Navigate / search

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

DG_Lapsa_vaks_drukai

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.

Simts vientulības gadu by Gabriels Garsija Markess

Simts vientulības gadu

Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.

%d bloggers like this: