācijā. Šis piemērs tiek izmantots kā ilustrācija kārtībai, kāda eksistēja slavenajā Strategic Air Comand (SAC) institūcijā. SAC pārziņā atradās lielākā daļa no kodolieročiem, un tā bija atbildīga par kodoluzbrukuma īstenošanu.

Tā kā biju jau lasījis agrāk autora “Fast Food Nation: The Dark Side of the All-American Meal”, man jau pirms lasīšanas bija skaidrs, ka grāmatas pamatā būs rūpīgs izpētes darbs, kas lasītājam tiks pasniegts interesantā un aizraujošā veidā. Grāmatā ir divas paralēli stāstījumi. Viens ir Damaskas incidents, kas ilustrē SAC nespēju tikt galā ar neplānotiem notikumiem. Otrs tiek veltīts ASV kodolieročiem vispār, to ražošanas, uzglabāšanas un lietošanas kārtību.

Ja kāds domā, ka raķetes un bumbas tika slēptas aiz kodētām durvīm, kuras apsargā līdz zobiem apbruņoti jūras kājnieki, tad nāksies vilties. Bieži vien atombumbas glabājās pa roku galam, sevišķi tās, kas tika nodotas NATO partnervalstīm. Cilvēki, kas viņas apkopa un uzstādīja, bieži vien nebija pietiekami apmācīti, bumbas krita ārā no kravas kastēm, šad tad kāda lidmašīna nogāzās ar visiem kodolieročiem, un ir tikai brīnums, ka neviena no šīm avārijām neizraisīja kodolkatastrofu. Tas viss radīja diezgan bīstamu situāciju. Kā atšķirt nolaidības pēc detonējošoša kodolieroča sprādzienu no īsta kodoluzbrukma. Ienaidnieks jau, pirmkārt, mērķēs uz kodolieročiem, lai izvairītos no atbildes trieciena. Tā vismaz bija pārliecināti kodolkara stratēģi. Ja nogulēsi, nebūs vairs pat iespēja atriebties, taču, ja kļūdīsies, tad būsi kara izraisītājs.

Ja pirmās atombumbas bija ar roku izgatavotas iekārtas, kur daudzi materiāli nemaz nebija standartizēti, un savešana darba kārtībā prasīja veselu nedēļu. Urāna bāzes atombumbai viena no galvenajām detaļām tika izgatavota apliecot alumīnija plāksni kokakolas pudelei, elektrību padeva mašīnas akumulators, kas regulāri bija jālādē un, lai to izdarītu bija jānoārda pat pusatombumba. Vēlākie modeļi bija vieglāk pagatavojami, tomēr ar drošību tiem bija švaki, piemēram, teorētiski kodolieroci varēja detonēt zibens spēriens, ugunsgrēks vai vienkārši šāviens pa kodolgalviņu. Vecie ieroči taupības dēļ netika modernizēti, bet arī jaunos izgatavoja ar nepietiekamu drošību, un filmās redzētie agregāti ar daudziem cipariem parādījās tikai astoņdesmitajiem un ne visur.

Grāmata man atklāja daudz ko jaunu. Skaidrs, ka nav prāta darbs grozoties gar stratēģiskā bumbvedēja bumbām, paslīdot kājai ķerties ar rokām, kur pagadās. Tā viens nejauši norāva manuālo bumbas palaišanas kloķi, un bumba izkrita. Nav labi sēžot pilota krēslā to papildus nopolstorēt ar vatņiku, tā var zaudēt stratēģisko bumbvedēju ar pāris kodolieročiem un nejauši uzsākt kodolkaru. Un pats galvenais, neticiet valdībai, kas apgalvo, ka plutonija bumba, kas izjukusi virs tava tomātu lauka, ir absolūti nekaitīga.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē Aukstais karš un ASV kodolieroču attīstības vēsture no to drošības aspekta. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viennozīmīgi viena no interesantākajām non-fiction grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.

%d bloggers like this: