Navigate / search

Kaleidoskops by Ray Bradbury

kaleidoskops

Bredberijs Fantastikas pasaules sērijā ir diezgan nopietni pārstāvēts, un bez šī stāstu krājuma sērijā atrodamas Marsiešu hronikas, un pat Pieneņu vīnam beigās ir pievienoti pāris stāstiņi. No šī krājuma neko citu nemaz negaidīju kā standarta Berdberiju un nekļūdījos.

Stāsti sarakstīti laikā, kad pasaulē tehnoloģijas tika ieviestas prātam neaptveramā ātrumā. Cilvēki tikko bija atklājuši raķetes un kodolenerģiju, pasaule sāka globalizēties un sadalīties divās nometnēs. No vienas puses ASV bija zelta laikmets, karš beidzies, ekonomika auga, bet no otras puses – katrs vakars varēja būt pēdējais. Atlika vien kādam valstsvīram kaut ko ne tā saprast, un visa civilizācija tiktu noslaucīta no zemes virsas. Grāmatā iekļautie stāsti no krājuma “Tetovētājs” ir rakstīti šādā pirmsiznīcības priekšvakarā. Autora domas par nākotni nevienā no stāstiem nav nekādas labās, izņēmums varbūt ir stāsts “Kaleidoskops”, kur fatālisms nav kodolkara radīts, te viss ir daudz sadzīviskāk – kosmosa kuģa avārija bez cerībām izdzīvot. Arī stāsts “Raķete” ir ārpus konteksta, te papildus iespējamajam kodolarmagedonam tiek vēstīts par to, ka debesis nav domātas visiem. Visi pārējie stāsti ir tipiskas distopijas – īsi un nežēlīgi. Grozies kā gribi, cilvēki savā neprātā novedīs sevi kapā. Nedaudz ir paralēles mūsdienu realitātei, kur kārtējo reizi dažas valstis nevar sadalīt ietekmi.

Pārējie stāsti ir šis tas no visa – marsieši, ceļojumi laikā un raķetes. Nevar teikt, ka šie stāsti ir atmiņā paliekoši, viņi visi man šķita pārāk vienveidīgi, lai jau pēc pāris dienām spētu atšķirt, kurš bija kurš. Varbūt tas nav arī svarīgi, jo kopējā ideja visiem ir viena. Tu vari būt vienalga, cik gudrs, apzinīgs un racionāls, muļķu pasaulē vienmēr būs vairāk, un izlems tieši viņi, nevis tu. Un tādēļ, ja neko negribi mainīt, tad krīzes stundā atliek vien tēlot, ka nekas tāds jau nenotiek un turpināt savas ikdienas gaitas.

Lasās ļoti raiti, autors māk rakstīt, bet tas jau nav nekāds atklājums, īsie stāsti viņam padodas vislabāk, reti kad gadās izlasīt tik dziļus stāstus uz tik maz lapaspusēm. Nav nekā lieka, un emocijas un varoņu jūtas līdz lasītājam nonāk neko daudz nezaudējušas. Lieku 9 no 10 ballēm. Šo iesaku izlasīt visiem, lai dzīve nešķistu pārāk rožaina, un, iespējams, lasot saprastu, ka nekur tālu pusgadsimta laikā mēs kā cilvēce kopumā neesam tikuši, mūsu rūpes un raizes ir palikušas tieši tādas pašas kā tajos tālajos laikos.

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

The Dead Hand The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

Triumfa kopa. Deivijs by Edgars Pengborns

Triumfa kopa

Šī grāmata ietilpst manā plānā izlasīt visu “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sēriju. Šī ir iepriekšpēdējā grāmata šai sērijā. Pirmo reizi to izlasīju tālajā 1994. gadā. Tai laikā man jau bija veseli sešpadsmit gadi, un nevarētu teikt, ka grāmata ir daļa no bērnības. Pāc tam viņu vairs nebiju pārlasījis, varbūt tādēļ, ka ļoti labi atcerējos tās saturu.

Grāmata sastāv no diviem stāstiem, kas noris ASV teritorijā pēc Divdesmitminūšu kara. Šī kara rezultātā no civilizācijas pāri ir palikušas tikai drumstalas, un izdzīvojušie cenšas aptvert notikušo.

Pirmais stāsts „Triumfa kopa” noris 43 gadus pēc Divdesmitminūšu kara. Pēc mūsu kalendāra pasaules gals pienāca 1993. gadā. Dēmetrijs vēl atceras tos laikus, kad strādāja televizors, un cilvēki viens otram varēja piezvanīt. Nu viss ir mainījies, šādi cilvēki, kas atceras ir palikuši ļoti maz. Radiācija, slimības un vecums ir paņēmuši savu daļu. Ir izaugusi vesela paaudze, kas neko neatceras no cilvēku kādreizējās varenības. Zināšanas ir pazudušas, un cilvēku tehnoloģiskā attīstība lēnām degradē, jo nav vairs neviena, kas spētu salabot vai izgudrot. Sāk prevalēt uzskats, ka senās zināšanas patiesībā ir kaitīgas un tikai jauc godīgam zemniekam galvu. Kādu dienu Dēmetrijs, kas ir cienījams cilvēks savā kopienā, publiskā nama apsargs un izcils stāstnieks atklāj, ka viņa stāsti ne tikai vairs nav vajadzīgi, bet ir pat kaitīgi.

Otrais stāsts „Deivijs” risinās aptuveni trīs simti gadu pēc kodolkara. Pasaule ir izmainījusies pavisam. Apdzīvotās teritorijas sadalījušās daudzās feodālās valstiņās, kurās visās liela nozīme ir vietējai garīdzniecībai. Jēzum neviens vairs netic, tagad topā ir Svētā Merkana baznīca, kuras pārstāvji cenšas iznīcināt visu, kam ir kāda saistība ar Seno laiku civilizāciju. Deivijs ir bārenis, mātēm – palaistuvēm bērni atstāti netiek, viņi nonāk patversmē. Bērni Deivija pasaulē ir dārgums, sevišķi veseli, par tiem rūpējas valsts. Protama, tas nav par velti – vēlāk šīs rūpes ir jāatpelna. Deivija nemierīgais gars un asais prāts neļauj viņam sēdēt mazā pilsētiņā par krogus puisi – dzimtcilvēku. Viņš aizbēg, un līdz ar viņa piedzīvojumiem lasītājs iepazīst šo pasauli, kas atrodas renesanses rītausmā, kurā reliģija vēl ir stipra, bet cilvēku izzinošais gars jau ir iedragājis teoloģiskos pasaules pamatus.

Grāmatas autors nav no tiem, kas sarakstījuši daudzus darbus, taču, lai dotu savu pienesumu fantastikā, pilnīgi pietiktu ar šiem diviem. Stāsti ir sarakstīti gandrīz perfekti. Izklāstījuma stils ir kā galveno varoņu dienasgrāmatas sajauktas kopā ar notikumiem no pirmās personas skatu punkta. Dēmetrijs un Deivijs abi neiederas savās pasaulēs. Pirmais tādēļ, ka nes līdzi pārāk daudz vecās pasaules bagāžas, un pie paaudžu nomaiņas ir kļuvis par tādu nevienam nevajadzīgu un kaitinošu reliktu. Deivijs savukārt ir pārāk progresīvs ar savām idejām un centību atjaunot Senos laikus, viņš ir pārāk bīstams esošajai iekārtai, kuras pārstāvji nemaz nevēlas neko mainīt. Savukārt šie nemiera gari cenšas izveidot sabiedrību, kas viņuprāt būtu daudz jēdzīgāka un harmoniskāka.

Abi varoņi katrs savā laikā ļaus skatīties uz cilvēces nākotni ar optimismu. Viss vēl nav zaudēts, un šādu nesamierināmu cilvēku dēļ cilvēce agri vai vēlu atkal atgūs seno varenību. Varbūt tas atkal novedīs līdz iznīcībai, bet varbūt tāds ir cilvēces attīstības cikls. Lasot šo grāmatu man uzreiz atmiņā nāca A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller, kas ir sarakstīta līdzīgā stilā. Ar optimismu, varbūt ar nelielu naivumu un spēja skatīties uz pasauli optimistiski, pat tad, kad skaties uz tās pīšļiem.

Pozitīvais – aizraujošs stāsts, labi izstrādāta pasaule ar visām politiskām un ekonomiskām niansēm, stāsti kopā rada priekšstatu par civilizācijas attīstības iespējamo scenāriju, izcili galvenie varoņi, grāmatas centrālais temats vienmēr būs aktuāls.

Negatīvais – Deivija pasaulei veltīti tikai šie divi stāsti. Visu laiku domāju – bet kas notiek tālāk?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem palaimējies palaist garām šo visnotaļ labo darbu. Un, ņemot vērā faktu, ka tā sarakstīta 1964. gadā, tā noteikti ir kalpojusi vēlākiem fantastiem par iedvesmas avotu.

Command and Control: Nuclear Weapons, the Damascus Accident, and the Illusion of Safety by Eric Schlosser

Command and Control by Eric Schlosser

Kādu piektdienu stāvēju vilciena pieturā un gaidīju savu vilcienu. Lai kavētu laiku, lasīju jauno  Economist numuru. Tā nu ir sanācis, ka šajā žurnālā pirmais, ko es lasu, ir grāmatu apskati. Tur es ieraudzīju šīs grāmatas apskatu, un man bija skaidrs uzreiz – jāizlasa obligāti. Iegāde ar notika apbrīnojami ātri, dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā jau tai pašā dienā. Tā kā šis tas lasāms vēl bija iekrājies, grāmatai nācās pāris dienās pagaidīt savu kārtu.

Kādu dienu netālu no Damaskas Arkanzasas štatā kādas Titan II raķetes  tehniskās apkopes laikā nejauši nomesta uzgriežņu atslēga pārsit raķetes korpusu, un raķetes šahta sāk lēnām piepildīties ar degvielas tvaikiem. Kontrolpaneļos iedegas lampiņas tādā kombinācijā, kuru neparedz neviens manuālis. Tiek nolemts raķetes palaišanas centru evakuēt un sākas bardaks, kas rezultējas raķetes degvielas detonācijā. Šis piemērs tiek izmantots kā ilustrācija kārtībai, kāda eksistēja slavenajā Strategic Air Comand (SAC) institūcijā. SAC pārziņā atradās lielākā daļa no kodolieročiem, un tā bija atbildīga par kodoluzbrukuma īstenošanu.

Tā kā biju jau lasījis agrāk autora “Fast Food Nation: The Dark Side of the All-American Meal”, man jau pirms lasīšanas bija skaidrs, ka grāmatas pamatā būs rūpīgs izpētes darbs, kas lasītājam tiks pasniegts interesantā un aizraujošā veidā. Grāmatā ir divas paralēli stāstījumi. Viens ir Damaskas incidents, kas ilustrē SAC nespēju tikt galā ar neplānotiem notikumiem. Otrs tiek veltīts ASV kodolieročiem vispār, to ražošanas, uzglabāšanas un lietošanas kārtību.

Ja kāds domā, ka raķetes un bumbas tika slēptas aiz kodētām durvīm, kuras apsargā līdz zobiem apbruņoti jūras kājnieki, tad nāksies vilties. Bieži vien atombumbas glabājās pa roku galam, sevišķi tās, kas tika nodotas NATO partnervalstīm. Cilvēki, kas viņas apkopa un uzstādīja, bieži vien nebija pietiekami apmācīti, bumbas krita ārā no kravas kastēm, šad tad kāda lidmašīna nogāzās ar visiem kodolieročiem, un ir tikai brīnums, ka neviena no šīm avārijām neizraisīja kodolkatastrofu. Tas viss radīja diezgan bīstamu situāciju. Kā atšķirt nolaidības pēc detonējošoša kodolieroča sprādzienu no īsta kodoluzbrukma. Ienaidnieks jau, pirmkārt, mērķēs uz kodolieročiem, lai izvairītos no atbildes trieciena. Tā vismaz bija pārliecināti kodolkara stratēģi. Ja nogulēsi, nebūs vairs pat iespēja atriebties, taču, ja kļūdīsies, tad būsi kara izraisītājs.

Ja pirmās atombumbas bija ar roku izgatavotas iekārtas, kur daudzi materiāli nemaz nebija standartizēti, un savešana darba kārtībā prasīja veselu nedēļu. Urāna bāzes atombumbai viena no galvenajām detaļām tika izgatavota apliecot alumīnija plāksni kokakolas pudelei, elektrību padeva mašīnas akumulators, kas regulāri bija jālādē un, lai to izdarītu bija jānoārda pat pusatombumba. Vēlākie modeļi bija vieglāk pagatavojami, tomēr ar drošību tiem bija švaki, piemēram, teorētiski kodolieroci varēja detonēt zibens spēriens, ugunsgrēks vai vienkārši šāviens pa kodolgalviņu. Vecie ieroči taupības dēļ netika modernizēti, bet arī jaunos izgatavoja ar nepietiekamu drošību, un filmās redzētie agregāti ar daudziem cipariem parādījās tikai astoņdesmitajiem un ne visur.

Grāmata man atklāja daudz ko jaunu. Skaidrs, ka nav prāta darbs grozoties gar stratēģiskā bumbvedēja bumbām, paslīdot kājai ķerties ar rokām, kur pagadās. Tā viens nejauši norāva manuālo bumbas palaišanas kloķi, un bumba izkrita. Nav labi sēžot pilota krēslā to papildus nopolstorēt ar vatņiku, tā var zaudēt stratēģisko bumbvedēju ar pāris kodolieročiem un nejauši uzsākt kodolkaru. Un pats galvenais, neticiet valdībai, kas apgalvo, ka plutonija bumba, kas izjukusi virs tava tomātu lauka, ir absolūti nekaitīga.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē Aukstais karš un ASV kodolieroču attīstības vēsture no to drošības aspekta. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viennozīmīgi viena no interesantākajām non-fiction grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: