Navigate / search

Rīta zvaigzne (Red Rising #3) by Pīrss Brauns

rita-zvaigzne

Nav pagājis ne gads, un iznākusi jau Sarkanās sacelšanās triloģijas trešā un noslēdzošā grāmata. Teikšu, kā ir – pēc otrās grāmatas izlasīšanas es nopietni apsvēru izlasīt arī trešo uzreiz un angliski. Taču tā kā lasāmā man  ir daudz un no izdevniecības Prometejs pārstāvja saņēmu solījumu, ka es jau šogad viņu varēšu izlasīt latviski tāpat kā iepriekšējās, es piekritu pagaidīt.

Derovs būtu dzīvojis mierā, tomēr ienaidnieki nesa viņam karu. Zelta valdnieki pieprasīja viņa paklausību, pakāra viņa sievu un paverdzināja viņa tautu. Tomēr Derovs ir apņēmies stāties tiem pretī. Riskējis ar visu, lai pārveidotu sevi un iefiltrētos Zelta sabiedrībā, viņš ir cīnījies, lai izturētu nežēlīgo konkurenci, kādā tiek audzināti Sabiedrības varenākie karotāji, kāpis pa dienesta karjeras kāpnēm un pacietīgi gaidījis, lai uzsāktu revolūciju, kas iznīcinās hierarhiju no iekšienes. Beidzot tas brīdis ir pienācis.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, autoram ir ko norauties, lai visu novestu līdz loģiskam gala iznākumam. Man personīgi nebija ne mazākās nojausmas, kā viņš to grasās izdarīt. Jo “Zelta dēla” fināls nebija pārāk daudzsološs “labajiem” varoņiem. Taču tā ir sen zināma patiesība, galvenajam varonim pārbaudījumu nekad nevar būt par daudz. Galvenais, lai viņam būtu uzticami biedri un skaidrs plāns. Ja ar biedriem vairāk vai mazāk ir kārtībā, tie kā zeltiem pienākas ir neuzticami un neparedzami, bet viņi ir pavilkušies uz pasaules pārkārtošanas ideju. Un Derovam ar to pietiek. Ar plānu gan jaunajam revolūcijas vadonim ir tā švakāk, pārāk daudz laika aizņem izdzīvošana un zudušā apcerēšana.

Tomēr satraukumam nav pamata, revolūcijas lielākoties nenotiek kabinetos bīdot dokumentus, bet gan kaujas laukā. Likmes ir lielas un Derova karaspēks ir iespaidīgs, tajā ir sapulcēti visu krāsu pārstāvji, viņam piepulcēta daļa no flotes, zelti un obsidiāni. Katru no šīm frakcijām vada savas intereses, un tās apvienot kopējā nākotnes redzējumā nav iespējams. Revolucionāriem kopīgais ir tikai tas, ka viņi vairs nevēlas dzīvot zem zeltu kundzības. Kauju apraksti te ir līmenī un netrūkst, kopā ar Derovu varēs izcīnīties gan Jupitera orbītā, gan uz Marsa un tā pavadoņiem. Taču galvenais mērķis ir Mēness, un  sakāve izšķirošajā kaujā var nogalināt arī pašu revolūciju.

Ļaunie, protams, ir lielākā daļa no zeltu kastas, un viņi turas savās pozīcijās stiprāk kā deputāts pie mandāta. Pirmkārt, viņu dabā nav zaudēt un otrkārt, viņu dabā nav pakļauties. Derova arhiienaidnieks ir pats Šakālis. Zelts, kuru viņam ir bijusi izdevība novākt vairākas reizes, bet kuram žanra labākajās tradīcijās ir izdevies izsprukt sveikā. Viņš bez tīra ļaunuma ir izslavēts ar savu ietekmi, apķērību un stratēģisko domāšanu. Tā, ka viņu nevajag novērtēt par zemu, viņš ir visas antirevolucionārās kustības smadzenes un dzinējspēks. Puisis ir principiāls, bet par līķu skaitu sev aiz muguras nesatraucas.

download

Grāmatā bija viena vieta, kad man uznāca gandrīz nepārvarama vēlme atstāt viņu pusratā. Derovs manās acīs ir diezgan liels zābaks. Es saprotu, sižetam viņš tieši tāds ir vajadzīgs ar tik atvērtu sirdi, ka pat viņa krūšu kurvis ir vaļā un knapi to notur iekšā. Taču viņa tieksme kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem mani pamatīgi kaitināja. Šajā konkrētajā sižeta punktā, ko nevēlos nomaitekļot, es pavisam apvainojos uz autoru, varbūt tāpēc, ka viņš piekrāpa manas cerības. Pie reizes arī uz Derovu un viņa revolūciju, ka grūti bija turpināt. Tas negadās bieži un liecina, ka tomēr esmu viņu idejām pieķēries.

Ja jārunā par zinātniskās fantastikas daļu, tad tehnoloģijās un to iespējamajos pielietojumos ir labāk nemaz neiedziļināties. Nav jau tā, ka es esmu baigais nākotnes tehnoloģiju pielietojuma guru. Sižetā ir vairākas vietas, kur radošos problēmu var viegli atrisināt ar esošajām tehnoloģijām, un viss apdraudējums valdošai iekārtai izskatās nedaudz samāksloti. Var jau būt, ka zelti ir paraduši savas problēmas risināt ar slātēm un par citām iespējām nemaz neaizdomājas.

Cienījams triloģijas noslēgums, kas beidzās savādāk nekā es biju gaidījis, taču tas nav iemesls nelikt grāmatai 10 no 10 ballēm. Sižets ir pietiekoši spraigs, lai noturētu lasītāja uzmanību un pavērsieni reizēm ir visnotaļ negaidīti. Silti iesaku izlasīt visu triloģiju un kopā ar Derovu mēģināt satriekt pīšļos zeltu hegemoniju.

English Passengers by Matthew Kneale

english-passengers-by-matthew-kneale

Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.

1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.

Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.

Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.

Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.

Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.

Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.

Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!

Zelta dēls (Red Rising #2) by Pīrss Brauns

Zelta dēls

Pēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.

Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.

Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.

Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.

Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.

Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.

Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.

Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.

Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.

PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.

Sarkanā sacelšanās (Red Rising #1) by Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās

Izdevniecība “Prometejs” pēdējā visa savā pastāvēšanas laikā ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar kvalitatīvas fantāzijas un zinātniskās fantastikas darbu izdošanu. Tādēļ nudien nezinu, ko darīšu brīdī, ja viņiem pagadīsies kāds vanckars. “Sarkanā sacelšanās” nudien ir pieskaitāma pie labākajiem un aizraujošākajiem zinātniskās fantastikas darbiem no šogad lasītajiem.

No grāmatas anotācijas: “Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Derovs nekad nav redzējis debesis. Tomēr viņš dzīvo ar prieku, ticot, ka kādu dienu ar savām asinīm un sviedriem būs parūpējies par labāku nākotni saviem pēcnācējiem.”

Šī grāmata ir no tām, kas izlasās vienā elpas vilcienā un ir kosmiskajai operai netipiski daudzslāņaina. Lasot grāmatas sākumu, es viņu identificēju ar standarta varoņa ceļu, kur puisis no putekļiem pacelsies līdz virsotnēm. Taču nudien ir vērts laiku pa laikam nedaudz apstāties un mēģināt saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un tieši kādēļ viņš ir izveidojis šādu pasauli. Kādus riskus viņš saskata mūsdienu pasaulē, par kuriem mums visiem ir vērts nedaudz padomāt un censties izvairīties. Grāmata ir daudz dziļāka par parastu piedzīvojumu. Bet par to nedaudz vēlāk. Šo aprakstu rakstu mēnesi pēc izlasīšanas un daudz liekā ir aizmirsies, taču, manuprāt, svarīgākās lietas ir iesēdušās smadzenēs uz palikšanu.

Sarkanie dzīvo ideālā darba nometnē, tā savā ironiskā veidā ir Paretto efektīva. Ar esošo situāciju ir apmierināti apspiestie sarkanie, kad nometnes pārvaldītāji, kas rīkojas zeltu vārdā. Sarkanajiem jau kopš bērnības tiek pilnīgi izskalotas smadzenes, viņu dzīves uzdevums ir nodrošināt gaišo nākotni saviem pēcnācējiem. Šī ideja prevalē viņu kultūrā. Viņi ir gatavi ziedot savu dzīvi iegūstot Hēliju-3, kas kalpo kā enerģijas avots. Savukārt zelti nevēlas mainīt neko esošajā iekārtā. Viņi patur pie sevis informāciju, ka Marss jau ir teraformēts jau pirms daudziem gadsimtiem, un sarkanie ir vienkārši palikuši kā vergu slānis, kurš pats to nemaz neapzinās.

Sabiedrības modelis autoram ir padevies labu labais, tas sevī ietver kastu sistēmu, kurā piederību nosaka ne tikai piedzimšana konkrētajā kastā. Kastu atšķirību nosaka arī tās ģenētiskais materiāls. Sarkanie ir radīti kalnrūpniecībai. Rozā izklaidēm, bet zelti, lai valdītu. Šī ģenētiskā atšķirība ir tāda kā nākotnes rasisma izpausme, konkrētai grupai piederīgie atšķiras arī tīri fizioloģiski. Un jo augstāk tu esi sabiedrībā, jo tu esi stiprāks, veiklāks un gudrāks. Zeltus īpaši nepārspīlējot var droši saukt par “pārcilvēkiem”, tādi kā Hitlera slapjais sapnis. Viņus interesē tikai valdīšana, viņus vada personīgas ambīcijas, kuru vārdā viņi ir gatavi ziedot visus, pat savus tuvākos. Grāmata ir daudz aizguvusi no Spartas, zelti pēc savas būtības ir nākotnes spartieši, kas cieņā tur spēku, nežēlību un prasmi komandēt. Tādēļ grāmata ir pilna ar romiešu un Grieķijas mitoloģijas un vēstures atbalsīm.

Derova iefiltrēšanās zeltu kārtā ir rīcība, kas draud sagraut visu pastāvošo sistēmu. Zelti sevi uzskata par elitāru kastu, un piederību tai nodrošina piedzimšanas tiesības, ja nepieciešams viņus vēl ģenētiski uzlabos, bet pilngadību sasniedzot viņi būs pilnvērtīgi kastas pārstāvji. Derovs ir dzimis sarkanais, kurš ģenētisko manipulāciju rezultātā kļūst par zeltu. Pirmkārt, viņš ir pierādījums, ka jebkuras kastas pārstāvis var kļūt par zeltu, nonivelējot to elitārismu. Otrkārt, šāda infiltrācijas iespējamība nozīmē, ka zinātne ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka šādas ģenētisko manipulāciju tehnoloģijas pagrīdē kļūst pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un ir skaidrs, ka tas var novest tikai pie vienas lietas revolūcijas.

Autors mēģina lasītājus brīdināt, ka ar laiku iespējams ģenētiski būs iespējams no parasta cilvēka izveidot pārcilvēkus. Un te rodas jautājums, kuri būs tie, kas varēs šo pakalpojumu atļauties. Ja šāda ģenētiskā manipulācija būs par naudu, tad neizbēgami bagātie kļūs ne vien bagātāki, bet arī fiziski pārāki pār pārējiem. Tas neizbēgami novedīs pie sabiedrības noslāņošanās, un cilvēcei ir visas iespējas atgriezties feodālajā sistēmā.

Jūtams, ka revolūcija būs šīs triloģijas centrālais temats, ja atmetam visu virspusējo jaunā varoņa ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm un Institūtu, kurā zelti diezgan netradicionālā veidā tiek izkalti par īstiem cilvēkiem. Visa šī zinātniskā fantastika balstās uz veco labo marksismu un šķiru cīņu. Te nav nekas tik tiešs kā runas par darba līdzekļu iegūšanu savās rokās un patriekt kapitālistus. Patiesībā sarkanie pat nenojauš, ka tuvojas vētra. Viņi ir miljardi, bet tūlītēja sacelšanās nudien ne pie kā laba nenovestu, jo zelti un viņu represīvais aparāts mierīgi spētu tikt gala arī ar šādu revolucionāru daudzumu. Tādēļ grāmatas galvenais varonis Derovs un viņa līdzgaitnieki – Areja dēlu grupējums atgādina piecdesmitajos gados žanrā populāros racionālos varoņus. Viņi ir gatavi darīt visu, lai realizētu savus mērķus augstāka labuma vārdā, un pēc būtības gatavi ziedot arī daļu no populācijas, ja vien tas nodrošinās uzvaru. Tā kā laiks vēl nav pienācis, ir jānogaida. Jāatzīmē, ka šeit Areja dēlu filozofija nudien neatšķiras no zeltu pasaules skatījuma. Sanāk nedaudz ironiski, lai pieveiktu ienaidnieku, tev viņš ir jāpazīst un burtiski jāielien viņa ādā. Reizēm šī ielīšana ādā var beigties ar paša identitātes zaudēšanu un pilnīgu iejušanos lomā. Tiešām gribēšu redzēt, kā Derovs turpmāk tiks ar savu slogu galā.

Pasaule ir smalki nostrādāta, zelti ir kolonizējuši praktiski visu Saules sistēmu. Atsevišķi saules sistēmas sektori tiek pārvaldīti kā feodālas teritorijas, kurā valdošais nams ir galvenais lēmējs. Zeltu vara ir praktiski neierobežota, un kļūstot par pilnvērtīgu zeltu, viņi to ir pierādījuši bieži vien ar savām asinīm. Taču nav tā, ka zelti nepazinās situācijas bīstamību. Viņus vairāk uztrauc pašu kastas degradāciju, jaunie ir pārāk pieraduši, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes un neapzinās, ka esošo lietu kārtību nodrošina tieši totāla kontrole, varas izrādīšana un šķietamas taisnības nodrošināšana. Zeltu atlases process tiek parādīts grāmatas otrajā daļā. Tā kā īstu karu vairs nav, tad zeltiem nav kur noslīpēt savas prasmes, tādēļ topošajiem zeltiem ir jāpiedalās savdabīgā kara simulācijā, kur instruktoru uzraudzībā uzvar stiprākie. Šī simulācija ir galvenais Institūta mācību posms.

Taču arī šī grāmatas daļa, lai arī ir aizraujošs piedzīvojums, paralēli kalpo arī par kastu struktūras iekšējām problēmām. Šajā gadījumā vadošās kastas pūšanu no iekšpuses. Kādreiz labā ideja par godīgu cīņu un labāko kadru atlasi tiek devalvēta uz jau pie varas esošo ietekmes pārdales instrumentu. Tas vienā ziņā priecē, jo liecina par to, ka Derova mērķis nebūt nav tik nesasniedzams.

Vēl diezgan būtiska tēma ir kolonizētāji un to mātes valstis. Šajā grāmatā autors ir izveidojis situāciju, kurā Zemē ir ne tikai zaudējusi varu pār savām kolonijām, bet arī kolonijas ir iekarojušas Zemi. No loģikas viedokļa tajā nav nekā pretrunīga, tā kā, teiksim, Mēness iedzīvotājiem nomest bumbu uz Zemes ir vieglāk nekā Zemei uz Mēness, tad pie vienādas ražošanas kapacitātes Zeme neizbēgami zaudēs. Planēta ar lielāku gravitāciju un līdzīgiem resursiem vienmēr būs zaudētāja lomā.

Ko es ieguvu izlasot šo grāmatu? Pirmkārt, iepazinu nākotnes pasauli, kurā cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu, teraformējusi daudzas planētas un asteroīdus. Otrkārt, lasīju par visnotaļ smalki izstrādātu nākotnes sabiedrības modeli, kur autors ir pacenties gan izskaidrot tā rašanās iemeslus, gan vājās vietas. Treškārt jauka izklaide daudzu stundu garumā, sekojot Derova un viņa biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem uz jaunā Marsa.

Jāpiezīmē, ka autors šai triloģijai ir izveidojis pats savu slengu, kas raksturo dažādus sadzīves aspektus. Tas nav nekas ārkārtējs un piešķir tekstam papildus autentiskuma izjūta. Jāatzīmē, ka tulkojumā ir daudz kas darīts, lai šī slenga nianses pēc iespējas pārnestu uz latviešu valodu.

Kopsavilkumā lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs. Un ja neesi lasījis neko no zinātniskās fantastikas, tad šī grāmata ir ļoti labs sākums.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Tau Ceti by Kevin J. Anderson, Steven Savile

tau ceti

Šī grāmata ir pirmā no cikla, kas veltīts Tau ceti kolonistiem. Laiku pa laikam kādam redaktoram ienāk prātā ideja izveidot jaunu ciklu. Lai cikla darbi būtu daudzveidīgāki, tiek piesaistīti dažādi autori, kuri katrs pa savam lāgam apraksta cikla notikumus. Mani šādi dažādu autoru stāstu sakopojumu par vienu izdomātu pasauli vienmēr ir piesaistījuši.

Netālā nākotnē Zeme ir novesta līdz ekoloģiskajai katastrofai, resursi ir izsīkuši, apkārtne piesārņota, valstis karo, un, šķiet, cilvēcei vairs nav nekādu cerību. Kā pēdējais risinājums ir milzīga kosmosa kuģa “Beacon” uzbūvēšana. Tā mērķis ir kopā ar pāris tūkstošiem kolonistu sasniegt Tau ceti zvaigzni (nieka 12 gaismas gadu attālumā) un sākt jaunu dzīvi bez totalitārisma kariem un citām sliktām lietām. Ceļojums noritēs vairākās paaudzēs, un komanda tiek rūpīgi izvēlēta. Brīdī, kad ceļotāji gandrīz nonākuši līdz galamērķim, uz Zemes zinātnieki atklāj veidu kā ceļot ātrāk par gaismu. Kārtējais Zemes diktators Jurudu nolemj uz Tau ceti planētām nokļūt pirmais un pasludināt tās par savām teritorijām. Bet kolonisti tiek pasludināti par savtīgiem gļēvuļiem, kas pametuši Zemi grūtā brīdī.

Skaidra lieta, ka šāda ideja nevarēja mani neaizraut. Nopirku grāmatiņu un ķēros klāt pie lasīšanas. Nedaudz palasījis sapratu, labi šī ir no kosmiskajām operām. Nedaudz vēlāk skaidrs, galveno varoņu raksturi te būs arhetipi, nekas vairāk. Samierinājos un lasīju, cerot vismaz uz raitu sižeta gaitu un varbūt labām idejām. Diemžēl nesagaidīju, ja pirmais stāsts “Tortoise and Hare” vēl varētu tikt nosaukts par vidēja līmeņa fantastiku, tad otrais “Grasshopper and Ants” bija vilšanās.

Grāmata ir pieskaitāma manam iecienītajam fantastitsko bojeviku žanram, tikai rietumu rakstnieku izpildījumā. Nekādu dziļu domu vai viltīgas pasaules iekārtas te neatrast. Tradicionāla tirānijas un demokrātijas pretnostatīšana. Gudrie kolonisti un salīdzinoši ne tik gudri tagadējie Zemes iedzīvotāji.  Visuvarenais Zemes tirāns Jurudu un kolonistu kapteine Jorie. Visas lomas ir klišejiskas un jau iepriekš redzētas. Viss jau būtu labi, ja sižets būtu aizraujošs un tiktu piedāvāta laba izklaide, diemžēl arī šo lietu te nespēju atrast.

Kopumā lasīšanas process bija pakāpeniska vilšanās, un otrais stāsts uzlika krustu visam. Tagad MAITEKĻI – cilvēki, kas ceļo ar virsgaismas ātrumu pazaudē savu dvēseli. Pierādījumus tam autors nekādus nesniedz. Toties ārstēšanas metode gan tiek sajauktas asinis (acīmredzot ideja pasmelta no Vecās Derības) un viss bezdvēseliskais pusmežonis atkal kļūst par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Nemaz nav piedomāts par to, kā saglabāt zināšanu līmeni 2000 speciālistiem 200 gadu laikā. Tas nebūt nav tik viegli, un prasmes nododot no paaudzes uz paaudzi izzustu banāla iemesla dēļ – cilvēku skaits ir par mazu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, ja neesi līdz šim lasījis fantastiku, tad labāk ej ar līkumu. Ja esi, tad netērē laiku, ir labākas lietas, kuras lasīt. Vai es lasīšu vēl kādu grāmatu no šī cikla? Diezin vai. Pat man ir žēl šai plānajai grāmatai iztērētā laika.

Diamonds, Gold, and War: The British, the Boers, and the Making of South Africa by Martin Meredith

Diamonds, Gold, and War by Martin Meredith

Kaut kad pasen, kādus četrus gadus atpakaļ, man bija radusies vēlme uzzināt šo to vairāk par dimantu ieguves industriju. Iepirku pāris grāmatas, dažas izlasīju, dažas palika aiz borta. Šī nu bija viena no tām – aiz borta palikušajām.

Grāmata lasītājam vēsta par Dienvidāfrikas Republikas izcelšanās vēstures posmu no 1806. gada līdz divdesmitā gadsimta sākumam. Par to, kā afrikāņi (te gan ar to ir domāti būri nevis nēģeri) cīnījās par savu neatkarību no britiem, par to, kā tika atklātas dimantu atradnes un kā notika ieguves vietu konsolidācija un par to, kā sākās zelta drudzis.

Grāmatā daudz lapaspušu tiek veltītas Britu impērijas kolonizācijas politikai Āfrikā, apskatītas tā laika ģeopolitiskā situācija, konkurence ar Portugāli un Vāciju un Cecil Rhodes sapnis par britu impērijas koloniju no Keiptaunas līdz Kairai. Protams, netiek izlaists slavenais Būru karš, tikai te šī konflikta analīze tiek apskatīta vairāk no politiskā nevis militārā viedokļa. Tiek aprakstītas daudzas aizkulišu cīņas starp Transvālas un Britu impēriju pārstāvošajiem politiķiem un mazāk veltīts tieši karadarbības stratēģijai. Stratēģija bija diezgan pašvaka, jo būri daļu savus spēkus iesaldēja pie galvenajām britu kontrolētajām pilsētām, daļa šiverējas pa apkārtni. Tomēr viņu sakāve bija laika jautājums, tajā laikā Britu Impērija vēl nebija gatava zaudēt savu prestižu un neskatījās uz nekādām izmaksām. Pie reizes tika izgudrotas arī koncentrācijas nometnes.

Nopietna sadaļa ir veltīta arī Āfrikas neatkarīgo karaļvalstiņu vēsturei. Tās bija dažādu Āfrikas cilšu teritorijas, kuras nonāca zem kolonistu un Britu Impērijas spiedienu. Militāra ekspansija parasti tika pataupīta pašām beigām, lielākoties viss sākās ar ganību paplašināšanu, tiesības uz minerāliem izpirkšanu, un tad lēnu garu kāds Āfrikas karaļvalstiņas valdnieks atjēdzās, ka viņam nekas vairs nepieder.

Kopumā diezgan interesanta grāmata, uzzināju daudz kā jauna par Dienvidāfrikas Republikas vēsturi, beidzot sapratu, kas ir visas tās Rodēzijas un Transvālas un kur tās radušās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus nebaida politiskās situācijas apraksti. Interesantākā daļa ir viennozīmīgi par dimantu raktuvēm. Veiksmes stāsti par cilvēkiem, kas no rīta ienāk pilsētā, ap pusdienlaiku iedzen īpašumtiesības nodrošinošu stabiņu raktuvēs un uz vakaru atradis lielu dimantu ar divdesmittūkstoš mārciņām kabatā dodas atpakaļ. Tādu stāstu gan bija maz, bet tie palīdzēja radīt leģendas par Dienvidāfrikas dimantu raktuvēm.

The Fatal Shore: The Epic of Australia’s Founding by Robert Hughes

fatal shore

Šogad jau otrais šī rakstnieka darbs, ko esmu izlasījis. Iepriekšējais saucās „Barcelona”. Grāmata tika nopirkta jau divus gadus atpakaļ, kad plānoju doties uz Austrāliju, tomēr viņa tā arī stāvēja neizlasīta. Tā nu aizbraucu un atbraucu, bet ar lasīšanu nesteidzos.

Pati grāmata ir nopietns darbs par Austrālijas vēsturi, tā kā nekādu lielu izklaidi un daudzus smieklīgus atgadījumus neatradīsi. Grāmata sevī ietver laika periodu no 1787-1868. gadam, kas sevī ietver Austrālijas agrīno kolonizāciju, ieslodzīto pārvešanu no Anglijas, apmetņu dibināšanu, vietējo pamatiedzīvotāju iznīcināšanu un, protams, sociālo dzīvi agrīnajā Austrālijas sabiedrībā, kad par visniecīgāko pārkāpumu varēja dabūt vismaz 50-2000 pletnes sitienus pa muguru. Diezgan detalizēti tiek aprakstīti arī tā laika Gulaga prototipi, kuros nonāca ieslodzītie, kas izdarīja smagus un ne tik smagus likuma pārkāpumus jau atrodoties Austrālijā – Norfolk Island, Port Arthur, and Macquarrie Bay.

Pamatīga grāmatas daļa tiek veltīta ieslodzīto transporta organizācijai no Anglijas. Tiek apskatīti faktori, kas to izraisīja, pārpildīti cietumi, noziedzības līmenis un vēlme attīrīt sabiedrību no „nevēlamajiem elementiem”. Interesantākie lasāmie gabali un reizē arī šausminošākie ir ieslodzītie bēgšanas mēģinājumu apraksti. Tajā laikā cilvēku ģeogrāfijas zināšanas bija visnotaļ rudementārā līmenī. Ieslodzītie ticēja, ka no Sidnejas mierīgi var ar kājām aiziet uz Ķīnu, tikai nevienam tas neizdevās. Interesanti aprakstītas arī brīvo cilvēku un ieslodzīto attiecības, vietējās aristokrātijas veidošanās.

Grāmata sagrauj arī dažus mūsdienīgus mītus, kurus kultivējuši paši mūsdienu Austrālijas iedzīvotāji, ka Austrālijas pirmie nometinātie ieslodzītie, esot bijuši nepatiesi apsūdzēti un lielākā daļa no tiem politieslodzītie, pastāsta mums pilnībā Tasmānijas pamatiedzīvotāju traģēdiju.

Grāmata ir pārpildīta ar citātiem un atsaucēm no pamatavotiem, tā laika vēstulēm, dienasgrāmatām. Jāatzīst, ka šīs grāmatas izlasīšana man paņēma vairāk par mēnesi, tik nopietnu lietu ir grūti lasīt vairākas stundas no vietas. Tagad izlasījis varu pateikt: „Šo to par Austrālijas vēsturi zinu un ko nezinu, zinu kur atrast.”. Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kurus vēsture interesē tik lielā mērā, ka spēj paciest laiku pa laikam kādas desmit lapaspuses ar sīkiem un garlaicīgiem skaidrojumiem, kas vēlāk palīdz saprast lietu būtību.

%d bloggers like this: